Vai ir iespējams justies labi, kad nepavisam nav labi? Kādēļ tik svarīgi dzīvē justies stabili un pārliecināti? Par to saruna ar psiholoģi Anitu Trumpiku.

– Būt līdzsvarā ir viens no dabas likumiem. Līdzsvarā ir arī pozitīvais un negatīvais, došana, ņemšana. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar sevi, tad, neskatoties uz to, kas notiek viņam apkārt ģimenē, darbā, sabiedrībā u.c., iekšēji viņš jūtas stabili. Es nesaku lieliski vai nepārtrauktā eiforijā, bet stabili. Lai arī kas notiktu ārpus mums – attiecību, finansiālās un visādas citādas krīzes – līdzsvars ļauj nepazaudēt cilvēka iekšējo kārtību, labsajūtu un pārliecību par sevi, ka esmu vērtība šajā pasaulē. Stabilitāte rodas, kad ir līdzsvars starp prātu – tas, ko es domāju. Ķermeni – tas, ko es sajūtu un izjūtu, un garu – tas, vai esmu saskaņā ar savu patību. Vai esmu es pats.

– Ko vispār nozīmē apzināties sevi? Vai tas nav grūti?
– Gan jā, gan nē. Visuma likumos, Zemes dzīves likumos viss ir ļoti vienkārši. Varu pastāstīt, kā apzinos sevi. Tas nozīmē būt klātesošai katrā brīdī, katrā konkrētā situācijā. Piemēram, pamostoties no rīta, es vispirms sāku sajust un apzināties savu ķermeni. To, kā tas jūtas, vai kaut kur spiež, vai viss ir lieliski. Pakustinu rokas, kājas. Tad apzinos, kā tajā brīdī jūtos. Vai labi izgulējusies, moža, vai tā, ka gribas gulēt vēl. Nofiksēju, vai esmu ieinteresēta, ko jaunā diena man nesīs, esmu priecīga vai noraizējusies. Tad pieķeru, ko tajā brīdī domāju: “Būs grūta diena, daudz darba vai varbūt gaidāmas daudzas, interesantas tikšanās. Kas ir tas, ko sajūtu, domāju, daru? Spējot apzināties, kas notiek, tas ļauj izdarīt izvēli.

Ja sevi apzinos, tad varu veidot attieksmi pret sevi, attieksmi pret apkārtējo pasauli un citiem cilvēkiem. Ļoti daudzas lietas atkarīgas tikai no paša cilvēka, t.i., kā viņš skatās uz lietām. Jo pasaule mums apkārt ir neitrāla. Nepeldēt pa straumi un neslīkt savas dzīves atvaros, bet ik stundu, ik dienu atrast apslēptas plūsmas, kas tevi iznesīs vēlamajā krastā. 

– Teici par līdzsvaru dabā, bet ir taču viesuļi, vētras un plūdi, un nekas vairs nepaliek, kā bijis.
– Nesaku, ka dabā viss ir tikai mierīgi, bet līdzsvars pastāv. Jāņem vērā, ka dabā ir raksturīgs tā saucamais tauriņa efekts, proti, līdzība šāda: Liepājā kāds tauriņš tikai sakustina spārnus, Eiropā sāk pūst liels vējš, bet galu galā Amerikā izceļas viesuļvētra. Dabas sistēmā nav tukšuma. Ja kaut kur atņem, kaut kur citur kaut kas tiek pielikts. Tāpat notiek ar cilvēku. Ja viņš nevairo savas labās emocijas, tad vairojas sliktās, negatīvās. Trauks nevar pastāvēt pustukšs.
Ir kāds ļoti labs salīdzinājums par to, ka katrā cilvēkā dzīvo divi vilki. Viens ir baltais, otrs melnais vilks. Tavuprāt, kurš vilks ir stiprāks?

– Nemācēšu atbildēt…
– Tas, kuru vairāk baro. Jo vairāk tu savu melno vilku baro ar īgnumu, dusmām, naidu, skaudību, neapmierinātību u.c., jo lielāks viņš aug un stiprāks kļūst, sākot dominēt. Tikai cilvēka paša spēkos izvēlēties, kuru no saviem diviem vilkiem viņš grib barot. Viņi cilvēkā ir abi.

– Labi, cilvēks saprot, ka viņā ir tie divi vilki. Ko darīt tālāk?
 – Par to arī šis stāsts: ko ar to darīt? Ja pieņemu, ka ļoti daudz atkarīgs no manis paša, no manas izvēles, kā skatos uz lietām, uz sevi, apkārtējiem, pasauli, tad katru brīdi varu izvēlēties, kā dzīvot. Piemēram, tie paši laika apstākļi. Laukā līst. Viens to uztvers kā sabojātu, riebīgu dienu, cits kā patīkamu pārmaiņu pēc saulainām dienām. Tā ir cilvēka paša izvēle, kā skatīties uz to, kas pēc būtības ir neitrāls – laika apstākļi. Jo laiks ir tāds kāds nu ir! Viss slēpjas attieksmē pret to. 

– Vai pietiek tikai ar to, ka ar savām domām barojam savu balto vilku? Varbūt viņa spēku vajag izmantot reālajā dzīvē?
– Jādara reālas darbības. Piemēram, ar darbiem jāpalīdz vai ar labiem vārdiem jāatbalsta. Tas paša ziņā, ko un kā konkrētajā brīdī darīt, kā rīkoties. Varbūt kādu vakaru vērts paanalizēt, kāda ir mana dienas bilance. Vai tā būs līdzsvarā, vai varbūt vairāk negatīva nekā pozitīva.

– Tavuprāt, kuru izvēlas barot tas kopums, kuru saucam  par sabiedrību?
– Notiek polarizācija. Daudziem tagad mainās vērtības un skatījums uz dzīvi, jo ir vēlme attīstīties, augt, izglītoties. Un viņi to dara, ieguldot sevī. Protams, pietiekoši daudz arī to, kuriem mīļāks ir melnais vilks, kas ne vienu vien novedīs līdz tādam degradācijas līmenim, no kura atpakaļceļa nav. 

Manuprāt, vienmēr atbalstu var rast savā ģimenē, tuviniekos, draugos, kolēģos. Ir domubiedru grupas, kolektīvi, kur sevi izpaust, uzturēt pozitīvismu. Tas viss arī šodien ir, tikai vajag pašam spert pirmo soli! Jā, tas vienā mirklī nemainīs reālo situāciju cilvēka dzīvē, piemēram, ja esi kļuvis bezdarbnieks vai sakrājusies kaudze nesamaksātu rēķinu. Bet šī situācija nemainīsies arī tad, ja skatīsies uz visu negatīvi un sevi iekšēji plosot. 

– Ko darīt?
– Viens no ceļiem: izvairīties no negatīvās informācijas. Nesaku, ka pēkšņi jāpārtrauc interesēties, kas notiek Latvijā, pasaulē, bet, ja dienas laikā esi ieguvis piecas sliktas ziņas, tad pats sameklē sešas labas!

Plašāk sarunu ar psiholoģi Anitu Trumpiku lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 14.marta numurā Daigas Luteres publikācijā.