Plašāka sabiedrība Miku Dukuru un viņa ģimeni iepazina pateicoties šovam “Dziedošās ģimenes”.

Taču 21 gadu vecajam puisim aiz muguras jau ir visai liela muzikālā pieredze – dalība vairākos konkursos, šovos un viņu dziedam varam redzēt videoklipos.

– Televīzijas šovā “Dziedošās ģimenes” jūsu ģimene pārstāvēja Cēsu rajona Raiskuma pagastu. Taču zinu, ka esat saistīts arī ar Liepāju.
– Manai ģimenei ar Liepāju ir diezgan cieša saikne. Tēvs ir uzaudzis un jaunības dienas aizvadījis Vaiņodē un pēc tam Liepājā, jo abi ar mammu studēja Liepājas Pedagoģiskajā Institūtā. Ļoti lepojos, ka es un tēvs pasaulē esam nākuši vienā vietā – Priekulē.

Kad biju mazs, vecāki kopā ar mani pārcēlās uz dzīvi mammas dzimtajā vietā – Cēsu pusē. Tādēļ manas bērnības atmiņas saistībā ar Liepāju ir visai neskaidras. Taču vienmēr atcerēšos vasaru, kurā tēva brāļa uzraudzībā Vaiņodē pirmo reizi mūžā uzkāpu uz motocikla. Tad man bija aptuveni divpadsmit gadu. Mērķtiecīgs puišelis!

Liepājas novadā dzīvo lielākā daļa tēva radu, tādēļ tur iznāk paviesoties visai bieži. Lielākoties uz Liepāju dodos vasarā, jo man īpaši mīļa ir pludmale, arī jūra tur ir īpaša. Tēva mammas māsai Pērkonē ir mājiņa, kur ik vasaru pavadu vismaz vienu nedēļu. Sajūtas, ko tad gūstu, ir neatkārtojamas. Jāsaka, ka Liepājā nekad neesmu juties kā iebraucējs, tieši otrādi – jūtos tai piederīgs.

  – Kad sapratāt, ka vēlaties sekot sava tēta pēdās un izmēģināt spēkus mūzikas lauciņā?
– Pirmo reizi to sapratu 13 gadu vecumā, kad kādā intervijā visai Latvijai paziņoju, ka vēlos kļūt tik pat slavens kā Elviss Preslijs. Tas notika Liepājā – festivāla “Mēs – liepājnieki” laikā. Vēl joprojām gribētu sasniegt šo stingri nosprausto mērķi. Nu kurš gan negribētu izpelnīties pasaules atzinību savā profesijā!

Jau no mazām dienām, vērojot tēvu koncertējam ar Igo, jutu tieksmi arī būt uz skatuves un dziedāt. Kad mācījos Cēsu 1.pamatskolā, papildus bija iespēja apgūt klavierspēli, ģitārspēli, mūzikas teoriju, dziedāt korī un skolas ansamblī. Pēc šīs skolas beigšanas iestājos Rīgas 100.vidusskolā, kur ierasto vidusskolas mācību stundu sarakstu papildināja rokmūzikas vēsture, solfedžo, klavierspēle, ģitārspēle, vokālās nodarbības un citi muzikālai izaugsmei nepieciešami priekšmeti. Vidusskolā piekritu dziedāt grupā “Pent-in Dreams”, kur vēl joprojām esmu pamatsastāvā. Pats radu arī melodijas un tekstus.

– Vai tas, ka tētis ir mūziķis, palīdz vai tomēr ne?
– Viņa viedoklis man vienmēr ir gala vārds. Tas pieliek tādu pozitīvu punktu katrai manai muzikālajai darbībai. Un tas, ka viņš ir mūziķis, manuprāt, ir nospēlējis patiešām neizmērojami lielu lomu manā karjeras izvēlē. Viņš un mamma mani vienmēr bīdījuši pa muzikālo līniju. Laikam viņi juta, ka man ir tuva skatuve. Prieks, ka viņiem pietika spēka un pacietības to darīt. Pusaudžu gados bieži gadījās melnās dienas un bija brīdis, kad ar mani nepavisam nebija viegli sastrādāties. Taču vecākiem mani vienmēr izdevās pārliecināt un manā prātiņā nostādīt prioritātes.

Nesen pievienojos tēta grupai “Fortuna G”, kur esmu vokālists. Žēl, ka neizlēmām sastrādāties jau agrāk, taču iespējams tā arī ir labi, jo man vēl bija līdz tam jāizaug.

– Lai gan esat vēl diezgan jauns, jau esat paspējis piedalīties dažādos ievērības cienīgos pasākumos un projektos.
– Jā, esmu piedalījies bērnu un lielās “Eirovīzijas” atlasēs, televīzijas šovos “Hello Jurmala”, “Koru Kari”, konkursā “Slavjanskij Bazar” un pavisam nesen šovā “Dziedošās ģimenes”. Divas reizes apmeklēju “Jaunā viļņa” atlases. Esmu sevi apliecinājis arī vairākos vokālajos konkursos gan Latvijā, gan ārpus tās. Pasākumu saraksts turpina augt un cerams, tas neapstāsies. Bet uzskatu, ka mani lielākie sasniegumi ir vēl priekšā. Tos gaidu ar nepacietību. Protams, paši jau tie nenāks, tādēļ esmu nepārtrauktā kustībā.

– Kura no minētajām aktivitātēm atmiņā ir atstājusi vislielākos nospiedumus?
– Katrs pasākums vai šovs palicis atmiņā ar kaut ko savu. Diezgan dziļi atmiņā iespiedies ir TV5 rīkotais televīzijas šovs “Hello Jurmala”, jo kinostudijas “Cinivilla” telpās diezgan saspringtā režīmā nodzīvoju piecus mēnešus. Katru piektdienu bija koncerts, arī pārējo nedēļas dienu notikumus atspoguļoja televīzijas ekrānā. Šajā šovā visiem kā uz delnas bija redzamas dalībnieku attiecības, izjūtas, reakcija un pārdzīvojumi. Taču tagad šo pasākumu ir aizēnojis šovs “Dziedošās ģimenes”, jo tajā uzņēmu pamatīgu devu pozitīvu emociju, ieguvu sūra darba rūdījumu, saliedējos vēl ciešāk ar ģimeni un iemācījos strādāt kolektīvā. Pret šo šovu attiecos ļoti nopietni, jo tā reitingi bija gana augsti un atbildības sajūta bija neizmērojama.

Aizvadītajā vasarā bija arī viens labs sarīkojums – festivāls “Baltic Beach Party”, kur piedalījos kopā ar grupu “Pent-in Dreams”.

– Vai jums kā jaunam mūziķim ir viegli izsisties Latvijas mūzikas pasaulē?
– Varu pavisam droši teikt, ka tas nav viegli. Tā Latvijas mūzikas pasaule nav nemaz tik plaša, taču, iespējams, tieši tādēļ ir tik grūti tajā iekļauties. Ir daudz jaunu grupu un izpildītāju, kas rada unikālu mūziku un ieliek visu savu dvēseli tajā, ko dara, taču tikai retais tiek atzīts. Es šobrīd runāju kā viens no viņiem, jo uzskatu, ka vēl tā pa īstam neesmu iekļāvies Latvijas mūzikas pasaulē. Uz latviešu klausītāju sirdīm ir tāls ceļš ejams. Šobrīd ir vairāki spilgti izpildītāji, tādēļ, lai izceltos un kļūtu par vienu no viņiem vai aizstātu kādu, ir jāatrod savs Es. Tas nebūt nav viegli, jo, ko līdz uzstājoties izdari kaut vienu līdzīgu kustību vai izdves kādu līdzīgu skaņu, tā automātiski tiec ar kādu salīdzināts. Un it kā atdarinātā mākslinieka fani vienā acumirklī ar interneta palīdzību nospiež tevi uz ceļiem. To zinu no pieredzes. Lai kļūtu patiešām ievērojams un cilvēki sacītu: jā, tāds kā viņš ir tikai viens, ir jāiziet cauri neskaitāmiem pārbaudījumiem. Tikai ar sūru darbu var panākt iecerēto. Bet galvenais ir nepārtraukti par sevi atgādināt un tieši ar to pēdējos gadus nodarbojos. Rūpīgi izvērtēju katru pa karjeras kāpnēm sperto soli. Un katrs nākamais jau ir daudz drošāks, tādēļ ceru, ka pavisam drīz pienāks diena, kad arī es būšu viens no Viņiem.

 – Tas nozīmē, ka ar muzicēšanu saistīsiet savu nākotni?
– Dotajā brīdi mūzika ir mans hobijs, darbs un atpūta. Muzicēšana man sagādā milzīgu prieku, un tāpēc, kamēr vien būs kāds, kas manī klausās, es to darīšu. Pieļauju domu, ka dzīvē nāksies nodarboties arī ar citām lietām. Uzskatu, ka mūziķis nedrīkst aprobežoties tikai ar mūziku. Lai attīstītos un radītu ko jaunu, laiku pa laikam nepieciešams pamainīt vidi vai pameklēt kādus papildus hobijus, no kuriem var smelties idejas.

– Jūs ar ģimeni varējām redzēt šovā “Dziedošās ģimenes”. Kādas motivācijas vadīti pieteicāties? Lielākoties tur tomēr iesaistījās ģimenes, kuras vairāk ir muzicējušas ģimenes lokā, nevis publiski.
– Vienmēr esam dzīvojuši pēc principa – galvenais ir piedalīties. Mamma padzirdēja reklāmu, ka meklē ģimenes šim šovam. Sākumā ignorējām šo aicinājumu, taču tad dažas dienas pirms atlases sākšanās izlēmām noskaidrot konkrētāk, kas tas ir par šovu. Domājām, ka, iespējams, neatbilstam formātam, jo es kā solists esmu piedalījies vairākos konkursos un arī televīziju jau biju iepazinies. Taču “Dziedošo ģimeņu” organizatoriem pretenziju nebija.

Sākumā patiešām negāja viegli, lai gan māsai un tēvam arī ir pietiekoši liela skatuves pieredze. Mums visiem trim apvienoties vienā dziesmā bija gana grūti. Kad bijām nedaudz apraduši ar savām balss dotībām un varēšanu, sekoja nākamais trieciens – jau pēc pirmā raidījuma žūrija paziņoja, ka šeit ar dziedāšanu vien nepietiks. Tā nu pamazām sākām domāt par vizuālo noformējumu un horeogrāfiju. Mums palīdzēja gan mana draudzene horeogrāfe Ieva Biteniece, gan jau pieredzējušais horeogrāfs Agris Daņiļēvičs. Galu galā izdevās radīt vairākus tiešām skatāmus numurus.

Nedēļas aizritēja ļoti lielā satraukumā un bieži vien kritām izmisumā, taču spējām tikt tam pāri un saņemties, jo atbildības sajūta ņēma virsroku ikvienā strīdīgā jautājumā un situācijā. Svētdienas vienmēr pienāca zibenīgi un brīžiem šķita, ka laika ir krietni par maz. Taču, kad pienāca koncerts un stāvējām aizkulisēs ar sagatavotu numuru un gatavi savam uznācienam, sajūtas bija neaprakstāmas. Kad no skatuves nonācām cauri slapji un iegājām telpā pie pārējām ģimenēm, skanēja aplausi, tiem sekoja rokasspiedieni, smaidi un viedokļi par paveikto.

Šis šovs ir nenovērtējams ieguvums ikvienam no mums. Mammu uz skatuves gan dabūjām tikai šova beigās, bet viņai jau tāpat bija uzkrauta pietiekoši liela pienākumu nasta. Esot šajā šovā, ieguvām nelielu skici tam, kā turpmāk vajadzētu strādāt, lai panāktu rezultātu. Un, protams, atklājām, ka spējam dziedāt arī kopā. Ieguvām arī ļoti daudz jaunu draugu no televīzijas, citām ģimenēm un atbalstītājiem.

– Jūs bijāt viena no ģimenēm, kuru žūrija visvairāk kritizēja, pamatojot, ka no profesionāļiem arī jāprasa vairāk.
– Par profesionāļiem mūs dēvēt ir pāragri, taču no žūrijas puses gan bijām gaidījuši nedaudz stingrāku vērtēšanas sistēmu gan pret mums, gan citām ģimenēm. Taču paldies viņiem par to pašu. Viņi uzlika tādu papildus atbildības nastu uz pleciem, kas palīdzēja numurus veidot daudz krašņākus vizuāli un vokāli. Galu galā, ne jau katru dienu nākas dziedāt maestro Raimonda Paula priekšā.

– Vai pēc šova jūsu ģimenei tiek izteikti piedāvājumi uzstāties?
– Piedāvājumu ir tiešām daudz. Tāpēc savu muzikālo darbību ir uzsākusi vokālā grupa “Dukuri”. Nopietni esam sākuši strādāt pie koncertprogrammas izveides un plānojam doties koncertu turnejā pa visu Latviju. Ticu, ka šova laikā ieguvām pietiekoši daudz atbalstītāju, kuriem būtu patīkami ar mums tikties klātienē un vēlreiz atcerēties šova spilgtākos notikumus un noklausīties dziesmas, kuras paspējām sagatavot. Iespējams, ierakstīsim arī dažas jaunas dziesmas. Vēl varu piebilst, ka Dukuriem pa galvu klīst doma par “Eirovīzijas 2010” atlasi.

– Pieļauju, ka bez muzicēšanas jums ir vēl citas aizraušanās.
– Drīz pilnā sparā sāksies ziema un slēpošanas un snovborda sezona. Dukurus brīvajā laikā visbiežāk var satikt “Žagarkalnā”, jo sniegs ir mūsu stihija. Katru gadu cenšamies izbraukt arī ārpus Latvijas robežām un pašļūkāt pa stāvākām nogāzēm.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Pateicoties šovam “Dziedošās ģimenes” Miks atklāja, cik fantastiski ir dziedāt kopā ar māsu Paulu un tēti Ediju.

Aizņemtības dēļ iekavējās grupas “Pent-in Dreams” jauno dziesmu tapšana. Taču Miks tagad ir gatavs tām ķerties klāt ar pilnu sparu.