“Man tā mērce briesmīgi garšo!”
Tā reiz iesaucās Lociku ģimenes piecus gadus vecais dēlēns pie vakariņu galda, kad atšķirībā no citiem brāļiem un māsām palūdza māmiņai Kristīnei uz makaroniem uzliet sēņu mērcīti.
“Ja garšo, priecīga lieku vēl,” viņa stāsta. “Taču šis kliedz daudz skaļāk: man tā mērce briesmīgi garšo, man tā mērce briesmīgi garšo! Līdz beidzot aptvēru, kas par lietu! Puika gribēja teikt nevis “man tā mērce briesmīgi garšo”, bet – “tā mērce garšo briesmīgi”.
Šādi, gluži vai anekdotiski piedzīvojumi plašajai saimei gadījušies ne vienreiz vien. Kaut arī vairums cilvēku namamāti pazīst kā dziesminieci un Austras bērnu Kristīni Sudmali, ikdienā viņa ir sieva un mamma sešiem bērniņiem. Kaut gan vecākā meita jau pati nodibinājusi ģimeni un paguvusi viņu iecelt vecmāmiņas godā, sadzīves rūpes nav no mazākajām. Tas ir iemācījis arī saimniekot ekonomiski un saprātīgi. Piemājas dārziņā starp rozēm, maurlociņiem un visu gadu ražojošām zemenēm tiek audzēti arī pētersīļi un selerijas – garšaugi pie zupas nodrošināti visas vasaras garumā. Bet rudenī tiek novākta raža un salikta saldētavā, lai pietiktu līdz pavasarim.
Kristīne Locika saka: “Saldētava vispār ir laba lieta. Esmu iemanījusies. Piemēram, kad diļļu pušķītis un zariņi izlietoti salātiem, pāri palikušos kātiņus ielieku saldētavā, kur tie stāv līdz nākamajai zupas vārīšanas reizei un labi noder garšvielām.”
Dīvainā kārtā, jo vairāk cilvēku, jo mazākas izvēles iespēju un ēdiens kļūst nedaudz vienveidīgs, jo jāgatavo tā, lai visi būtu apmierināti, bet tas nav vienkārši. Ja, piemēram, izvāra vistas zupu – viena no mazākajām meitām ēd tikai gaļu, otra – tikai zupiņu ar rīsiem. Arī vīrs neēd gaļu. Cits savukārt neēd kabačus un arī sēnes neciena! Savu iecienītāko zupu – sēņu – Kristīne mājās nav vārījusi jau vairākus gadus. Nesēdēs taču viena pati pie galda!
Un tomēr, iespēju robežās ikdienas ēdienkarti viņa mēģina dažādot. Zupām mijoties ar kartupeļiem un makaroniem, kas tiek pasniegti kopā ar dažādām piedevām. Lociku ģimenē visiecienītākās ir biešu, vistas un skābeņu zupas. Taču, ja viesos gaida draugu ģimeni no Rīgas, tad uz uguns tiek likts lielais katls, līdz malām pilns ar soļanku. Dziesminiece atzīst, ka laiks, kas tiek pavadīts virtuvē, stundās ir grūti izmērāms. Katrā ziņā iekšā, ārā tur tiek staigāts visu dienu. Un vislielākā problēma – kā jau mākslinieciskai būtnei pieklājas, gadās aizmirst, ka atkal kaut kas ir uzlikts vārīties vai cepties. Un attapties nākas ar kliedzienu: kas tur atkal piededzis! Tāpēc taimeri mobilajā telefonā nesen sākusi izmantot par atgādinātāju! Bet vismaz kartupeļi Kristīnei vairs nav jāmizo pašai, jo šo pienākumu ar labpatiku uzņēmušies lielie puikas.
Savukārt jaunākajiem dēliem pašiem patīk nereti ko izdomāt un pagatavot. Reiz Jēkabam uzdāvināta “Pasaules tautu pavārgrāmata bērniem” ar dažādu ēdienu receptēm. Tad nu tagad, svētku reizēs, viņš cep lamingtonus. Tās ir Austrālijai raksturīgas kūciņas no mīksta biskvīta, kas pārlietas ar šokolādes glazūru. Bet Gustavam ir ķēriens uz dažādu hamburgeru un karstmaižu izgudrošanu. Neatņemama svētku tradīcija arī Locikiem ir latviešiem pierastais rasols. Kristīne stāsta: “Tas sācies jau manu vecāku mājās. Bez rasola nav nekādi svētki! Ilgāku laiku ģimeni centos pieradināt arī pie citiem modīgākiem salātiem, taču bez panākumiem. Īpaši pēdējā laikā bērni arvien biežāk pieprasa tieši rasolu. Paši piesakās kartupeļus gan mizot, gan griezt.” Bet no saldumiem mājinieki iecienījuši lielo zefīrkūku.
Lielā zefīrkūka: formas pamatni izliek ar zefīra pusītēm. Sakuļ saldo krējumu, pievieno cukuru, vaniļas cukuru, sukādes un pienā briedinātu želatīnu. Visu pārlej zefīra pusītēm. Kad sastindzis, var ēst.
Pudiņš: kad iekrājušās baltmaizes šķēles, tās sadrupina gabalos (apm. 1–2 cm) un liek mērcēties pienā. Kad izmirkušas, pievieno 2 olas, miltus pēc izjūtas, cepamo pulveri, cukuru, dažādus žāvētos augļus, riekstus, saulespuķu sēklas – visu saskaņā ar to, kas garšo un ko var atļauties. Masu ielej cepamajā veidnē un cep, līdz gatavs. Sagriež šķēlēs. Var ēst dažādi atkarībā no konsistences – ar dzērveņu ķīseli vai putukrējumu, gan kā sacepumu, gan kā kēksu.
Gunita Boka,
“Kurzemes Vārds”
Kristīnei Locikai mājās jāgatavo tā, lai visi būtu apmierināti. Bet tas nav vienkārši, jo ģimenes locekļu ir daudz un gaumes atšķiras.
