Talantīgā Liepājas peldētāja Zane Dēbele, pretēji savam kādreizējam treniņu biedram Romānam Miloslavskim, kurš palēnām iekaro sporta virsotnes, izvēlējās citu ceļu – jau otro sezonu viņa strādā Liepājas pludmalē par glābēju. Un Zane ir vienīgā daiļā dzimuma pārstāve, kas uzdrošinājusies strādāt šajā arodā mūsu pludmalē.

Darbs kļūst par prioritāti

”Pavisam sportam neesmu pateikusi ardievas, šobrīd tas vienkārši manā dzīvē vairs nedominē,” mazliet nostalģiski saka Zane. ”Man ir 22 gadi, kļūstu vecāka. Ja gribas ar sportu nodarboties nopietni, jārēķinās, ka tie būs divi ūdens treniņi dienā, neskaitot darbu trenažieru zālē. Centos vienu gadu apvienot sportu, trenera darbu 8.vidusskolā un mācības Juridiskajā koledžā, taču sapratu, ka tā turpināt nevaru. Jutos sagrauta, jo tas paņēma visus spēkus. Vienu brīdi sapratu, ka neko vairs negribu. Agrāk sports bija visa mana dzīve, taču pagaidām tas ir mazliet atlikts malā. Turklāt, jāatzīst, ar sportu nopelnīt nevar.” Jauniete ar peldēšanu profesionāli nodarbojās 16 gadus pie treneres Irinas Grodzickas. ”Visi sasniegumi bija pateicoties tieši viņai,” uzsver peldētāja, kas ir Latvijas rekordiste, pieckārtēja čempione, kā arī Baltijas čempione.

Bērnībā Zane bija aktīvs bērns. Paralēli peldēšanai, viņa apguvusi tenisu un mācījusies Liepājas Mākslas skolā. ”Vecāki man vienmēr ļāva izvēlēties, ko vēlos darīt. Neko neuzspieda,” atminas jauniete. ”Arī tagad viņi mani atbalsta. Dažkārt pat pārdzīvo par daudz, jo uzskata, ka sevi moku, uzņemoties pārāk lielu atbildību. Bet man tas ir pa spēkam!”

Liepājas Glābšanas stacijā Zane sāka strādāt ne uzreiz. Pirmais mēģinājums bija, kad viņai palika 18 gadu. ”Mamma piezvanīja un noskaidroja, ka varu strādāt. Taču nobijos,” atzīstas liepājniece, turklāt bija jādodas uz starptautiskām sacensībām Vācijā. Otro reizi viņa piezvanīja pati – 2009.gada vasarā. ”Par vēlu, viss nokomplektēts,” paskaidro Zane, kāpēc saņemts atteikums. Par laimi, pēc pāris nedēļām sekoja atbildes zvans ar piedāvājumu strādāt. Un viņa, protams, piekrita. Vēl šobaltdien atceras, ka uz pirmo darba dienu devusies trīcošām rokām un kājām. ”Tur tak bija vieni puiši! Baidījos, vai nepadomās, ka kaut kāda izlecēja skuķene atnākusi,” teic Zane, taču satraukums bija velts – puiši pieņēma uzreiz kā savējo. ”Kolektīvs ir vissuperīgākais, kādu vien zinu,” viņa paslavē.

Glābēja ar zelta medaļu

Neskatoties uz lielo atbildību, darbs liepājniecei ļoti patīk, jo ūdens ir viņas stihija. ”Nācies, protams, sastapties ar negatīvu attieksmi no pludmales apmeklētājiem tikai tāpēc, ka esmu meitene. Pamēģini tik ko aizrādīt iedzērušiem jauniešiem! Labi, ka tas negadās bieži,” smaidot saka Zane, turklāt darba kolēģi palīdz viņus nomierināt. Ir vajadzīgs stingrs raksturs, lai to izturētu. Un Zane uzskata, ka viņai tāds ir. ”Tas ir stereotips, ka šajā arodā var strādāt tikai vīrieši. Ar visu tieku galā. Zinu, ka arī Jūrmalā par glābējām strādā sievietes,” pastāsta jauniete.

Trīsreiz pārspļaujot pār plecu, Zane atzīst, ka pagaidām, kopš viņa strādā par glābēju, nevienu no ūdens vilkt ārā nav gadījies, tāpat nav bijušas situācijas, kurās viņa jutusies nobijusies. ”Tik tālu nekad neko nenovedam. Ir strikti noteikumi, pēc kuriem jāstrādā,” uzsver jaunā glābēja. Šovasar viņa ir tikusi pie sertifikāta – zelta medaļas, kas apliecina, ka viņa drīkst strādāt par glābēju kā pludmalē, tā baseinā. Zanei patīk pilnveidot sevi, tāpēc arī pieteikusies starptautiskajiem kursiem.  ”Varu braukt arī uz dažādām Eiropas valstīm – Kipru, Spāniju, lai strādātu šajā jomā. No vienas puses ļoti negribas braukt prom no mājām, taču esmu dzirdējusi, ka tur ir labas iespējas. Redzēs, kā viss šeit iegriezīsies,” jauniete noslēpumaini saka, jo strauji tuvojas peldēšanas sezonas beigas Liepājas pludmalē. Jādomā, ko darīt tālāk, taču dalīties nākotnes plānos Zane nevēlas. ”Katru brīdi kas jauns notiek. Kā ies, tā ies,” viņa smaidot atbild. Izdodas noskaidrot, ka ir doma neklātienē studēt Liepājas Universitātē sociālā darbinieka programmā.

Mīlestība pret ūdeni – no tēva

”Darbs paliek darbs, tāpēc flirtēšanai no pretējā dzimuma puses nepievēršu uzmanību,” saka glābēja, lai gan šādas situācijas, protams, gadās. Viņa atkal paslavē sava kolektīva vīriešus, kas jaukus brīžus sagādā gandrīz katru dienu. Taču reiz uz Glābšanas staciju Zanei nogādāts skaists ziedu pušķis. Līdz pa šai dienai viņa nezina, kas bijis sūtītājs, jo viņš parakstījies kā “x”, novēlot jauku dienu. 

Vai citi prasa, lai iemāci peldēt? ”Jā, un diezgan daudz. Taču neļaunojos un cenšos neatteikt,” teic glābēja, jo ir prieks, ka interesē kā tehniski pareizāk un vieglāk jāpilda kustība ūdenī.

Zanei ir trīs māsas, pusmāsa un pusbrālis, un viņi visi ir izgājuši cauri peldēšanas skolai, taču par īstu aizraušanos tā kļuva tikai Zanei. ”Tētis savā laikā bija labs peldētājs, bet nācās šo nodarbi pamest, jo regulāri iekaisa ausis,” zina jauniete, un uzskata, ka tieši no tēva ir lielā mīlestība pret ūdeni.