Var dažādi vērtēt komponista Raimonda Paula izloloto televīzijas raidījumu ciklu “Krodziņā pie Paula”, kas vairāku mēnešu garumā piedāvāja iespēju sestdienu vakaros omulīgā gaisotnē tikties ar Maestro dziesmām, sākot no tām, kuras ausīs skanēja jau pirms pusgadsimta. Citi nostalģiski kavējās atmiņās, tikai nu jau klausoties dziesmas jaunās skaņās un jaunu solistu izpildījumā, bet citi rauca pieri, ka krodziņa viesu dialogi dažkārt ir pārāk samāksloti. Arī Pauls pats kādā sarunā sūrojās, ka tādi jau tie latvieši ir, sēd stīvi kā koku norijuši.

Lai nu kā, bet Raimonds Pauls parādījis godu Liepājai, jo cikla izskaņā, 31.decembrī, tuvojoties gadumijas brīdim, raidījumā dominēs Liepājas motīvs. Tā kā šoreiz skanēs Paula dziesmas ar bijušā liepājnieka Guntara Rača tekstiem, komponists viesos uzaicinājis gan bijušos, gan tagadējos Liepājas mūziķus un kavēsies atmiņās kopā ar Uldi Marhiļēviču, Valdi Skujiņu, Gunti Veitu, Aivaru Brīzi, Andri Ērgli, arī citiem ne jau tikai par mūziku, bet arī par saviem Liepājā staigātiem gludiem un ne tik gludiem ceļiem. Kā tas būs izdevies – to vērtēs televīzijas skatītāji, bet, Vecrīgas klubiņā “Hamlets” septiņas ar pusi stundas vērojot, kā tapa divas stundas garā raidījuma ieraksts, radās dažas pārdomas.

Piemēram, var tikai apbrīnot Raimonda Paula izturību, visas šīs darbdienas garumā viņam nepieceļoties no klavierēm un atkal un atkal atkārtojot vienu un to pašu dziesmu, līdz kamēr raidījuma režisorei Svetlanai Rudzītei vairs nebija, ko iebilst, arī ne par to, ka pie galdiņa sēdošie viesi bijuši pārāk drūmi un nav iejutušies Vecgada vakara noskaņā.

Tāpat var apbrīnot Svetlanas Rudzītes pacietību un dzelžaino tvērienu, gluži kā karavadonim visas šīs garās stundas gan diriģējot norises, gan saturot kopā un disciplinējot tādus brīvdomātājus, kādi ir aktieri un mūziķi, it sevišķi vēl tad, ja krodziņa bārs nav tikai butaforija un dziedātājs Intars Busulis bārmeņa lomu izpilda profesionāli.

Tikai žēl, ka televīzijas skatītājiem nebūs iespēja redzēt to, kas notiek krodziņā, kad TV kameras izslēgtas. Manuprāt, tieši tad gaisotne bija dabiskākā un atraisītākā. Tieši tad izpaudās Harija Spanovska un Ulda Marhiļēviča ilggadējā pieredze iejusties krodziņos valdošā noskaņojumā, Žorža Siksnas un Intara Busuļa atraktīvās improvizētāja spējas. Tieši tad bija redzama Viktora Lapčenoka un Aivara Brīzes nesatricināmā gatavošanās dziesmām un tikpat nesatricināmais miers, kad pie galdiņa sēdošie ar mīmiku vai žestiem centās dziedātājus uzjautrināt brīžos, kad dziesmas skanēja visizjustāk.

Bet neizskatījās, ka krodziņa saimniekam nāktu prātā nīgroties, lai neampelējas un velti netērē laiku, vakarā taču vēl jāiet ierakstīt citi gadumijas koncerti. Raimonds Pauls ar savām replikām šo savstarpējo apcelšanos un āzēšanos pat provocēja, un gaisotne bija tāda, kādai jau krodziņā jābūt.

Andžils Remess,
“Kurzemes Vārds”