Ārkārtējās situācijas laikā slēgtas sporta zāles un pārcelti gaidītākie sporta pasākumi. Visai sporta sabiedrībai un līdzjutējiem nav viegli. Arī fiziski aktīviem liepājniekiem, kuri pieraduši pie regulārām fiziskām slodzēm un spilgtām emocijām, kuras dāvina sports.

Starp tiem, kuri nepacietīgi gaida treniņu atsākšanu, ir arī vairāk nekā pussimts Liepājas puišu un meiteņu, kuri aizrautīgi nodarbojas ar kikboksu sporta kluba “Ballistic Boxing Club” vecākā trenera Aleksandra Maslova vadībā.

Šo gadu Liepājas jaunie kikbokseri sākuši ļoti veiksmīgi – Ventspilī notikušajā 24. Latvijas atklātajā čempionātā liepājniekiem godalgu birums – 11 zelta, 3 sudraba un 2 bronzas medaļas, izcīnot godpilno otro vietu komandu ieskaitē. Labs iemesls, lai uz sarunu aicinātu treneri.

-Bērnu un jauniešu skaits, kuri nodarbojas ar kikboksu Liepājā, ir iespaidīgs
-Jā, šobrīd man ir divas treniņu grupas – jaunākajā (5-8 gadi) nodarbojas ap 25 bērniem, bet vecajā (9-18 gadi) – ap 50 pusaudžiem, puse no viņiem piedalās sacensībās. Varbūt sākumā pat nebiju domājis, ka būs tik daudz audzēkņu, bet vecāki ļoti prasīja “uzņemt kikboksa sekcijā”.

-Un jūs uzņemat visus, neatkarīgi no fiziskās sagatavotības un citiem faktoriem?
-Noteikta atlase tomēr ir. Savulaik esmu strādājis Valsts policijā un daudz esmu redzējis, tāpēc neņemu cilvēkus no nelabvēlīgas vides. Negribu, lai treniņos apgūto viņi izmantotu ielās.

Man patīk trenēt jauniešus, kuri grib nopietni nodarboties un piedalīties sacensībās, vai mainīt sevi, piemēram, atbrīvoties no liekā svara. Man ļoti patīk vērot to, kā viņi mainās uz labo pusi, kļūst sportiskāki, pārliecinošāki un veselīgāki. Redzu, ka bērns arī pats jūt, ka treniņi dod rezultātu un viņam parādās vēlme trenēties vel cītīgāk.

-Ar ko šis sporta veids ir tik pievilcīgs bērniem un pusaudžiem?
-Daudz atkarīgs no trenera. Precīzāk sakot, viss ir atkarīgs no trenera. Ir gadījumi, kad atnāk bērns un ir redzams, ka viņam ir dotības, bet raksturi nesakrīt un viņš vairs nenāk. Brīžiem, ja tiešām jūtu, ka viņam vajadzētu apmeklēt treniņus, vēl kādu laiku zvanu un jautāju, kāpēc nenāk un gaidu, ka tomēr mainīs lēmumu. Gadās arī tā, ka sākumā šķiet, ka esmu stingrs, bet pēc treniņa bērna viedoklis mainās un viņš jau gaida nākamo tikšanos.

Vairāki mūsdienu bērni ir lieli individuālisti, viņus ir grūti ar kaut ko aizraut. Iespējams, tieši tāpēc viņi komfortablāk jūtas individuālajos, nevis komandu sporta veidos.

Patiesībā – nav svarīgi, ar kādu sportu tu nodarbojies. Galvenais – lai tu esi aktīvs – skriet un izpildīt vingrinājumus var arī mājās, tomēr labāk trenēties pieredzējuša trenera vadībā.

-Kikboksu mēdz saukt par īsto lēdiju sportu
-Puse no maniem audzēkņiem ir meitenes. Tiesa, tikai piecas piedalās sacensībās, pārējās nodarbojas savam priekam. Nav brīnums, ka kikbokss patīk meitenēm un sievietēm – šīs sporta veids attīsta visas muskuļu grupas, palīdz uzlabot kustību koordināciju, izturību, tikt vaļā no negatīvas enerģijas, kā arī iemācīties pašaizsardzības pamatus.

-Vai kļūt par treneri bija jūsu sapnis kopš bērnības?
-Nē, par treneri es kļuvu nejauši. Ar sportu esmu saistīts vairāk nekā 20 gadus, no tiem sešus es nodarbojos ar boksu un aizvadīju ap 60 cīņām, bet tad aizrāvos ar kikboksu. Nodarbojos ar sportu un mācījos. Pēc vidusskolas absolvēju Valsts policijas koledžu, sāku strādāt Valsts policijā un neklātienē mācīties Liepājas universitātē, iegūstot sociālā pedagoga specialitāti. Tagad laikam šāda profesija vairs neeksistē, palikuši sociālie darbinieki. Tobrīd nemaz nedomāju, ka varētu kļūt par treneri.

Strādāju Valsts policijā un turpināju trenēties, piedalījos sacensībās. Kolēģi zināja par manu hobiju un vienā dienā kāds no viņiem palūdza nedaudz patrenēt viņa dēlu, lai viņš spētu aizsargāt sevi.

Viņš atnāca ar draugu, nākamajā treniņā viņi atveda vēl dažus puišus. Pēc pāris nedēļām jau varējām organizēt grupu. Tā tas arī sācies.

Paralēli trenēju kolēģus, kuri gribēja uzlabot fizisko formu vai apgūt cīņas paņēmienus.

Protams, daudzi jautāja, vai man ir kāds trenera sertifikāts, un es sapratu, ka jāmācās tālāk. Atkal devos uz Liepājas universitāti un mūžizglītības nodaļā pabeidzu profesionālās pilnveides programmu, saņemot C kategorijas sporta speciālista diplomu. Par treneri strādāju jau astoto gadu un uzskatu sevi tieši par bērnu treneri.

-Lielākā daļu no jūsu audzēkņiem ir “grūtā vecuma” pusaudži. Kā jums izdodas atrast atslēgu pie katra, aizraut viņus tā, ka katrs treniņš viņiem ir kaut kas vērtīgs.
-Domāju, tas ir tādēļ, ka dvēselē pats joprojām esmu bērns. Mums treniņos nav stingras subordinācijas, tajā pašā laikā nav familiaritātes – bērnu mani uzrunā uz ”jūs”, bet nebaidās pienākt un kaut ko pajautāt. Nav tā, kā bija ar manu treneri – viņš mūs turēja lielā distancē un mēs vienkārši baidījāmies kaut ko pateikt vai izdarīt ne tā, kā vajag.

Cenšos saprast savus audzēkņus, sekoju tendencēm modē un mūzikā, brīvajā laikā man patīk datorspēles. Esam uz viena viļņa un tas noteikti piesaista audzēkņus.

Ievēroju, ka daudzi grib līdzināties man. Domāju, tā arī ir jābūt, trenerim jārāda piemērs visās lietas. Tas nozīmē, ka man ir noteiktas prasības arī pret sevi. Pat ja nav noskaņojuma vai vienkārši jūtos ne pārāk labi, audzēkņiem tas nav jāredz. Vienmēr cenšos būt vienāds – savaldīgs, pārliecināts, ar smaidu, bet stingrs. Visi zina, ka esmu stingrs, nevis ļauns. Ja pieklibo disciplīna, tad varu nolamāties tā, ka līdz treniņa beigām visi klusēs, bet viņi tāpat zina, ka tā arī jābūt.

-Vai ir kādi no jūsu audzēkņiem, par kuru panākumiem jūs esat īpaši lepns?
-Man ir daudz audzēkņu, kuri ļoti veiksmīgi piedalās starptautiskajās sacensībās, bet vislielāko pārsteigumu man sagādājuši Arina Mūrniece un Dmitrijs Kuklijanovs. Pagājušajā gadā mēs Budapeštā notikušajā 25 WAKO (Pasaules kikboksa organizāciju asociācija) Pasaules kausā izcīnījām divas pirmās vietas. Protams, mēs cītīgi gatavojamies, treniņu laikā bija daudz sviedru un asaru, bet viņu panākums pārsniedza visas cerības. Tajā brīdī es kā treneris biju ļoti priecīgs un lepns par saviem audzēkņiem. Par to, ka viņi demonstrēja ļoti cienīgu sniegumu, pārstāvot Latviju.

Šobrīd Dmitrijs turpina atjaunoties pēc savainojuma, bet Arina šogad kļuva par astoņkārtējo Latvijas kikboksa čempioni un visvairāk titulēto sportisti valstī starp savām vienaudzēm.

-Ja nebūtu koronavīrusa, tad pagājušajā mēnesī mēs vērienīgi atzīmētu Liepājas 395. dzimšanas dienu. 
-Es ļoti mīlu savu pilsētu, lai cik smagi laiki būtu Mums bijušas dažādas situācijas gan pilsētā, gan valstī, man nevienu reizi nav radusies doma aizbraukt. Mums ir skaista pilsēta. Mums ir īpaši, atsaucīgi cilvēki. Jā, sākumā var šķist, ka daudz drūmu seju, tomēr, ja kaut ko prasīsi, neviens neskatīsies šķībi, gluži pretēji, centīsies palīdzēt, cik vien tas ir viņa spēkos.

Pilsēta attīstās, tas ir jūtams. Tagad mums jābūt pacietīgiem, lai visi kopā izturētu šo cīņu pret koronavīrusu, ar pārējām problēmām mēs tiksim galā. Gribētos, lai mūsu, liepājnieku, kļūst vairāk, bet enerģijas un vēlmes mērķu sasniegšanai mums ir ļoti daudz.

Vizītkarte

Aleksandrs Maslovs
-33 gadi
-Sporta kluba “Ballistic Boxing Club” vecākais treneris un vadītājs
-Kikboksā kopš 15 gadu vecumā, pirms tam sešus gadus nodarbojās ar boksu
-2005.gadā pabeidza Liepājas 7. vidusskolu, 2006. gadā – Valsts policijas koledžu
-2011. gadā absolvēja Liepājas universitāti, saņemot sociālā pedagoga specialitāti, bet 2013. gadā tajā pašā mācību iestādē saņēma C kategorijas sporta speciālista diplomu
-Vaļasprieki – datorspēles, braukšana ar motociklu
-Precējies, sieva Lidija