Sestdien un svētdien Liepājas teātrī notiks V.A.Mocarta komiskās operas “Bēgšana no seraja” pirmizrādes. To iestudējis Liepājas Simfoniskais orķestris mākslinieciskā vadītāja Imanta Rešņa vadībā, režisors ir Dailes teātra vecmeistars Juris Strenga, scenogrāfs – mākslinieks Aldis Kļaviņš.

2006.gads pasaulē izsludināts par dižā austriešu ģēnija Volfganga Amadeja Mocarta gadu. Arī Liepājas Simfoniskais orķestris tam pievērsis īpašu uzmanību. Komponista dzimšanas dienā – 27.janvārī – koncerts jau izskanēja, taču diriģentam Imantam Resnim lidostā Austrijā, ieraugot Mocartam veltītu suvenīru, dzima ideja uz Liepājas teātra skatuves uzvest kādu no dižā austrieša operām.

Vecākās paaudzes liepājnieki noteikti vēl atceras, ka 1944.gadā V.A.Mocarta dziesmu spēli “Bēgšana no seraja” Liepājas teātrī kopā ar režisoru Žani Kopštālu iestudēja tā jaunais mākslinieciskais vadītājs, diriģents Bruno Skulte. Šīs operas pirmizrāde notika jau tā paša gada 30.jūnijā. Jauniestudējums gan piedzīvoja tikai 12 izrādes. Un, lūk, pēc 62 gadiem “Bēgšana no seraja” atgriežas uz Liepājas teātra skatuves.

Imants Resnis operas iestudējumam pieaicinājis ne tikai latviešu operdziedoni, basu Romānu Poļisadovu Osmina lomai un aktieri Juri Bartkeviču Solima-pašā tēlojumam, bet arī ievērojamu Eiropas operteātru māksliniekus – Liepājā jau vairākkārt dzirdēto Ingridu Kaizerfeldi, kura izpildīs grūto un virtuozo Konstances partiju. Māksliniece Liepājā no Austrijas ieradusies kopā ar savu dzīvesbiedru, izcilo koncertmeistaru Māri Skuju, kurš operizrādes mēģinājumos neatsaka pastrādāt arī ar citiem solistiem. Jauniestudējumā Liepājā dziedās arī austriešu jaunie talanti Daniela Fallija kalpones Blondhenas lomā un Daniels Prohazka kalpa Pedrillo lomā. Savukārt Lielbritānijā dzīvojošais lietuviešu dziedonis Edgars Montvids (attēlā) savu spožo lirisko tenoru demonstrēs Belmonta lomā.

Edgaram Montvidam ir 31 gads, bet viņš jau guvis spožus panākumus un lielu popularitāti Eiropas operteātros, kuros dziedājis Ļenski “Jevgeņijā Oņeginā”, Alvavivu “Seviļas bārddzinī”, Alfredo “Traviatā”, aktīvi koncertē ar Eiropas orķestriem, repertuārā iekļaudams Dž.Verdi “Rekviēmu”, Berlioza “Te Deum” un citas sarežģītas kompozīcijas. Viņa balss ieraksti nav retums klasiskās mūzikas programmās radio BBC, kā arī Lietuvā un Latvijā.

Ar Edgaru Montvidu sarunājamies Liepājas teātrī pēc operas “Bēgšana no seraja” kārtējā mēģinājuma.

– Jūs jau pirms dažiem gadiem esat Liepājā viesojies un dziedājis?
– Jā. Es kā pavisam jauns dziedātājs kopā ar izcilo Inesi Galanti šeit, Trīsvienības baznīcā, dziedāju Mocarta “Rekviēmu”. Pirmo reizi ar Galanti tikos Rīgā, kad 1999.gadā piedalījos starptautiskajā Jāzepa Vītola konkursā un viņa bija žūrijā. Pēc vairākiem gadiem jau kā kolēģi tikāmies Berlīnes operā, bet pagājušajā nedēļā gluži nejauši saskrējāmies Rīgā uz ielas. Tā kā man ar Latviju un Liepāju saistās ļoti personīgas un sentimentālas atmiņas.

– Iznāk, ka Mocarts ir atkal jūs atvedis uz Liepāju?
– Šis ir ģeniālā komponista jubilejas gads un mākslinieki visā pasaulē daudz dzied tieši Mocarta mūziku, arī es. Esmu jau dziedājis Vācijas operteātros, Itālijā, pēc Liepājas došos uz Hamburgu, pēc tam uz Marseļu. Jā, kad saņēmu vēstuli no Liepājas ar uzaicinājumu dziedāt šajā operas izrādē, domāju – kāpēc ne, jo jau zināju, ka šeit ir labs orķestris ar senām tradīcijām, ka tas ir viens no vecākajiem simfoniskajiem orķestriem Baltijā. Pie tam man ne mazāk svarīgi ir papildināt un apgūt Mocarta operpartijas, arī Belmonta partiju šajā operā. Man ir patīkami šeit satikties ar kolēģiem no citām valstīm.

– Jūs esat dzimis un muzikālo izglītību ieguvis Lietuvā, bet tagad jūsu mītnes zeme ir Lielbritānija?
– Kad 2001.gadā absolvēju Lietuvas Mūzikas akadēmiju pie sava skolotāja, profesora Virgīlija Noreikas, pārcēlos uz Londonu, kur dzīvoju jau piekto gadu. Tūlīt devos uz Ņujorku, lai piedalītos jauno dziedātāju konkursā Metropolitenā, bet tad tāda paša programma sākās arī Londonā, Koventgardenā, kur mani arī pieņēma, un tā es paliku Londonā. Tur man kā stažierim negaidīti laimējās dublēt divus izcilus tenorus, kuri bija saslimuši, divās operās – Alfredo Verdi “Traviatā” (šī izrāde diriģenta Paolo Karinjani vadībā izraisa klausītāju ovācijas, un jaunais solists tika pamanīts – I.I.). un Laertu franču komponista Tomasa “Hamletā”. Sanāca gandrīz kā kinofilmās, jo kolēģi smējās, vai neesmu ko ielējis šo premjeru tējā. Nupat man beidzās divu gadu līgums ar Frankfurtes operteātri, kur es dziedāju vairākas lomas: Belmontu –”Bēgšana no seraja”, Tamino “Burvju flautā”, Alfredo “Traviatā”, Izmaelu “Nabuko”, Otavio operā “Dons  Žuans”. Esmu nolēmis kontraktu ar Frankfurtes operteātri nepagarināt un strādāt kā brīvmākslinieks, tāpēc arī iznāk ļoti daudz ceļot – katru mēnesi citā valstī. Es parasti jokoju – kur ir manas čības, tur ir manas mājas.

 – Kādas lomas patlaban ir jūsu aktīvajā repertuārā?                                                                                                                                                                                                                    
  – Dziedu liriskā tenora partijas. Es piekrītu sava skolotāja Noreika domām – ja spēsi noturēties liriskā tenora lomās, ilgāk dziedāsi. Piemēram, ļoti mīlu Ļenski. Esmu noslēdzis kontraktu par Ļenska lomas izpildījumu ar Lionas Nacionālo operu Francijā. Šo Čaikovska operu “Jevgeņijs Oņegins” Lionā iestudē leģendārais Pīters Šteins.  Bet Belmontu dziedāšu arī Hamburgas un Marseļas operteātros. Sāku strādāt pie Rūdolfa lomas, par kuru sapņoju jau sen. Pučini “Bohēmu” tūlīt sāks iestudēt Viļņas operā Gintars Rinkēvičs un man ir liels gods, ka es tiku uzaicināts Rūdolfa lomai. Šis gads man beigsies Šveicē ar Egardo lomu Doniceti operā “Lučia de Lamūr”. Bet Karavadosi Pučīni “Toskā” droši vien nāks pēc gadiem desmit, jo ir jābūt pakāpenībai, savai lietu kārtībai. Balss kā nekā ir smalks instruments.

– Savos 30 gados un vēl neilgajā, bet veiksmīgajā dziedātāja karjerā jums jau nācies strādāt kopā ar daudziem spožiem un leģendāriem māksliniekiem. Bet varbūt kāds no viņiem ir atstājis īpašu iespaidu?
– Katra šāda saskare ir īpaša, tomēr jāsaka – ļoti lepojos, ka man ir bijusi tā laime un izdevība tikties ar Lučāno Pavaroti. Pasaules zvaigzne viesojās Londonā, Karaliskajā operteātrī Karavadosi lomā Pučini “Toskas” izrādē. Es tikos ar Pavaroti viesnīcā, kur viņš divas stundas strādāja ar mani un pārrunāja profesionālas lietas. Tas, protams, bija īss laiks, tomēr saskarsmē ar viņu es vēl vienu reizi pārliecinājos par to, cik lielas personības ir cilvēciski vienkāršas, bez zvaigžņu slimības simptomiem – uzpūtības un kaprīzēm.

– Paldies par sarunu. Atliek gaidīt Mocarta operas jauniestudējuma pirmizrādi.
– Man vienmēr prieks atgriezties Liepājā. Jums ir brīnišķīgs teātris un lielisks orķestris. Liepāja ir pelnījusi regulāru operu iestudējumu atjaunošanu.