Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Marta Toode-Pusaudze: Haoss dzen uz priekšu

Marta Toode-Pusaudze: Haoss dzen uz priekšu
Foto: Egija Uzare
15.07.2019 07:15

liepajniekiem.lv

Atslēgvārdi

”Daudzi man jautā – kā tev veicas ar tavu biznesu? Man pašai ir ļoti grūti to tā nodēvēt. Tas vairāk ir mans hobijs, sirdslieta. Darbs, kas sniedz prieku un gandarījumu. Es vienkārši strādāju pie sevis,” tā par savu radošo darbību stāsta māksliniece, zīmola ”Toode rada” izveidotāja Marta Toode-Pusaudze.

Mākslā jau no bērnības

Māksla Martu caurstrāvojusi jau no agras bērnības. Viņa atceras, ka pamatskolas laikā bijusi teju vienīgā, kura vienmēr uz skolu nākusi ar pilnu komplektu zīmēšanas piederumu – papīru, zīmuļiem, flomāsteriem. ”Mīlestību pret mākslu es pamanīju jau diezgan ātri. Kopš es sevi atceros, esmu gleznojusi, vai zīmējusi. Vienmēr biju tā, kura skatījās citiem uz pirkstiem. Atceros, ka neļāvu mest pie zemes zīmuļus, jo grafīts taču salūzt. Un tā palēnām tas viss ir attīstījies un izaudzis,” smaidot stāsta liepājniece un piebilst, ka arī viņas vectēvs bijis mākslinieks. ”Varbūt arī tas kādā veidā manī ir raisījis apziņu, devis grūdienu savu dzīvi saistīt ar mākslu.”

Līdz ar to, pēc vidusskolas beigšanas, diezgan pašsaprotama bijusi izvēle iestāties Latvijas Kultūras koledžā. ”Esmu pabeigusi dizaina un modes menedžmentu. Jāatzīst, ka koledžā iestājos nejauši. Vēlējos ko studēt saistībā ar mākslu. Sanāca, ka ceļš aizveda uz grafikas dizainu. Man tas patika un padevās. Nu savu nodarbošanos esmu saistījusi ar iegūto izglītību.”

Sapnis par savu zīmolu radies pēc skolas beigšanas. ”Kā kvalifikācijas darbu izveidoju atmiņas spēli ”Sadabū”. Tad gadu pasēdēju neko nedarot, domājot, ko vēlos.

Rīgā meklēju darbu, kas būtu saistīts ar manu nozari, taču īsti neveicās. Kaut kas buksēja. Paralēli iestājos Liepājas biznesa inkubatorā. Tad es sapratu, ka ir jātaisa kas savs. Tagad vai nekad. Un tā soli pa solītim viss aizgāja.”

Māksliniece stāsta, ka zīmols sācis dzīvot, kopš tā brīža, kad viņa uz saviem veidotajiem darbiem sākusi parakstīties kā Toode. ”Tā tas dabiski pats no sevis radās. Un tas bija viens no iemesliem, kādēļ precoties paturēju arī savu uzvārdu. Tā ir mana identitāte, mans īpašais,” ar gandarījumu pauž Marta.

Dēvē sevi par mošķi

Viens no galvenajiem ”Toode rada” produktiem ir tieši atmiņas spēle ”Sadabū”. Viņa stāsta, ka, lai arī cik pati spēle būtu aizraujoša, tās rašanās ir gaužām vienkārša. ”Zināju, ka man ir jāpabeidz skola un ātri vajag ko izdomāt. Beigās ašā ideja ir pārtapusi reālā produktā, kuru cenšos ielikt veikalu plauktos.” Meitene vēlējusies izveidot produktu, kas pastāstītu ko interesantu par Latviju. ”Parasti meklēju neordināras pieejas. Un šī bija viena no tādām. Pastalas, Lielvārdes josta ir skaisti, bet nav mans. Tāpēc piegāju tam visam citādāk.”

Viņa sākusi meklēt informāciju par latviešu mitoloģijas tēliem, ko arī izvēlējusies kā sava darba tēmu un apaudzējusi ar galda spēles motīvu, zīmējot un pētot tos no A līdz Z.

”Spēles tēli ir mošķi, kuri dzīvo mežā un teorētiski nav tavi draugi. Arī es pati sevi vienmēr par tādu esmu uzskatījusi. Un citi arī. Mani vienmēr ir interesējušas dažādas mistiskas lietas.”

Kā atzīst Marta, ”Sadabū” ir spēle ar savu pievienoto vērtību. ”Mana pamatdoma bija izveidot ko tādu, lai mazāk būtu jāsēž pie ekrāniem, bet būtu laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni un draugiem.” Spēles tēli apzināti ir radīti līdzīgi un māksliniece atzīst, ka, lai arī cik reizes tā spēlēta, nemaz tik viegli neesot. ”Bērniem viss sanāk vieglāk. Varbūt viņu galva vēl nav piebāzta ar muļķībām,” smejas meitene.

Ik diena māksliniecei aizrit zīmējot ilustrācijas, veidojot logotipus vai gleznojot. Viena izstāde viņai jau bijusi ”Ideju bodē”. ”Gleznošana aizņem ļoti daudz laika. Ir jāatnāk mūzai, lai es sāktu pindzelēt. Taču ilustrāciju zīmēšana noteikti ir mans. Īpaši, ja kāds vēršas ar interesantu, traku projektu. Man riebjas standarts, nevaru to izturēt. Pat, ja nāk kāds standarta lūgums, vienmēr cenšos to apiet. Es ar savu vīziju padaru vienkāršu lietu nedaudz citādāku,” stāsta Marta un pauž, ka veiksmīga rezultāta pamatā ir komunikācija ar cilvēkiem. ”Mēs viens no otra varam mācīties. Vienmēr esmu ticējusi tam, ka, ja tu iesi ar labu attieksmi, to saņemsi arī atpakaļ. Noteikti nesaku, ka esmu ļoti pozitīvs cilvēks. Man ir savi ragi un dīvainības, taču, kas attiecas uz klientiem, ar viņiem es mēģinu pa labam.”

Izbauda Liepājas mieru

Kā jau ikvienu, arī Martu mēdz piemeklēt brīži, kad baterijas ir izlādējušās un idejas pazudušas. ”Reizēm ir brīži, kad vienkārši sēdi un vairs nesaproti, ko darīt. Tā bija arī ar šo spēli. Likās, ka tā sevi ir izsmēlusi. Mani izsmēlusi. Tādos brīžos parasti skatītos filmas ar fantastikas žanru. Vai arī paskatos internetā bildes ar meža skatiem, krēslā, pustumsā. Un uzreiz tas funktieris sak strādāt, atvedot mani atpakaļ uz ceļa.” Iedvesmu māksliniece meklē attiecībā pret darāmo darbu.

”Ja man ir jāzīmē fejas, es skatos multfilmas. Man vispār ļoti patīk multenes, pieļauju, ka tās skatīšos arī savos 80 gados,” smejas Marta.

Viņa atzīst, ka uzlādi gūst arī dabā. ”Liepāja vispār ir ideāla vieta. Te ir tāds miers. Stresa brīžos atliek tikai aizbraukt uz jūru un tavs ķermenis un prāts atslēdzas. Tu vienkārši sēdi, skaties un baudi. Tad, kad prāts nomierinās, tad jau arī tās idejas atnāk.”

Miers, kas meklējams šeit ir bijis viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ pēc koledžas beigšanas Marta ar vīru Vairi no galvaspilsētas pārcēlusies atpakaļ uz dzimto Liepāju. ”Rīga mani nospieda ar savu steigu. Reizēm, kad es pie kāda aizbraucu ciemos, pēc stundas jau kur nesos, lai gan nekur nav jāskrien. Mums vienmēr liekas, ka citur ir labāk, taču tā nav.

Es arī vienmēr savam vīram esmu teikusi – ja tu kādreiz izdomā pārcelties kur citur, es tev nebraukšu līdzi. Šeit ir mana ģimene, kas man nozīmē visu uz pasaules. Man liekas, ka, ja tu aizbrauc, tu izrauj daļiņu no sevis. Un tad tāda pustukša čauliņa arī kaut kur citur eksistē.”

Iespējams, mīlestība pret vēju pilsētu pamudinājusi Martu pieteikt dalību Liepājas vēstnešiem. ”Tas bija viens no vēlajiem vakariem, kad strādāju pie spēles uzlabošanas, un Feisbukā uzdūros reklāmai. Sāku lasīt aprakstu un nodomāju – kāpēc gan ne? Kamēr vīrs gulēja, aizpildīju pieteikuma anketu. Tieši tik vienkārši un spontāni tas notika. Laikam tur arī ir tā fiška. Mazāk vajag iespringt un tās pareizās lietas atnāks pie tevi,” uzskata liepājniece.

Tā kā Vairis ir bijis profesionāls sportists, tad aktīvās atpūtas izvēle šķitusi gana loģiska.

”Vīrs ir basketbola aizrauts, tagad arī BK ”Liepāja” kluba menedžeris. Viņš sportu dzīvo, elpo. Man pat liekas, ka viņa asinsritē ir mazas basketbola bumbiņas. Man jau kā mākslinieciskam cilvēkam, tas sports ir tāds sekundārs, bet es cenšos turēt līdzi. Viens otru jau padarām labāku, kopā pilnveidojamies.”

Pāris jau arī paspējis uzņemt gaidītos viesus. ”Laiks, protams, ieviesa savas korekcijas. To, ka būs vētra nevarējām paredzēt. Taču sauklis ir ”brauc uz Liepāju izvējoties”, ko arī pilnībā izpildījām,” smaidot stāsta Marta.

Melns ar baltu satikās

Šobrīd teju visu viņas brīvo laiku aizņem radošā darbība. ”Ja tu strādā viens un pats sev, tad ir ļoti jāmāk plānot laiku. To vēl cenšos apgūt līdz galam. Mans darba stils ir diezgan haotisks, bet es ticu, ka reiz tikšu līdz tādai sakarīgai stadijai, kur būšu sevi izskolojusi, kas jādara vispirms, kas vēlāk.

Bet tas haoss man laikam arī ir tāds normāls motoriņš, kas dzen uz priekšu. Tiklīdz ir pēdējais mirklis, prātā notiek kaut kas maģisks. Tu atmet visu lieko un sāc domāt pilnīgi citādāk. Es pēdējo mirkli varu atlikt uz pēdējo mirkli. Bet tieši tad top vislabākās lietas.

Tad, kad tu ko radi, tu esi savā pasaulītē un apkārt nekā vairs nav. Tajā procesā notiek kaut kāda maģija.”

Marta atzīst, ka pret sevi un saviem darbiem ir ļoti prasīga. ”Man gribās visu noslīpēt līdz perfekcijai. Reizēm to perfekcionismu ir grūti no sevis izsist ārā. Tad, kad tu pārāk sāc aizrauties, tas var arī nenovest ne pie kā laba. Es ļoti iespringstu uz lietām, stresoju par sīkumiem vairāk nekā vajadzētu. Es esmu iekšā ar pilnu atdevi un visu sirdi. Man nav pa vidam. Parasti emociju spektrā sasniedzu maksimumu. Vīrs ir tas, kas notur mani uz zemes.”

Māksliniece uzskata, ka galvenais ir būt sev un neļaut nevienam sevi izmainīt. ”Daudzi man ir teikuši, ka es izskatos pēc riktīgas raganas, jo laikam māku uztaisīt tādu seju, ka cilvēki padomā, ka esmu viņus jau kādas piecas reizes nolādējusi. Bet viss kārtībā. Tāda ir mana būtība, es ar to esmu saaugusi. Arī strādājot pie spēles, arvien vairāk ar to saaugu. Palieku tāda, kāda īstenībā vienmēr iekšēji esmu jutusies. Mazais meža dīvainītis.”

Arī tad, kad kopā ar fotogrāfi Egiju Uzari spēlei veidota fotosesija, Marta bija pārģērbusies un iejutusies raganas tēlā. ”Es tajā tēlā jutos tik ērti, ka sāka jau likties, ka tas vairs nav īsti normāli,” smejas Marta un turpina

”Raganas tēls bija reāli mans. Esmu dīvaina, bet sevī jūtos visērtāk. Mans vīrs ir pat ļoti normāls, bet kaut kādā veidā mums ir saskanējis.”

Kāzās kā pirmā deja viņiem skanējusi Raimonda Paula un Kristīnes Prauliņas dziesma ”Melns ar baltu”. ”Tā dziesma ir tieši par mums. Melns ar baltu satikās un viens otram patikās. Nav divreiz jādomā, kurš ir tas melnais, un kurš baltais,” ar saviļņojumu stāsta Marta.

Dīvainam būt ir stilīgi!

Viņa atzīst, ka galvenais ir būt sev pašam, it īpaši šajā laikā, kad visiem gribas kādam izpatikt, iederēties, un neiziet ārpus draugu loka vai kādām pieņemtajām normām. ”Vienkāršāk ir iederēties un būt pēc standartiem, neizcelties, lai tikai nesaņemtu dīvainus skatienus. Tādus esmu saņēmusi ļoti daudz reižu. Kad biju maza, man likās, ka tas ir briesmīgi. Tas bija diezgan sāpīgs posms. Arī pamatskola nebija tā pati vienkāršākā vieta uz pasaules. Bet galvenais ir ticēt, ka tu dzīvē kur tiksi. Ticēt saviem spēkiem un tad arī veiksme tevi atradīs, par to nevajag šaubīties. Un arī mūsu bērniem es gribētu iemācīt to, ka dīvainam būt ir stilīgi!”

Marta vienmēr ir atvērta jaunām iespējām un izaicinājumiem. Tuvākajā nākotnē viņa veras optimistiski. ”Es noteikti nevaru apgalvot, ka visu mūžu tikai zīmēšu. Taču tuvākajā laikā vēlētos ilustrēt kādu bērnu grāmatu. Ideālā variantā šausmu žanra. Tāpat vēlos, lai atmiņas spēle atrod savu ceļu un man tā vairs nav jāauklē, jo pagaidām tā vēl ir kā mazs bēbītis, kas neko nevar pats izdarīt. Es ceru, ka ”Toode rada” kļūs par uzticamu un neatkarīgu zīmolu, kur var realizēt vistrakākās idejas. Un turu īkšķus, lai tuvākajā laikā man būtu kāds liels projekts. Tāds, kurā var mesties iekšā ar visu sirdi, ierakties līdz elkoņiem un izdzīvot no A līdz Z,” savos sapņos dalās māksliniece.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz