Oktobra sākumā Rīgā norisinājās pirmā Pasaules kausa izcīņa amatieriem K-1
cīņā. Sacensības pulcēja ap 260 sportistu no piecpadsmit valstīm un laurus
tajās plūca liepājnieks Kristaps Zīle, kļūstot par pasaules čempionu svara
kategorijā līdz 91 kilogramam. Viņš paskaidro, ka K-1 principā ir tas pats, kas
kikbokss, būtiskākā atšķirība – var izmantot sitienu ar celi, kas kikboksā nav
atļauts.

Mācās no labākajiem

”Nebija
paredzēts, ka startēšu sacensībās. Biju atgriezies Liepājā un treneris
piedāvāja startēt, nodomāju – kāpēc gan ne? Nav jau nemaz tik daudz sportistu,
kas varētu mūs pārstāvēt,” saka Kristaps. Jau pusotru gadu viņš dzīvo un
trenējas Nīderlandē, bet, atbraucot uz Liepāju, turpina trenēties  sporta klubā ”K – sports”. ”Kikbokss Latvijā
nav pārāk populārs, bet lēnām sāk uzņemt apgriezienus,” saka sportists.

Viņš pats kikboksam pievērsies pirms vienpadsmit gadiem. ”Interese par
cīņas sportu man bijusi vienmēr. Nopietnāk tam pievērsos pusaudžu gados, kad
draugs gāja boksā un es arī gribēju pamēģināt. Pusgadu patrenējos un sapratu,
ka man labāk patīk kikbokss, tā arī sāku trenēties,” atminas Kristaps. Tagad
gan no vecajiem cīņu biedriem pavisam nedaudzi turpina trenēties. ”Profesionālā
līmenī Liepājā nav izaugsmes, ja grib ar to nodarboties nopietni, jāiet tālāk,”
uzsver sportists. ”Holande ir pirmajā vietā pasaulē manā sporta veidā, tā ir
labākā vieta, kur trenēties,” par savu tagadējo dzīvesvietu saka Kristaps.
”Sports man dzīvē vienmēr bijusi prioritāte, vēlējos turpināt savu attīstību
citā līmenī, iet tālāk.”

Nīderlandē Kristapam bija iespēja trenēties vienā no populārākajiem klubiem
pasaulē ”Golden Glory” un, kā viņš
pats saka, tas ir pavisam cits līmenis un devis ļoti daudz viņa izaugsmei.
Holandē viņš cīnās starp profesionāļiem un par līdzšinējiem panākumiem izsakās
lakoniski: ”Man iet kā pa kalniem.” Viņš gan uzsver, ka virziens noteikti ir
pareizais un, lai arī lēnām, bet progress neizpaliek. ”Manuprāt, mans lielākais
panākums nav iegūtās vietas, bet tas, ka man bija iespēja cīnīties šobrīd
labākajā kikboksa federācijā pasaulē.” Kristaps arī pastāsta, ka viņa sparinga
partneris šobrīd ir otrais labākais cīkstonis pasaulē. Pēc sparinga treniņiem
klubā ”Golden Glory”, Kristapu uzrunājis federācijas prezidents, kas ir arī šī
kluba vadītājs un uzaicinājis startēt federācijas turnīros. ”Droši vien
uzskatīja, ka esmu pietiekami labs, savādāk jau nebūtu aicinājuši.”

Runājot par situāciju Latvijā, viņš saka: ”Konkurence ir vienmēr, ja
teiktu, ka šeit man tāda nav, tas būtu nepareizi. Tomēr, trenējoties ārzemēs
un, atbraucot mājās, saprotu, ka līmeņi ir atšķirīgi. Tas dod zināmu pārliecību
par sevi.” Lai gan atrasties mājās sportistam ir patīkami, viņš pagaidām nedomā
atgriezties. ”Jāsaprot, ka man pagaidām iespējas citur ir labākas, nekā šeit.
Mana iekšējā pārliecība ir – ja grib, var sasniegt ļoti daudz, galvenais –
nepadoties un turpināt iet uz saviem mērķiem.”

Latiņa uzstādīta augstu

Kristaps ir kā pierādījums tam, ka ar neatlaidīgu darbu un lielu gribasspēku,
arī no maza Liepājas kluba var nokļūt labāko cīkstoņu vidū. Atgriežoties mājās,
viņš savās prasmēs un zināšanās labprāt dalās arī ar jaunajiem censoņiem.
”Protams, mazie redz, ka es varu, un arī viņiem gribas sasniegt tādus
rezultātus vai pat vairāk,” viņš saka. Kristaps mēdz jaunajiem sportistiem
novadīt kādu treniņu, parādīt jaunas lietas, ko apguvis ārzemēs, jo viņa
treniņu programma ir atšķirīga. Bet par saviem treniņiem viņš stāsta, ka
trenējas katru dienu. Cīņas sportā sevi jāuztur formā visu gadu, jo nekad nevar
zināt, kad kāda federācija uzaicinās uz maču. Plānot var tikai oficiālās
sacensības, piemēram, Eiropas čempionātu. Komerciālie mači notiek visu laiku un
nevar zināt, cik daudz un kad sanāks startēt.

Taujāts par nākotnes mērķiem un to, cik ilgi vēl plāno nopietni nodarboties
ar kikboksu, viņš saka: ” Ir, protams, mērķi, ko gribas sasniegt. Liels darbs
ir ieguldīts, bijuši panākumi, negribas to visu vienkārši pamest. Ja tagad
apstāšos, nekad neuzzināšu, kā varēja būt. Negribu dzīvot ar sajūtu, ka neesmu
pamēģinājis.” Pēc slikta starta dažreiz uznākot vēlme visu mest pie malas, bet
tad jāsaņemas un jāatrod motivācija turpināt. Viņš uzskata, ja pamestu sportu,
tas būtu tāpat kā pazaudēt daļu no sevis. Lielākais sportista mērķis – kļūt par
pasaules čempionu profesionāļu līmenī un izcīnīt čempiona jostu. Viņš gan
piebilst, ja finansiālā puse būtu tāda, kā vēlētos, viss būtu daudz vienkāršāk.
Savukārt stereotipus par to, ka cīņas sportā trenējas tikai kaušļi un agresīvi
tipiņi, viņš pilnībā noraida. ”Tieši tie, kas nodarbojas ar cīņas sportu,
ikdienā ir daudz disciplinētāki, nekad nerisina konfliktus ar spēku.”

Kristaps aicina arī citus jauniešus nebaidīties no stereotipiem un darīt
to, kas patīk. ”Latvijā šis sporta veids sāk tikai attīstīties. Ja patīk cīņas
sports, vajag iet un darīt, ticēt saviem spēkiem. Es daru to, kas man patīk, un
tā ir ļoti laba sajūta,” saka Kristaps.