Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Ceturtdiena, 22. februāris

-8°C
Vējš: A 4.5 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Adrians, Adrija, Adriāna, Rigonda, Ārija

Kāpēc tu skrien?  (1)

Atslēgvārdi skriešana | vaļasprieks

17. maijā Rīgā notikušais maratons, kurā dažādās distancēs – minimaratonā, pusmaratonā un maratonā – piedalījās vairāk nekā 8 tūkstoši cilvēku, starp kuriem netrūka arī liepājnieku, bija sava veida apliecinājums tam, ka skriešana kļūst aizvien populārāka.

Bet vai atceramies skolas laikus? Tik daudziem nepatika skriet, un dūrējs pakrūtē ātri vien bija klāt. Tāpēc liepājniekiem, runājot par šo viņu aizraušanos – skriešanu –, skaidri un gaiši pavaicājām: kāpēc tu skrien?

Monta grib piederēt nācijas nobriedušajai daļai

Daktere Monta Vasile savu pirmo pilno maratonu noskrējusi pērn septembrī Valmierā. Un, lai arī viņa ir pazīstama ar daudzām sportiskām un ekstrēmām aktivitātēm, arī peldēšanu ziemā, skriešana kā aizraušanās Montai sākusies tikai pagājušā gada vasarā. "Līdz tam es pēc peldēšanas tāpat vien basām kājām patipināju," viņa stāsta. "Mans tipināmais gabals kļuva aizvien garāks un uz kājām parādījās asins tulznas. Tad arī kolēģi par mani pasmējās, ka eslot taču speciāli apavi skriešanai." Mājās viņai bijušas botes, tās tad arī vilkusi kājās, un tā viss sācies.

Vai tomēr pirmo reizi nevajadzēja mēģināt īsāku gabalu? "Nekad man tāda doma nav ienākusi prātā," Monta smejas. "Es uzskatu, ka īsāka gabala dēļ nav vērts tik tālu braukt – ne uz Rīgu, kur vēl uz Valmieru." Tagad, kad maijā ir noskriets jau otrais maratons, Monta dod padomu tiem, kas vēl tikai domā par maratona pieveikšanu: "Pirmo reizi ir vērts doties uz Valmieru, jo tas ir īsts iesācēju maratons ar īstu mājas atmosfēru, kur trase iet gar privātmājām un katrs pasaka kādu uzmundrinošu vārdu, mēģina ar kaut ko padzirdīt vai iebarot – sirsnīgi." Viņa ir ievērojusi, ka visgrūtākie skriešanai ir pirmie desmit kilometri, kamēr iesildās. Vēlāk ir vieglāk, bet pēdējos desmit jau pavisam interesanti. Piemēram, šogad Rīgas maratonā viņa pēdējos desmit kilometrus noskrējusi ātrāk nekā pirmos.

Ceļā līdz maratonam Monta šo un to ir mācījusies no veselības ministra Ivara Eglīša, lasot intervijas ar viņu žurnālos. Kaut vai to, ka divus mēnešus pirms maratona mēnesī ir jānoskrien 200 kilometru. Un ik pēc divām, trim nedēļām – tāda distance, kādu gatavojies skriet. Montai tālākais treniņskrējiens ir bijis līdz Bernātiem un atpakaļ – tie ir 30 kilometri. Starp citu, doma par skriešanu Montai ienākusi prātā jau pirms vairākiem gadiem, toreiz viņa nodomājusi: līdz 45 gadu vecumam palicis pusotra gada – varbūt patrenēties un uzdāvināt sev jubilejā maratonu? Taču skriešanai laika aizvien pietrūcis. Šogad decembra beigās Monta svinēs 48. dzimšanas dienu, un tagad viņas kontā jau ir divi maratoni. Kurš būs nākamais – Valmierā vai varbūt kaut kur ārpus Latvijas, to viņa vēl nezina, taču to, ka tie nebūs viņas pēdējie maratonskrējieni, viņa zina pilnīgi noteikti.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņa skrien, Monta piemin skriešanas entuziasta Ivo Strantes teikto, ka "attieksme pret skriešanu ir personas un zināmā mērā arī nācijas brieduma pazīme. Nobriedušai personai nav nepieciešams pārsteigt nevienu ar savu finansiālo varēšanu vai iztrakoties ar ekstrēmiem sportiem". "Tad nu es gribu piederēt nācijas nobriedušajai daļai," viņa saka. Un piebilst, ka skriešana vienlaikus ir arī lepnums un mīlestība pret savu ķermeni.

Ģirts trenējas Šveices kalnos

Vidusskolas laikā Liepājā Ģirts Dejus trenējies peldēšanā, un, arī studējot Rīgā, nav pametis novārtā šo sporta veidu. Vēlāk dažreiz arī uzspēlējis volejbolu un piedalījies orientēšanās sacensībās. Bet kopš pagājušā gada viņš ir aizrāvies ar maratonu. Savu vēlmi noskaidrot, ko gan īsti nozīmē noskriet maratonu, Ģirts īsti nevar izskaidrot. Tas bijis kaut kas pa vidu starp zinātkāri un vajadzību izmēģināt savus spēkus jaunā sporta veidā. Iepriekš viņš Rīgas apkārtnē piedalījies orientēšanās sacensībās, un domājis, ka ar mežos gūto pieredzi pietiks arī pirmajam skrējienam 2008. gada Rīgas maratonā, kad pieteicies startam piecu kilometru distancē.

Jau pēc pirmā skrējiena gan sapratis, ka ir bijis pārāk augstās domās par savu sportisko formu, tomēr tā vietā, lai visam atmestu ar roku, Ģirts maratonu uztvēris kā jaunu dzīves izaicinājumu un nolēmis piedalīties vēl kādā. Viss sācies, meklējot informāciju par pareizu treniņprocesu, vēlāk sekojuši regulāri treniņi, un talkā tikusi ņemta speciāla ierīce – "miCoach". Tas ir komplekts, kurā ietilpst tālrunis, soļu sensors un pulsa mērītājs.

Internetā var izvēlēties treniņprogrammu, ielādēt to telefonā, tad jāapliek ap roku pulsometrs, pie apaviem jāpiestiprina soļu sensors un jāskrien tik ilgi, kamēr programma paziņo, ka treniņš ir beidzies. Virtuālā palīdzība ir neatsverama: ja pulss ir par strauju, tad programma paziņo, ka jāskrien lēnāk, ja pulss ir par lēnu, tad liek paātrināt skrējienu. "Trenējoties vienatnē, ierīce "miCoach" ir neatsverams palīgs," uzskata Ģirts, kurš šodien piedalīsies Stokholmas maratonā, kas būs balva par sevis pārvarēšanu pērn.

Ģirta pirmais maratons bijis 2008. gada 18. maijā Rīgā, kad viņš noskrējis tikai piecus kilometrus jeb minimaratonu. 9. augustā Ģirts jau veicis Kuldīgas pusmaratonu, 13. septembrī sekojis pusmaratons Viļņā, bet tad, apzinoties, ka citu iespēju skriet 2008. gadā nebūs, 28. septembrī Valmieras maratonā beidzot noskrējis 42 kilometrus garo distanci. Papildus motivācijai viņš apsolījis sev balvu: "Nosolījos, ka tad, ja pierādīšu, ka varu pieveikt maratonu, pieteikšos starptautiskajam Stokholmas maratonam." Tā kā Valmieras maratonu viņš, neskatoties uz meniska savainojumu, noskrējis, tad šodien bijušais liepājnieks Zviedrijas galvaspilsētā stāsies uz starta līnijas. Minimālais uzdevums ir uzlabot savu Valmieras rezultātu (4 stundas 38 minūtes), bet maksimālais – izskriet četras stundas.

Bet vēl svarīgāk par trasē pavadīto laiku un nomestajiem svara kilogramiem ir iegūtā vēlme pārspēt pašam sevi un turpināt uzlabot rezultātu. Piedalīšanās maratonos ir arī iespēja ceļot un treniņu laikā būt tuvāk pie dabas, ko Ģirts uzskata par sava veida alternatīvu makšķerēšanai. Te jāpiebilst, ka darba dēļ IT tehnoloģiju jomā eksliepājnieks pēdējos mēnešus uzturas Šveicē, un Stokholmas maratonam gatavojas Cīrihes gleznainajā apkārtnē.

Plašāk lasiet laikraksta "Kurzemes Vārds" 30.maija numurā Kristīnes Pastores un Andra Sudmaļa publikācijā.

Foto no personīgā arhīva

Monta (ar 761. numuru) jau pieveikusi divus maratonus un pieļauj iespēju, ka nākamais varētu būt kaut kur ārpus Latvijas.

  • Komentāri (1)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Aktīvā zona

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!