Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 25. jūnijs

Vārdadiena: Maiga, Milija

Kā radās Ziemassvētku vecītis?  (9)

Atslēgvārdi ziemassvētki | ziemassvētku vecītis

Foto: Edijs Pālens/LETA

Viens no Ziemassvētku populārākajiem personāžiem neapšaubāmi ir Ziemassvētku vecītis. Ik gadu omulīgais sarkanā kažokā tērptais vīrs ar kuplu baltu bārdu iegriežas ļaužu namos visā pasaulē. Vieniem viņš ir Ziemassvētku vecītis, citiem Santa Klauss, vēl kādam Salatētis vai Sv.Nikolass. Stāsta, ka šis vīrs mīt tālu ziemeļos un pārvietojas ziemeļbrieža Rūdolfa vilktās kamanās. Bet kur meklējami pirmsākumi Ziemassvētku vecītim?

Bīskaps, kurš palīdzējis nabadzīgajiem

Dāvanas dalošā vīra tēls, iespējams, vēsturiski ir atvasināts no reālas personas. Ceturtajā gadsimtā Patarā, tagadējā Turcijas teritorijā, dzīvojis kāds bagāts un dievbijīgs jauneklis vārdā Nikolass. 17 gadu vecumā viņš kļuva par mūku un vēlāk par bīskapu. Būdams turīgu vecāku dēls, viņš savu bagātību tērēja, palīdzot nabagiem, īpaši rūpējoties par bērniem, apdāvinādams tos ar dažādām dāvanām.

Saskaņā ar leģendām Sv. Nikolajs svētajās naktīs pa skursteni nolaidās trūkumcietēju mājās un ienesa tajās maisus ar zeltu vai zeltu iemetis pa logu – no tā arī radies stāsts, ka Ziemassvētku vecītis svētku naktī mājās iekļūst pa skursteni. Savukārt bīskapa nēsātā augstā galvassega laika gaitā ir pārtapusi par Ziemassvētku vecīša tradicionālo cepuri.

Pēc nāves Nikolass tika pasludināts par svēto gan Pareizticīgo, gan Romas Katoļu baznīcā. Viņš tiek uzskatīts par bērnu un nabadzīgo aizstāvi, kā arī par jūrnieku un zvejnieku aizgādni. Gandrīz katrā zemē Svēto Nikolasu sauc citādi. Krievijā un daudzviet Eiropā viņu pazīst kā Svēto Nikolaju, holandiešiem viņš ir Svētais Klāss (Sinter Klaas), vāciešiem – Nikolauss, bet amerikāņiem – Santa Klauss.

Kad stāsts par Svētā Nikolasa brīnumaino labsirdību izplatījās aizvien plašākā apkārtnē, ar laiku izveidojās tradīcija – 6. decembra, Svētā Nikolasa (Nikolaja) dienas priekšvakarā bērni izlika aiz sliekšņa savus zābaciņus vai piekāra zeķītes pie krāsns, kamīna vai gultas, cerot no rīta ieraudzīt tajās dāvanas no Svētā Nikolaja. Vācijā, Austrijā, Šveicē un vēl dažās Eiropas zemēs bērni joprojām saņem dāvanas ne tikai Ziemassvētkos, bet arī 6. decembrī, turpretī citviet pasaulē, sākot no 14. gadsimta, dāvanu gaidīšana pārcēlusies uz Ziemassvētku ritu vai arī – kā tas parasts Latvijā – dāvanas tiek dalītas 24. decembra vakarā.

Tagadējais izskats – kolas radīts

19.gadsimtā izceļotāji no Holandes stāstu par Svēto Nikolaju nogādāja Amerikā, kur tas pamazām pārtapa par tādu Santa Klausu jeb Ziemassvētku vecīti, kādu to pazīstam šodien – sarkanā mētelī un ar garu baltu bārdu.

1821. gadā Amerikā tika izdota anonīma autora bilžu grāmata "Bērnu draugs", kurā kāds Santa Klauss ierodas no ziemeļiem ragavās ar lidojošiem ziemeļbriežiem. Gadu vēlāk Klements Klārks Mūrs uzrakstīja grāmatu "Svētā Nikolaja atnākšana", kas ir stāsts par mazu puisēnu, kurš Ziemassvētkos satiek Svēto Nikolaju, kas astoņu ziemeļbriežu iejūgtās kamanās traucas cauri debesu jumam. Tam kamanās iekrauts milzīgs dāvanu maiss. Viņš apstājas pie katras mājas un caur skursteni nogādā bērniem dāvanas.

Savukārt devītais brīnumbriedis uzradies tikai 1939. gadā, kad reklāmists Roberts Mejs izpildīja sava darba devēja pasūtījumu. Viņš aizņēmās ideju par neglīto pīlēnu un radīja Rūdolfu, ziemeļbriedi ar fizisku defektu – kvēlojoši sarkanu degunu.

1842. gadā Čārlzs Dikenss savā novelē "Ziemassvētku dziesma" iedibināja Santa Klausa tēlu – jautru, labi paēdušu vīrieti ar garu bārdu zaļā, ar kažokādām izšūtā mētelī, kurš Ziemassvētku rītā dara ļaudis laimīgus. 1869. gadā Amerikas karikatūrists Tomass Nasts, ilustrējot Dzordža Vebstera dzejoli, nometina Santa Klausu no sniega un ledus būvētā mājiņā netālu no Ziemeļpola. 

Savu tagadējo izskatu Santa ieguva 1931. gadā, kad mākslinieks Hadons Sandblūns uzzīmēja kompānijas "Coca-Cola" Ziemassvētku plakātu – kopš tā laika viņa vizuālais tēls nav mainījies. Santa Klausa prototips bijis mākslinieka draugs, kurš izskatījies tāds, kādam jābūt īstam Ziemassvētku vecītim, – labsirdīgs, smaidīgs, veselīgi apaļīgs vecaistēvs. 

Vecītis iekaro pasauli

19.gadsimta vidū Santa Klausa tēls aizceļoja uz Franciju, no kurienes nokļuva Krievijā. Vēlāk tieši Krievijā, kur Ziemassvētku vecītis tiek dēvēts par Salatēvu (jau vēsturiski Krievijā pastāvējis Sala vecis ar tradicionālo sala zizli rokā, kam gan nav bijusi nekāda saistība ar Ziemassvētku sagaidīšanu vai Jaunā gada atnākšanu, viņš bijis vien taisnīguma aizstāvis), radies Sniegbaltītes kā Salatēva mazmeitas tēls.

20.gadsimtā Ziemassvētku vecītis pamazām no aukstā Ziemeļpola pārcēlās uz dzīvi Lapzemē, kur nav mūžīgais sals un ziemeļbriežiem ir ko ēst. 1927.gadā Markuss Rautio, kurš vadīja "Bērnu stundu" Somijas sabiedriskajā radio, pirmo reizi paziņoja, ka Santa Klauss dzīvo Somijas ziemeļos – Lapzemē, "Auss kalnā", kas atrodas aiz polārā loka. Kalnam ir divi pakalni – ausis, tāpēc večuks dzird visu bērnu karstākās vēlēšanās. Kalna slepenajā štābā rūķi šīs vēlēšanās savāc un nodod Santa Klausam.

1950. gadā par godu ASV bijušās pirmās lēdijas Eleonoras Rūzveltas vizītei Somijā Santa Klauss pārcēlās uz turieni – Rovaniemi ciematu aiz polārā loka, kur oficiāli sāka pieņemt apmeklētājus, bet 1985. gadā tika uzcelts un svinīgi atklāts īsts Ziemassvētku vecīša birojs, uz kuru sāka pienākt vēstules vecītim no visām pasaules malām. Tagad Rovaniemi izaugusi par pilsētu, kurā visa dzīve ir pakļauta Santa Klausa leģendai.

Pilsētā ik gadus ierodas ap 500 000 tūristu, lai redzētu dāvanas šķirojošo un saiņojošo rūķu armiju un varbūt pat sastaptu pašu Santa Klausu. Pilsētas pasts ik gadu saņem 1 miljonu bērnu vēstuļu, un rūķi strādā vaiga sviedros, lai vecāku atsūtītās dāvanas jau ar Santa Klausa marku un īpašo zīmogu nonāktu jebkurā pasaules malā tieši 25. decembrī. Ziemassvētku vecītim ir savs birojs arī Latvijā. Tā adrese ir "Smiltnieki, Ziemupe, Vērgales pagasts, Pāvilostas novads.

Avoti: epadomi.lv, ntz.lv, diena.lv, laikmetazimes.lv, sievietespasaule.lv

  • Komentāri (9)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Aktīvā zona

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!