Kā zināms, daudziem studentiem vislabākās atmiņas saistās ar koju laiku. Liepājas Universitātes vecāko kursu studenti stāsta, ka no kojām būs žēl šķirties. “Tās būs atmiņas par jaukiem cilvēkiem un atgadījumiem, ka pat visus nevar atcerēties,” savās sajūtās dalījās Raivis, Reinis, Jānis un Daira, kurus aicināju uz sarunu studentu mājvietā – Ganību ielas kopmītnēs.

Galvenais ir labi istabas biedri

Raivis Stankuns ir uzņēmējdarbības students, Kopmītņu padomes priekšsēdētājs un 4.stāva vecākais. “Esmu no Apriķiem. Kojās izvēlējos dzīvot, jo dzīve tajās man nebija sveša – iepriekš dzīvoju RTU kopmītnēs,” savu izvēli pamato Raivis, vēl piebilstot, ka kojās dzīvot ir gan ekonomiski izdevīgi, gan tās atrodas tuvu augstskolai. “Kojās ir jaunu un interesantu cilvēku sabiedrība,” stāsta puisis. Kad ievācies kopmītnēs, istaba bijusi apmierinošā stāvoklī. “Neko arī neremontēju un neinvestēju līdzekļus istabā,” saka Raivis.

Pēc Raivja teiktā, koju sadzīvē īsti nekas nav mainījies. “Cepti kartupeļi joprojām ir topā,” viņš piebilst. “Man patīk gatavot tādus ēdienus, ko var uztaisīt pēc iespējas ātrāk un garšīgāk, piemēram, makaronus.” Puisis piebilst, ka studenti ir samērā slinki uz ēst gatavošanu. Viņš azīst, ka vislielākās tradīcijas kopmītnēs saistās ar dzimšanas dienu svinēšanu un iešanu uz klubiem. “Patīk vakaros pasēdēt un paspēlēt visādas spēles – kārtis, aliasu, tvisteri.” Viņš arī piebilst, ka ļoti paveicies ar istabas biedru. “Tas ir daudz no svara, ja ir labi istabas biedri.” Puisis atzīstas, ka kojās tomēr esot pagrūti ar mācīšanos. “Nekad nevarēsi dabūt to klusumu, kāds vajadzīgs,” viņš piebilst. 

Kojas sniedz sajūtu gammu

Daira Kārkliņa ir kultūras vadības studente. Viņas dzimtā puse ir Pierīga. “Kojās var izbaudīt dažādu sajūtu gammu. Studijas ir īstais laiks, kad to var izbaudīt,” azartiksi savu stāstu sāk jauniete. “Man ļoti noveicās ar istabiņu – tā ir gaiša un mājīga. Arī es un mana istabas biedrene Anna neko neremontējām, tikai nopirkām dažus vajadzīgus atribūtus, piemēram, galdautus, krēslus un paliktni uz ledusskapja,” stāsta Daira, izrādot savu istabu, kurā “valda minimālisms”.  “Šķiroties no kojām man pietrūks tieši istabiņa!” mazliet skumji piebilst jauniete, bet norāda,ka gribot nokārtot pati savu dzīvi un iet dzīvot uz dzīvokli. Viņai esot ļoti noveicies ar istabas biedreni. “Mēs abas esam dvēseļu radinieces un arī pedantes – reizē mācamies, reizē ēdamun klausāmies mūziku,” saka studente. Viņa norāda, ka istabā atrodas pašas vajadzīgākās lietas. Daira stāsta, ka viņa pa dienu pusdieno skolā, bet kojās ēdod dažādas uzkodas, kafiju, augļus, jogurtu, šokolādi.

“Jē, man ir kartupeļi!” dzirdama kāda priecīgas koju iemītnieces balss. Daira smejas un saka, ka tāda ir ierastā dzīve. Kopmītnēs studenti viens otram arī izpalīdz – gan ar ēdiena izejvielām, gan praktiskām lietām. Daira piebilst, ka viņai mācīties kojās nav grūti. “Mēs ar istabas biedreni viena otru respektējam, tādēļ mācāmies reizē.” Par interesantākajiem notikumiem Daira vienmēr atcerēsies to, ka bijusi atstājusi puspavērtu logu. “Kad atgriezos, logs bija atrauts vaļā, palodze – sniegā.” Esot gadījies, ka viņas istabā, kas tobrīd nav bijusi aizslēgta, ienākot kāds svešinieks un vienkārši ejot gulēt.

Dreskods, bamšlings un pērtiķis

Datordizaina studenti Reinis Sudars un Jānis Jankevics, vides pārvaldes students Niks Peterlevics istabā dzīvo trijatā. Niks intervijas dienā aizbraucis mājās.

“Dzīvojot kopmītnēs, nav tāds stress, kāds būtu, dzīvojot dzīvoklī. Šeit ir kā mājās,” koju priekšrocības uzsver Reinis. Arī puiši neko istabiņu av remontējuši. “Esam pārbīdījuši mēbeles un saplēsuši tepiķi, slaukot to,” piebilst Jānis. Viņu istabiņas iekārtojums ir oriģināls – pie sienām un plauktiem dažādi mākslas darbi un atribūti. Uz krēsla un istabas durvīm ar krāsu uzpūsts pērtiķis. “Tas ir bijušā kursabiedra darbs,” stāsta Jānis. Durvis esot viņu vizītkarte. “Tikai cerams, ka durvis nepārkrāsos, jo otrajā un trešajā stāvā tas jau ir izdarīts,” zina stāstīt puiši.

Puišiem ir ļoti daudz interesantu stāstu par dzīvi, sadzīvi un tradīcijām kojās.  Uz kojām atceļojušas ļoti daudz mantas.  “Es nesen eksperimentēju, cepot cepumus. Izcepu nevis vairākus cepumus, bet vienu lielu – kā picu,” smejoties stāsta Reinis. Vienu reizi izcepuši pankūkas, kuru mīklai bija pielikuši klāt uztura bagātinātāju. “Mēs ēst gatavošanā esam ļoti individuāli, vairāk eksperimentē Reinis,” norāda Jānis, pieminot, ka dažkārt tomēr izcepuši kotletes, pagatavojuši sautējumu vai zupu.  Dzimšanas dienas tiekot svinētas kā tematiskie vakari – tad esot noteikts dreskods. Kādu brīdi par nacionālo sporta veidu bija kļuvis bamšlings – boulings ar pieclitru plastmasas pudelēm, ko spēlējuši koridorā. Savulaik pastāvējis viņu istabiņā likums – nelamāties. Par katru lamu vārdu iekasēta soda nauda. “Tā mēs Reini izmācījām,” smejoties saka Jānis. Tagad esot iestājies tāds periods, ka gribot vairāk eksperimentēt un daudz ko izmēģināt, jo saprotot, ka kojās atlicis dzīvot ļoti maz.

Sesijas laikā esot daudz negulētu nakšu un valdot pamatīgs bardaks, jo nereti, kā jau studenti, mēdzot dažas lietas atstāt uz pēdējo mirkli.

Kojās istabiņu durvis ir kā mākslas galerija – teju uz katrām ir kāds zīmējums.

Reiņa, Jāņa un Nika istabiņā ir ļoti īpašs krēsls – ar pērtiķīti. Savukārt tā otrā pusē ir rakstīts “Nezagt! Lūdzu.”

Dairas Kārkliņas un viņas istabas biedrenes istabā valda minimālisms.

Raivis Stankuns ar savu istabu bija un ir ļoti apmierināts.