Jau mācoties vidusskolas 10.klasē Ints Burkēvics (24) zināja: “Būšu policists!” Lielā mērā dzīves ceļš izvēlēts brāļa dēļ, kurš ir sešus gadus vecāks. “Viņš pirmais sāka strādāt policijā. Un, viņam stāstot par savu ikdienu, sapratu, ka arī man tas varētu patikt,” kā kļuvis par kārtībsargu, atminas jaunietis.

Inta dzimtā puse ir Vērgales pagasts. Skolojies Liepājas izglītības iestādēs, pēc Raiņa 6.vidusskolas absolvēšanas nešauboties devies uz Kauguriem, kur iestājies Valsts policijas koledžā. Šobrīd gan šī mācību iestāde atrodas Rīgā. Pēc veiksmīgi nokārtotiem pārbaudījumiem Ints atgriezies strādāt Liepājā patruļpolicijas rotā. Pirms tam iepazinis nākamo darbavietu praksē un zina: “Skolā stāsta vienu, bet dzīvē viss notiek pilnīgi savādāk, tāpēc nevari iznākt uzreiz gatavs policists. Ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas un kā notiek. Ja atnāk praktikants, cenšamies to visu mācīt.”

Šobrīd puisim ikdiena paiet Satiksmes uzraudzības rotā (SUR) vai, kā tautā labāk to pazīst – ceļu policijā. Augustā jau apritēšot divi gadi. Vietu bijis jānopelna, jo uzreiz jauniņos ceļu policijā neņemot. Pievienoties SUR Ints uzaicināts pēc četru gadu nostrādāšanas patruļpolicijā. “Darbs ir maiņās, viena maiņa ilgst 12 stundas. Ir jāstrādā gan pa dienu, gan naktī, gan pilsētā, gan ārpus pilsētas,” Ints stāsta par savu ikdienu. “Kāds būs mans un pārinieka konkrētās dienas maršruts uzzinu tikai instruktāžā, kas notiek pirms maiņas.”

Inta amata oficiālais nosaukums ir diezgan sarežģīts – Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas jaunākais inspektors. “Mums ir speciāli zīmodziņi, ko ikdienā izmantojam, citādi sanāktu gari rakstīt,” smaidot piebilst jaunietis, skaidrojot, ka nākas daudz krāmēties ar “papīriem”. “Man pret to nav iebildumu, jo no tā, cik atbildīgi to esmu darījis, atkarīgs, vai, piemēram, tālāk izmeklētāji varēs ieraudzīt pārkāpuma vai nozieguma kopējo ainu.”

Nenoliedzami darbs policijā dažkārt ir bīstams. To apstiprina arī Ints. “Ir jābūt piesardzīgam,” viņš saka, jo nākas saskarties ar ļoti dažādiem cilvēkiem. “Nevari zināt ar ko viņš uzbruks – nazi, gāzes pistoli, kaujas pistoli vai ko citu. Tāpēc jāvēro cilvēka kustības, izturēšanos, to, kā viņš sarunājas. Un tad jau var paredzēt turpmāko notikumu gaitu.” Mutiski apvainojumi, arī draudi, ir policistu ikdiena. “Cenšos neuztver personiski. Apvainojumus pie sirds neņemu, vislabāk pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā.” Ir solījumi nogalināt gan Intu pašu, gan viņa ģimeni. “Ir bijuši brīži, dodoties mājās, pārliecinos, vai man kāds neseko vai nepēta, ko daru,” par darba nepatīkamo pusi atklāti stāsta puisis, lai gan draudus parasti izsakot reibumā esošie. Uzbrukuma brīdī kārtībsargam ir atļauts pielietot speciālus tuvcīņas paņēmienus, lai ļaundari neitralizētu. Tāpēc arī svarīga laba fiziskā forma. Lai to uzturētu, Ints regulāri dodas uz sporta zāli, kur sparingo, boksējas. Rokas savainojuma dēļ pagaidām paņemta neliela pauzīte. “Lai strādātu policijā, ir jābūt arī psiholoģiskai izturībai, jo nākas redzēt visai nepatīkamus skatus, piemēram, savainotos, mirušos,” brīdina Ints.

Vaicāts, kas darbā patīkot visvairāk, Ints saka, ka laikam ekšens, un, nav ko slēpt, tādos brīžos asinīs ieplūst adrenalīns. “Ir prieks skatīties, ka viss ir kārtībā, un darbs ir labi padarīts,” teic liepājnieks. Nav noslēpums, ka liela daļa sabiedrības pret policistiem neizjūt cieņu, uzticību. “Nezinu, kāpēc tā, iemesli varētu būt vairāki,” spriež Ints. Taču lielā mērā priekšstatu sabojā tie, kuriem “paslīdot kāja”. Tas tiek paziņots plašsaziņas līdzekļos, internetā, tādēļ arī sakot – jūs visi esat pērkami. “Vienmēr gribēju pārliecināt, ka tā nav, gribēju pierādīt pretējo –  lielākā daļa manis sacīto ignorēja, bet bija arī tādi cilvēki, kuri pēc sarunas ir mainījuši savas domas. Visbiežāk manī neklausās,” ar nožēlu secinājis Ints, jo, ja cilvēks tā domā tad parasti pie saviem uzskatiem arī paliekot.

Kādi ir darba mīnusi? “Viens noteikti ir,” saka Ints. “Nekad nevari zināt, kad maiņa beigsies. Ir bijis, ka pašās maiņas beigās kaut kas notiek un tev ir jābrauc, jo tas ir tavs pienākums.” Puisis samiernieciski piebilst, ka “kādam jau tas ir jādara”, taču tas neesot iemesls, lai darītu ko citu. “Es daru to, kas man patīk.”

Ņemot vērā niecīgo atalgojumu, jautāju, vai nav bijusi doma braukt peļņā uz ārzemēm? Liepājnieks atbilst, ka skolas laikā vienu vasaru nostrādājis Īrijā nelielā krodziņā par viesmīli. Ar to arī pieticis. “Pietrūka radinieku, draugu, tāpēc atgriezos.” Inta vieta ir Latvijā, un viņš šeit arī paliks. 

________________
P.S. Katru nedēļu publicējam dažādus stāstus, iepazīstinot ar šobrīd darba tirgū pieprasītu profesiju pārstāvjiem. Un kas zin’, varbūt kāda pieredze palīdzēs apjukušam jaunietim izlemt, kādā virzienā lūkoties, domājot par savu nākotni pēc skolas absolvēšanas. Vari droši līdzdarboties un iesūtīt e-pastā [email protected] ierosinājumus, par ko Tu vēlētos šajā rakstu sērijā lasīt.