Sestdienas vakars pagāja pandu zīmē, jo Liepājas Olimpiskajā centrā uzstājās indie popa un eksperimentālā elektro grupa “Instrumenti”.

Ar krāšņu šovu tā liepājniekiem prezentēja jaunā albuma “TRU” dziesmas, kā arī iepriekš dzirdētas un iemīļotas kompozīcijas.  

Iesildītāji nepārliecina

Lai arī sestdienas vakarā Dabasmāte liepājniekus nelutināja ar labiem laika apstākļiem, vairāk nekā pusotram tūkstotim liepājnieku un pilsētas viesu vējš un lietus nebija traucēklis, un viņi māju vietā izvēlējās doties skatīties, ko pēdējā laikā sastrādājusi viena no pašlaik Latvijā populārākajām grupām.

Pierasts, ka pirms mūziķu uzstāšanās skatītājus ar savu priekšnesumu “iesilda” citi, visbiežāk mazāk zināmi mākslinieki. Grupa “Instrumenti” zaļo gaismu deva jaunajai muzikālajai apvienībai “The WOW” un Latvijā iemīļotajam dīdžejam Tomam Grēviņam. Lai arī elektro popa izpildītāji bija pietiekami atraktīvi, solistes balss – spēcīga, viņu izpildījums kopumā bija visai vienveidīgs un Liepājas publiku īsti iekustināt nespēja.

Daudz labāk neveicās arī Latvijā labi pazīstamajam dīdžejam Tomam Grēviņam, kurš uzstājās pēc “The WOW”. Viņš vairāk komunicēja ar savām mūzikas platēm nekā ar publiku, kas atradās zālē.  

Haizivis, putni un mazliet laimes

Pēc aptuveni stundu ilga iesildītāju priekšnesuma, uz skatuves beidzot parādās gaidītie vakara vaininieki – Jānis Šipkēvics un Reinis Sējāns. Abi grupas “Instrumenti” dalībnieki tērpušies apvienības simbola (pandas – D.Š.) krāsās – melnā un baltā. Spēcīgi, līdz pat piedziedājumam kāpinot emocijas, pirmā izskan viena no apvienības zināmākajām dziesmām – “Pieturi mani sev klāt”.

Turpmākās aptuveni divas stundas paiet, kā nemanot. Nenoliedzami, viens no “TRU” turnejas jājamzirdziņiem ir video projekcijas, ko rāda mūziķiem fonā. Vienu brīdi dzīvespriecīgi zaļš, viļņojošs audekls, pēc tam dzīvīgi zilas līnijas un peldošas haizivis, ko nomaina lidojošu putnu pilns ekrāns. Asinssarkanā krāsā izplūst baltas krāsas lāses, vējā izpluinītas grupas dalībnieku sejas, līdz nobeigumā ar veselu priekšnesumu ne tikai uz ekrāna, bet arī uz skatuves izskan noslēguma dziesmas notis.

Vizuālais baudījums šķita tik spēcīgs, ka brīžiem bija grūti saprast, kas īsti ir fons, kas priekšplāns – Jāņa Šipkēvica kontrtenora dziedājums un vizuālais lieliski viens otru papildināja.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 5. decembra numurā.
 #kvards-20111205-05#