Trīs lauku vīri pēc nogurdinošas darba dienas siena pļavā bija apmetušies zālītē netālu no kapsētas žoga un ar labi padarīta darba apziņu sūca alu. Drīz izrādījās, ka tik kārdinošās dziras krājumi iet uz beigām. Apspriežamā vēl bija daudz, tādēļ tika pieņems lēmums, ka viens no trijotnes dosies uz tuvējo ciemata veikaliņu pēc papildinājuma. Domāts – darīts. Laiks gāja, bet papildinājums kā nenāca, tā nenāca.

Kad nu abi gaidītāji vairs nevarēja saprast, kas noticis, viens no viņiem pēkšņi paziņoja: “Es piezvanīšu!” Otrs bija neizpratnē, jo nevienam no vīriem mobilā tālruņa nebija. Taču pirmais jau raustīja kapsētas vārtu zvanu. Pēc mirkļa skriešus un aizelsies klāt bija trešais. Vīrietis veikalā bija saticis paziņu un aizpļāpājies. Kad iezvanījies kapsētas zvans, pircēji saausījušies, kas par nelaimi notikusi. Bet Juris veikli ņēmis kājas pār pleciem, jo atcerējies, ka viņu taču gaida.