Viņš esot tikai tāds sajūtu mirkļu mednieks, par sevi saka liepājnieks Gunvaldis Vēsmiņš. Ziemassvētkos viņš bija Lieldienu salā, Jaungada naktī – Antarktīdā, bet dažas dienas vēlāk, savā dzimšanas dienā, Argentīnā no ceļabiedra Andra Skrūzkopa saņēma vietējā ražojuma asinsdesā iespraustas piecas degošas svecītes.

Bet ne eksotisku svētku dēļ Gunvaldis Vēsmiņš ceļojis uz otru pasaules malu un prom no mājām bijis 33 dienas. Laiks ap gadumiju braucienam bijis piemērots tādēļ, ka tad uzņēmējam visklusākā darba sezona. Arī Žila Verna “Kapteiņa Granta bērni” nav pie vainas, ka gribējies redzēt Patagoniju. Un arī ne tādēļ, ka vajātu kāre pēc kādiem rekordiem vai ķeksīšiem grāmatā “1000 vietu, kuras jums jāredz pirms nāves”. Viņam neesot svarīgs pieminekļu gadu skaits un neinteresējot simbolu jēga, to visu viņš tik un tā otrā dienā aizmirstot.

“Man svarīgāk baudīt mirkli, dabu, ko Dievs radījis. Labāk man patīk pašu organizēts tūrisms, kurā nav jārēķinās ar firmu piedāvājumu veselai grupai,” atzīst pieredzējušais, vārdos visai skopais ceļotājs. Parasti viņš nemēdzot plaši stāstīt par pieredzēto, pat tuviniekiem ne. “Kurzemes Vārds” aicināja dalīties, jo nav jau daudz liepājnieku, kas brauktu izpeldēties atdzisuša Antarktīdas vulkāna vēsajos ūdeņos ar karstajām smiltīm apakšā.

“Acis, kas runā ar debesīm”

“Acis, kas runā ar debesīm” ir viena no versijām par Lieldienu salas nosaukumu kādā no iezemiešu valodām. Vai tieši ar debesīm runā ap tūkstoš monolīto akmens statuju tēlu, kuri novietoti salas okeāna krastos? Gunvaldis Vēsmiņš neslēpj, ka viņam vienalga, ko katrs no tiem nozīmē, jo “gidi iet un stāsta, bet es nākamajā dienā tāpat to esmu aizmirsis”. Taču tieši šo statuju dēļ lielākā Lieldienu salas daļa ir ierakstīta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā, un arī viņš salā meklējis tieši tās, ap 600 gadu senās skulptūras moai, kuras, 6–7 metru augstas, izgatavotas no vulkāniskajiem iežiem.

Katra statuja attēlojot garaušu virsaiti vai citu ievērojamu personu, to ķermeņi apglabāti zem platformām, sauktām par ahu, uz kurām statujas uzstādītas – tas lasāms interneta faktu krātuvē vikipēdijā. Par garaušiem iesaukti vietējie iedzīvotāji, kuri sevi izrotājuši, ausis mākslīgi pagarinot tā, ka ļipiņas nokarājušās līdz pat pleciem. Ja garās ausis saliniekiem traucējušas strādāt, tad tie izņēmuši no ausīm tajās ieliktās apaļās baltās tapas, tik lielas kā dūres, un garās ļipas aizāķējuši aiz ausu gliemežnīcas – tā rakstījis kāds 18.gadsimtā salu apmeklējis eiropietis.

Bet 21.gadsimtā izrādījies, ka noslēpumaino figūru salā, kurā ir mazāk par 4000 iedzīvotāju, ir tik daudz, ka tās Gunvaldim Vēsmiņam ātri apnikušas. “Visi tie ģīmji diezgan vienādi,” saka ceļotājs. Viņaprāt, Lieldienu salas apceļošanai ar vienu dienu pietiek. Braucienu uz Lieldienu salu, tāpat kā lielāko daļu visa pārējā ceļojuma, abi ar ceļabiedru Andri rīkojuši uz savu roku. Ieguvums ir ne vien rīcības brīvība (ar īrētu mašīnu salu izbraukājuši krustām šķērsām), bet arī finansiāls ietaupījums. Tūrisma firmas iepriekš piedāvājušas rezervēt naktsmājas par 200 dolāriem diennaktī, bet turpat uz vietas ceļotāji noīrējuši viesnīcas numuru par 15 latiem. “Normāli, duša ir, tualete ir, gulta ir, vairāk neko nevajag.”

Apdedzis Antarktīdā

Uz Antarktīdu doties draugu pamudinājis ceļabiedrs Andris, ja reiz aizbraukuši tik tuvu tai. No Puntaanerasas (pilsēta Čīles dienvidos, Magelāna šauruma krastā) ar kara lidmašīnu, vēderaino un trokšņaino “Herkulesu” bijis divu stundu lidojums, un nosēdušies Antarktīdas pussalā. Tās krastos gaidījis Krievijas kuģis “Georgij Mihejev”, tas agrāk izmantots pētniecībai, bet tagad – tūrismam. Ziemā vadā ziņkārīgos gar Antarktīdu, vasarā – pa Arktiku.

Tagad, raugoties gleznainajās fotogrāfijās ar dzidro Antarktīdas ledāju atspulgu Belinshauzena jūrā, ceļotājs atzīst, ka baudīti lieliski dabasskati. Tādu izdevību dāvājis reti labais laiks: tajā pusē, pie Dreika šauruma, skaidrs laiks piedzīvojams ne vairāk kā 30 dienas gadā, un tikpat reta ir iespēja, ka Antarktīdas ūdeņi ir mierīgi kā Liepājas Gulbju dīķis. Daudz biežāk gadoties, ka tūristi no kuģa uz kontinentu nemaz nevar doties vētraina laika dēļ. Antarktīdas saulē zem ozona cauruma Gunvalža seja apsvilusi koši sarkana stundas laikā. Saulainā un mierīgā nedēļa Antarktīdā Gunvaldī radījusi arī vilšanos. Gaidījis sala skarbumu pasaules dienvidos, bet braucienā ar kuģi gatavojies pārciest bīstamu vētru – tā cerējis, dodoties ceļojumā. Bet izrādījies, ka tas var būt pa spēkam jebkuram, gan vecam, gan mazam ceļotājam.

Bez tam Antarktīdu nav iespējams apceļot uz savu roku. Nevienam nepiederošā un tomēr daudzām valstīm it kā piederošā kontinenta daba tiek sargāta no tūristiem, un tas arī esot izdevies. Piegružojumu nekur neesot, vienīgie, kas “ap***” salu, esot pingvīni, kuri tur kopā ar kormorāniem un roņiem ir gandrīz vai vienīgie likumīgie kontinenta pilsoņi, un tā, pilnīgi neatkarīgi no tūristiem un ignorējot tos, viņi arī uzvedoties. Ķērcot, bļaustoties, strīdoties savā starpā. Katrreiz, kad ceļotāji atgriezušies uz kuģa, nācies rūpīgi notīrīt zābakus no putnu mēsliem.

Lai pasargātu Antarktīdu no ļaudīm, vienā laikā vienā vietā uzturēties atļauts tikai vienam tūristu kuģim, un tikai 200 tūristu vienlaikus drīkstot atrasties vienā vietā. Uz “Georgija Mihejeva” bijusi ļoti maza grupiņa – tikai seši tūristi no dažādām pasaules malām. Tieši pats ceļojums uz Antarktīdu izmaksājis 10,5 tūkstošus dolāru. Bet “pēdējās minūtes” biļeti būtu varējuši dabūt Čīlē par 8,5 tūkstošiem, stāsta G.Vēsmiņš.

Slodzīte Kordiljeros

Tik ļoti alkto skarbumu, fizisko piepūli un besi (G.Vēsmiņa apzīmējums) ceļotāji piedzīvojuši pēc Antarktīdas, dodoties desmit dienu braucienā pa Argentīnu ar īrētu auto. Kāpieni Patagonijas Kordiljeros tā, ka sāp kājas. Pastaiga zem ledāja ar bailīgu sajūtu – ja tas sāk šļūkt, tad kopā ar tūristiem. Sēžamvietai sāpīga izjāde ar zirgiem.

Gunvalža Vēsmiņa uzņemtajās fotogrāfijās reti manāms kāds cilvēks. Galvenokārt daba. Kalnu ainavas, kaut kur tajās jābūt 3406 metrus augstajam Ficroja kalnam. Mežu josla zemāk par pašiem. Sarkanie kalni. Sālsezera baltais vāks. Pie Argentīnas un Brazīlijas robežas – 72 metrus augstais Iguasu ūdenskritums. “Pa smuko,” saka ceļotājs, piebilzdams, ka bildēs jau to nevar izjust. Lūgts nosaukt trīs spilgtākās ainas, kas pirmās tagad nāk atmiņā, viņš nosauc Kordiljerus un kāpšanu tajos un Iguasu ūdenskritumu. Trešā? Jā, tomēr Antarktīda, kuras iespaidus pabalinājis vēlākais brauciens pa Argentīnu.

Vai Gunvaldim Vēsmiņam vēl pasaulē ir ko redzēt? Jā. Nākamais mērķis būšot Īslande.

Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds”

Eiropietis un lieldienieši. Vienas statujas izkalšanai pieci vai seši cilvēki pirms apmēram 600 gadiem veltījuši apmēram gadu. Tēlu pārvietošanai bijuši nepieciešami līdz pat 250 vīru.

Likumīgie Antarktīdas pamatiedzīvotāji – pingvīns un viņa mazulis.

Vasaras ainava Antarktīdā neparastā dabas mierā. Naktīs – apmēram mīnus 5 grādi, dienā – līdz plus 12.

Tālākais Gunvalža Vēsmiņa ceļojuma punkts uz dienvidiem – Ukrainai piederošā Vernadska stacija, 65.paralēle, 64.meridiāns. “Līdz polārajam lokam netikām, lai gan tālu no tā nebijām,” stāsta Gunvaldis Vēsmiņš.