Par godu kluba “Pablo” desmit gadu jubilejai, pagājušajā sestdienā izklaides vietā uzstājās vairākas liepājnieku iemīļotas apvienības. Arī grupa “Astro’n’out”. Pēc uzstāšanās, ko publika pavadīja ar aplausiem un līdzi dziedot pazīstamākās dziesmas, aicinājām uz sarunu grupas solisti MĀRU UPMANI.  

– Māra, cik reižu grupa “Astro’n’out” jau uzstājusies Liepājā?
– Šķiet, ka piecas. “Pablo” spēlējam trešo reizi, pirms tam esam uzstājušies klubā “Fontaine Palace” un restorānā “Pastnieku māja”. Tās ir vienīgās reizes, kad esmu bijusi Liepājā. Parasti pēc koncertiem uzreiz braucam mājās, bet pēc spēlēšanas Liepājā apmetamies viesnīcā un prom dodamies tikai nākamajā dienā. Liepājas braucienos grupa vairāk saliedējas, šeit parasti ir ļoti pozitīva gaisotne. Īpaši man patīk Fonteina viesnīca, tā ir burvīga. Gulēju retro stila istabiņā, bet dārzā atpūtāmies šūpuļtīklā.

– Vai esi paguvusi sadraudzēties ar kādu Liepājas mūziķi, grupu?
– Ar Detlefu. Ar viņu iepazināmies, kad notika Mārtiņa Freimaņa dzimšanas dienas koncertturneja. Arī Detlefs brauca uz Liepāju, bet koncertā gan nepiedalījās. Toreiz bija pilns autobuss ar mūziķiem, iedraudzējāmies ar daudziem. Šobrīd (pagājušās sestdienas vakarā – I.G.) beksteidžā notiek iepazīšanās ar “Līviem”, viņi pret mums noskaņoti ļoti pozitīvi. Apmaināmies ar stāstiem par koncertiem. “Līvi” arī izteica atzinību par mūsu mūziku, tas priecē.

– Kā jūs, mūziķi, savā starpā satiekat?
– Ļoti labi. Principā konkurenci neizjūtu. Varbūt man sanācis iegrozīties tajā pozitīvi noskaņotajā mūziķu daļā. Es zinu: ja man vajadzēs palīdzību, piemēram, ar mūziķiem, kas atbrauks nospēlēt koncertā, jebkurā brīdī varēšu kādu sarunāt. Lielākoties visi ir ļoti atsaucīgi. Vienreiz pirms koncerta man pārtrūka ģitārai stīgas, piezvanīju paziņai, kas tūdaļ atveda citas. Rīgā, Studentu klubā, ir tāda politika, ka mūziķiem ieeja par brīvu, tur arī lielākoties sanākam un iepazīstamies. Klubs ir kā viena liela putra, kur mēs visi vārāmies. Lielākoties tur redzamas vienas un tās pašas sejas.

– Liepājā darbojas vairākas talantīgas jaunas apvienības, kurām diemžēl grūti gūt popularitāti Latvijas mērogā. Grupa “Asto’n’out” pastāv tikai nedaudz vairāk nekā trīs gadus, bet jūsu vārds daudziem komentārus jau vairs neprasa. Kā jums izdevās tik ātri kļūt pazīstamiem?
– Tas, vai tevi pamanīs vai ne, ir liela laimes spēle. Mēs pazīstami kļuvām, pateicoties dziesmai “Daļa Rīgas”, kura tika sarakstīta “Avantis” rīkotajam konkursam “No sirds un no rajona”. Sākotnēji mūsu grupas dziesmas bija melanholiskas, tādēļ skaņdarbu “Daļa Rīgas” puiši uztvēra ar lielu ironiju. Viņi teica, ka dziesma konkursam jauka, bet ne jau grupai. Kad tā konkursā uzvarēja, to nācās iemācīties izpildīt visai grupai. Man izteica piedāvājumu filmēties dokumentālajā filmā “Rīga, mana Rīga”, bet  “Daļa Rīgas” tika izvēlēta par tituldziesmu. Attiecīgi tai tika veikts profesionāls ieraksts. Pēc tam dziesma nonāca radio, izvirzījās līdz raidījumam “Priekšnams”, vēlāk nonāca līdz radio “SWH” un citiem topiem. Tas viss bija tīra nejaušība. Amizanti, ka dziesma “Daļa Rīgas” kļuvusi par tādu kā grupas vizītkarti.

– Kādas jūtas pārņem, skatoties filmu, kurā skan tava dziesma?
– Jaukas. Pirmdien Latvijas televīzijā varēja redzēt otro dokumentālo filmu, kurā esam piedalījušies. Tās nosaukums ir “NeStāstāmie stāsti”, filmas autors ir sieviešu centrs “Marta”. Filma ļoti nopietna – par cilvēku tirdzniecību. Mūs palūdza sagatavot filmas muzikālo noformējumu. Filmas tituldziesma “Neguli, neguli” salīdzinājumā ar “Daļu Rīgas” noskaņas ziņā ir smagāka. Tā rakstīta, domājot tieši par filmas tēmu.

– Vai viegli rakstīt dziesmas pēc pasūtījuma?
– Kā kuru reizi. Tas ir tāpat kā skolas laikā ar sacerējumiem – ja patīk uzdevums, temats, tad domā par to un raksti. Ja nepatīk, tad gan ir sarežģīti. Piemēram, dziesma “Nē gravitātei!” man nāca ļoti grūti. Tā kā valsts akciju sabiedrība “Latvijas Gaisa satiksme” ir mūsu albuma sponsors, tā palūdza uzrakstīt tai veltītu dziesmu. Grūtības radīja tas, ka biju sev solījusi, ka man nekad nebūs dziesmu par lidošanu. Man šī tēma šķiet banāla, jo gandrīz visām latviešu grupām ir dziesmas par lidošanu. Uzskatīju, ka man tam jāstāv pāri. Protams, tikko pasaki nekad, tā to iznāk darīt. Ilgi domāju, kā lai uzrakstu skaņdarbu par lidošanu, neizmantojot vārdu lidot. Kad  jau gandrīz biju zaudējusi cerību, ka uzrakstīšu tekstu šai dziesmai, un biju iesākusi pārrunas ar kādu dzejnieku, radās doma par gravitāciju. Esmu ļoti laimīga, ka radās šāds atrisinājums un vārds lidot dziesmā skan tikai vienu reizi.

– Kad sāki rakstīt dzejoļus, dziesmu tekstus?
– Atceros, ka deviņu gadu vecuma staigāju pa māju ar dezodoranta pudelīti rokā un pie spoguļa dziedāju pašas izdomātu dziesmu “Smaidi”, kas lielākoties sastāvēja tikai no šī vārda. Toreiz šķita, cik tā jauka. Kad nesen atradu lapiņu ar šīs dziesmu tekstu, nodomāju: ārprāts!. Nopietnāk sāku rakstīt dziesmu tekstus 16 gadu vecumā, kad ieinteresēja ģitāras spēle. Sacerot meldiņu, uzreiz meklēju atbilstošu tekstu. Tā ka man bija slinkums mācīties dzejoļus, nācās pašai tos izdomāt.

– Vai jau bērnībā vēlējies kļūt par dziedātāju, vai līdz tam nonāci neapzināti?
– Kad bērnam jautā, par ko tas vēlas kļūt, visbiežāk viņš pasaka vairākas lietas. Es teicu, ka gribēšu dziedāt, strādāt par žurnālisti vai kļūt par aktrisi. Dzīvē iegadījās tā, ka studēju žurnālistiku, bet dziedāšana izvirzījās priekšplānā. Tiesa, agrāk neticēju, ka ar muzicēšanu var arī nopelnīt.

– Tagad tici?
– Jā, tagad tam ļoti ticu. Šobrīd nodarbojos vēl ar citām lietām, bet mūzikai ir absolūta prioritāte.

– Vai vari atklāt, ko vēl dari?
– No žurnālistikas nekur tālu prom neesmu tikusi. Staigāju līdzi žurnālistei un fotografēju meiteņu žurnālam “Avene”. Rakstīt man ļoti patīk, bet raksti top lēni, jo vienmēr gribas visu vēlreiz pārbaudīt, mainīt, tādējādi raksti parasti pārtop par tādām kā esejām.

Kad nesen domāju, ko vēl varētu darīt, sapratu, ka neko citu īsti vēl nemāku. Tad man nāca piedāvājums fotografēt, un sapratu, ka tā ir lieta, ko vērts iemācīties. Fotografēšanu apguvu pašmācības ceļā. Jau agrāk bildēju dažādos braucienos un draugu kāzās.

Vispār domāju, ka, darot tikai vienu lietu, piemēram, koncentrējoties tikai uz dziedāšanu, ļoti viegli var nojūgties. Jo, ja kaut kas saiet grīstē šajā jomā, tad saiet grīstē arī visa dzīve. Nesen mūsu grupā bija pārmaiņas, grupai mainījās sastāvs. Aizgāju uz mēģinājumu un domāju, ko darīšu nākamreiz. Tas nebija viegls laiks. Labi, ka man vēl bija fotografēšana. Devos mājās un taisīju bildes, bija vismaz ar ko noņemties. Uz nākamo mēģinājumu aizgāju jau ar svaigāku galvu.

– Kādas sajūtas gūsti no dziedāšanas un fotografēšanas?
– Nesen trīs dienas strādāju Rīgas Kinostudijā, kur tika filmēti “Eirovīzijas” pusfinālisti. Fotografēju, kā viņi gatavojas. Kad dziedu, es esmu tā, kas runā, kas tajā brīdī rada notikumu. Savukārt fotografējot es esmu tikai notikuma vērotājas. Man jādara tā, lai es pēc iespējas mazāk tajā notikumā figurētu, lai neaizkaitinātu, netraucētu. Fotografējot mūziķus, tas gan reti izdodas, jo viņi mani pazīst, pasmaida, vēlas parunājies. Īsi sakot, vienā vietā esmu centrā, otrā – ārpus tā. Tas ir interesanti.

– Ko tu no savas pieredzes ieteiktu citiem jaunajiem mūziķiem ceļā uz panākumiem?
– Ļoti grūti pateikt konkrētu recepti. Mana formula: būt pēc iespējas dabiskākam un teikt to, kas pašam patiešām svarīgs, kas nāk dabiski ārā. Mani kaitina visas tās mārketinga lietas. Redzam mūziķus uz plakātiem, viņiem uztaisīti superīgi klipi, bet dzīvajā nevar nodziedāt nevienu rindiņu. Vispār esmu novērojusi, ka mēs, latvieši, vēl nemākam pietiekami labi klausīties mūziku, vienkārši apstāties un baudīt noskaņu. Galvenais, lai var dziedāt līdzi, paplaukšķināt, padancot un gūt labu garastāvokli. Šobrīd visas jaunās, populārās dziesmas ir ar lipīgiem meldiņiem, arī “Daļa Rīgas”, kuru nebūt neuzskatu par mūsu labāko dziesmu.

– Vai jūs kā grupa esat sev izvirzījuši konkrētu mērķi?
– Pērn mūsu lielais mērķis bija izdot albumu un pēc tam uztaisīt lielāko grupas autorkoncertu. Ieraksta iznākšanu vēlējāmies pasniegt kā mums patiešām ļoti svarīgu notikumu. Jo pirmais bērns ir pirmais bērns. Ceru, ka mums būs arī nākamie albumi, bet tie nekad nebūs tādi kā pirmais, jo tajā apkopots viss pamats, mūsu sākums.

– Vai saistībā ar albumu izdevās viss iecerētais?
– Koncertos man patīk spēlēt dziesmu “Daļa Rīgas”, bet mājās ne īpaši patīk to klausīties. Albumu parasti mājās sāku atskaņot no piektās dziesmas, no “Neguli, neguli”. Ieraksta sākumā ir dziesmas, kuras bieži skanējušas, piemēram, “Nē gravitātei!”, “Daļa Rīgas”, bet otrā puse ir melanholiskāka, vairāk pārdomu daļa. Vairāki cilvēki man draugos atrakstījuši, ka, klausoties atsevišķas dziesmas, viņi raudājuši. Neko vairāk nevar vēlēties, ja albums liek gan pasmaidīt, gan paraudāt. Pati albumu neklausos pārāk bieži. Mums bija ļoti garš albuma ierakstīšanas process, darbu pie tā sākām jau februārī. Albumu rakstījām pirmo reizi, tādēļ nezinājām, kā tas īsti notiek. Ierakstīšanas laikā grupā sākās iekšējas nesaskaņas, tāpēc mainījās tās sastāvs. Ar šīm dziesmām tik ilgi dzīvoju studijā, tās analizēju, klausījos vēlreiz un vēlreiz, lai saprastu, vai ir labi, ka beigās, saņemot albuma pirmo kopiju, man to nemaz negribējās klausīties. Pagāja zināms laiks, kamēr to izdarīju.

– Grupa “Astro’n’out” piedalījusies daudzos nozīmīgos konkursos, no kuriem vairākos esi ieguvusi labākās solistes balvu. Kurš no šiem konkursiem tev bijis nozīmīgākais?
– Madonas festivāls, jo tur bija vislielākā konkurence. Un “Sinepes un Medus” man vienmēr šķitis festivālu festivāls, es biju priecīga par piedalīšanos vien. 

– Grupā esi vienīgā meitene, kā sadzīvo ar puišiem?
– Manuprāt, nav svarīgi, vai grupā darbojas puiši vai meitenes. Grūtākais ir tas, ka mēs grupā esam pārāk līdzīgi, visi mēdzam apvainoties. Kā jau mākslinieki, esam emocionāli. Puiši mani īpaši nežēlo, citreiz liek nest pat divas ģitāras. Viņi mani pieņēmuši kā savu čomu, šad tad saukā par Māri.

– Astronautiem jau ir divi videoklipi, dziesmām “Daļa Rīgas” un “Nē gravitātei!”? Kura klipa filmēšana palikusi visvairāk atmiņā? 
– Drīz būs klips arī dziesmai “Neguli, neguli”. Man vislabākās atmiņas ir par pēdējo klipu dziesmai “Nē gravitātei!”, ko mēs filmējām visai nesen – rudenī. Filmēšana notika Rīgas lidostā un Latvijas Gaisa satiksmes direkcijas telpās un novērošanas torņa pašā augšā, kur esot sajūtas bija vienreizējas, jutos ļoti sajūsmināta. Kad dziedāju par lidošanu, tajā brīdī aizlidoja garām lidmašīna. Tad pa īstam sapratu, par ko ir mana dziesma, par ko dziedu.

Daži momenti klipā man šķiet samāksloti, uzspēlēti. Ir vietas, kuras, pēc manām domām, varētu izgriezt ārā, piemēram, kad vienā kadrā parādās divas Māras. Bet tāda bija režisora iecere. Es gan palūdzu, lai izņem tuvplānus. Lai arī grims man bija izveidots lielisks, taču tas nebija man atbilstošs. Meikaps bija pārāk krāšņs, raibs. Dziesma ir dzīvespriecīga, un cilvēks, kurš dzirdējis tikai to, izveidoja grimu tieši tai atbilstošu. Bet nevar izraut vienu dziesmu no konteksta, jāskatās visas grupas daiļrade kopumā.

– Kas no grupas gaidāms un ko pati esi iecerējusi šogad paveikt?
– Gribētu būs centīgāka, vairāk ar sevi strādāt muzikālā ziņā. Esmu apņēmusies pamācīties fotografēt, lai varētu darboties arvien kvalitatīvāk. Savukārt, ja man ļauts pasapņot, tad kādreiz gribētu aizbraukt uz grupas “Radiohead” koncertu un aprunāties ar solistu Tomu Jorku. Kaut gan es droši vien būtu tik ļoti apmulsusi, ka nezinātu, ko viņam teikt. Uzdziedāt ar viņu droši vien jau būtu pārāk daudz prasīts. Jorks ir viens no manām mūzikas mīlestībām, apbrīnoju viņu kā radošu personību.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”