Kārtējo reizi, veicot pētījumu, ir secināts, ka nekādi laimīgie vis neesam – 27 valstu konkurencē Latvijas iedzīvotāji palikuši ceturtie no apakšas. Par vislaimīgākajiem aptaujā atzīti Dānijas iedzīvotāji, bet par vēl nelaimīgākiem nekā mēs – Bulgārijas ļaudis, kas ierindojušies pēdējā vietā. Un kā domājat jūs, lasītāji? Vai tiešām esam tik nelaimīgi?

Nelaimīgie optimisti

Pētījumu par to, cik laimīgi vai nelaimīgi ir Eiropas valstu iedzīvotāji, veikusi Eiropas Savienības organizācija “Eurofound”. Tas ir fonds, kas izveidots 1975.gadā, lai veicinātu labāku dzīves un darba apstākļu plānošanu un izveidošanu Eiropā. Šī organizācija sniedz valdībām, darba devējiem, arodbiedrībām un Eiropas Komisijai datus, informāciju un ieteikumus, kas gūti, veicot neatkarīgus un salīdzināmus pētījumus. “Eurofound” īpašu uzmanību pievērš darba un dzīves apstākļiem, kā arī darba attiecībām.

Pētījums par dzīves kvalitāti, kurā izdarīts secinājums, cik laimīgi vai nelaimīgi ir Eiropas iedzīvotāji, veikts no pērnā rudens līdz šā gada pavasarim, kad vēl nebija kļuvis populārs termins krīze. No Latvijas tajā iesaistīti 990 cilvēku, kam 10 ballu sistēmā lūgts izteikt vērtējumu par dažādām dzīves jomām. Vidēji Eiropas Savienības valstīs apmierinātība ar dzīvi novērtēta ar 7 ballēm, bet laime – ar 7,5 ballēm.

Aptaujātie Latvijas iedzīvotāji apmierinātību ar dzīvi vidēji novērtējuši ar atzīmi 6, bet savu laimi – ar 6,8. Šis pētījums parādījis, ka cilvēki pārējās Baltijas valstīs savu dzīves līmeni tomēr vērtē pozitīvāk. Igaunijā iedzīvotāju laimes vērtējums ir 7,4 balles, bet Lietuvā – 7,3 balles. Bet apmierinātību ar dzīvi Igaunijas iedzīvotāji novērtējuši ar 6,7 ballēm, Lietuvas – ar 6,3. Vislaimīgāko cilvēku valstij Dānijai turpat pa pēdām seko citas Ziemeļvalstis – Zviedrija, Somija un Norvēģija. Visnelaimīgākie cilvēki dzīvo Bulgārijā, un tikai nedaudz laimīgāki jūtas Maķedonijas un Turcijas iedzīvotāji. Mēs paši pēc sava atzinuma esam ceturtie nelaimīgākie. Tomēr ir arī laba ziņa – 56,9 procenti aptaujāto Latvijas iedzīvotāju tomēr atzinuši, ka uz savu nākotni raugās optimistiski.

Mana laimes izjūta

Kā tad īsti ir – vai var piekrist pētījumam, ka mēs esam tik nelaimīgi, vai ne? Un kas katram cilvēkam rada laimes izjūtu? To mēģinājām noskaidrot vairākās sarunās.

Gunta Drēziņa, Liepājas Valsts zonālā arhīva direktore:
– Es pētījuma īsti nepiekrītu, taču šos rezultātus skaidroju ar varbūtību, ka aptaujātie cilvēki, iespējams, savu laimes izjūtu formulē caur materiālās dzīves labumiem. Taču nedomāju, ka tikai un vienīgi tas ir galvenais. Man laimes izjūtu rada ģimene, bērni un mazbērni. Ja visiem viss ir kārtībā, ja visi ir veseli, visiem ir, kur dzīvot, un visi ir apmierināti – ko tad vēl vajag? Bet, protams, manai labsajūtai ļoti svarīgs ir arī darbs, jo no tā tomēr ir atkarīgs, vai mums būs sakārtotas daudzas lietas. Taču es negaidu tādu lielu un varenu laimi, kas mani pavadītu visu mūžu, es priecājos par mirklīšiem – tā arī ir mana laimes izjūta.

Haralds Bartkevičs, mācītājs:
– Manuprāt, daļēji šim pētījumam var piekrist. Par to, ka cilvēki nav īsti laimīgi savā valstī, liecina kaut vai masveida izbraukšana no Latvijas darba meklējumos. Ne jau aiz labas dzīves un laimes cilvēki atstāj savas mājas un daudzi arī ģimenes. Bet, ja cilvēks orientējas tikai uz materiālo un redzamo pasauli, viņam nav grūti kļūt depresīvam, tāpēc, manuprāt, ir jāskatās plašāk. Ja dzīvi un notikumus vērtē caur Jēzu Kristu, tad cilvēks saprot, ka viņa dzīve nav veltīga un zemē nomesta. Kristieši zina, ka caur grūtībām cilvēku gatavo kaut kam labākam. Un man pašam arī šī apziņa ļauj izvēlēties būt laimīgam un atgūt jēgu dzīvei. Jo arī būt vai nebūt laimīgam – tā ir izvēle. Tāpēc jautājums ir par to, kāda ir mūsu izvēle, un arī par to, ar ko mēs savu dzīvi salīdzinām.

Alda Tabora, Liepājas kora mūzikas biedrības “Aija” valdes priekšsēdētāja:
– Es šā pētījuma rezultātiem nekādā gadījumā nepiekrītu, arī pati noteikti neesmu nelaimīgo skaitā. Esmu no tiem, kam glāze vienmēr ir puspilna, nevis pustukša. Man šķiet, ka nelaimīgāki jūtas kūtrie un pasīvie cilvēki, tādi, kas neko nevēlas darīt. Kā rāda mana pieredze, tie, kas rīkojas, strādā un gūst panākumus, ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi, jo viņi katras grūtības uztver kā izaicinājumu, nevis kā neveiksmi un iemeslu justies nelaimīgiem. Ja nebūtu grūtību, manuprāt, dzīve būtu garlaicīga, bet mūsu valstī tas nedraud. Man, kā ikvienai sievietei, laimes izjūtu, protams, rada mīlestība. Arī pēc labi padarīta darba jūtos laimīga, tāpat kā tiekoties ar draugiem, paziņām un citiem man tuviem cilvēkiem. Bet brīžiem ir tā, ka nemaz nav jābūt kaut kādam konkrētam iemeslam, lai es justos laimīga – es tāda esmu, un viss. Un nevajag to skaidrot. Tas ir tad, kad esmu harmonijā ar sevi. Tad jūtos labi pat vistumšākajā novembra dienā. Bet, ja šīs harmonijas nav, pat skaistākā maija diena man var būt kā nakts.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”