Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Pirmdiena, 16. decembris

Vārdadiena: Alvīne

"Musiqq": "Mums katram ir savs ego, bet to notēmējam vienā virzienā"  (9)

Atslēgvārdi musiqq | emīls balceris | Marats Ogļezņevs | mūzika | koncerts | intervija | jubileja

Šogad grupa "Musiqq", kuras sastāvā darbojas divi liepājnieki – Marats Ogļezņevs un Emīls Balceris, savā svētku tortē iededz jau desmito svecīti. Gadu laikā viņiem ir izdevies piedzīvot krāsainus mirkļus ne tikai profesionālajā, bet arī personīgajā dzīvē – pārcēlušies atpakaļ uz dzīvi Liepājā, iestūrējuši laulības ostā un šobrīd piedalās dēlu audzināšanā. Taču abi ir pārliecināti – viņu radītā mūzika runā pati par sevi. "Mēs darām to, kas patīk mums pašiem. Mūzika ir mūsu hobijs, darbs un sirdslieta!"

Šogad jūs atzīmējat jau desmit aizvadītos gadus uz lielās skatuves. Ar kādām sajūtām atskatāties uz šo laiku?

Marats: - Man liekas, ka laiks ir paskrējis nemanot. Desmit gadi tie noteikti nav. Pēc sajūtām vairāk velk uz kādu piecīti. Nav sajūtas, ka mēs būtu kaut kādi vecmeistari vai jau veci dūži (smejas). Par smagiem gadiem tos nenosauksi. Nevienā mirklī mums nav bijusi nekāda cīņa pašiem ar sevi. Viss ir ritējis uz priekšu diezgan lēzeni – vienkārši gājām paši savu ceļu. Mums nekad nav bijuši kādi plāni – vienmēr esam darījuši to, kas mums patīk un tā tas viss ir rezultējies.

Emīls: - Es varu tikai piekrist Maratam. Laiks ir paskrējis tiešām ātri. Ir paspēts arī šo to piedzīvot un izdarīt. Bet viss vēl ir tādā kā ieskrējiena posmā, lai dotos vēl tālāk, attīstītos un sasniegtu jaunas virsotnes. Varbūt var teikt, ka tie ir bijuši pieredzes bagāti desmit darba gadi, bet ar ļoti foršiem piedzīvojumiem un dažādām krāsām. Ja darbs ir hobijs, tad tas tomēr ir nedaudz citādi un arī laiks rit citādi.

Tātad neesat vēl viens otram paspējuši apnikt?

M: - Mēs jau ikdienā nedzīvojam kopā (iesmejas). Mums katram ir arī sava dzīve un ģimene.

E: - Protams, daudz laika mēs pavadām kopā. Koncerti, darbs studijā un viss pārējais. Bet tas nevienā brīdī netraucē. Vienmēr mēs atduramies pret to, ka darām to, kas mums patīk. Un tajā brīdī nekas vairs nav kā apgrūtinājums.

- Un kā ar asākām diskusijām?

M: - Mums kādreiz var nesakrist viedokļi, bet tie noteikti nav asumi. Mēs abi divi galīgi neesam asi (smejas).

E: - Abi pēc horoskopa esam vēži, līdz ar to, mums laikam vienkārši sakrīt raksturi. Pēc dabas esam mierīgi. Protams, mums katram ir savs ego un idejas, bet mēs to notēmējam vienā virzienā. Ir ļoti veiksmīgi sanācis, ka katram savs darbs ir zināms un abi ejam uz vienu mērķi.

Pastāstiet leģendāro stāstu, kā abi satikāties un nolēmāt sākt kopā muzicēt. To var saukt par apstākļu sakritību, nejaušību vai varbūt likteņa pirkstu?

M: - Stāsts tiešām jau ir leģendārs. Devos uz virtuvi, pagāju garām televizoram, kurā tobrīd skanēja raidījums "SeMS". Emīls tajā bija ieradies atrādīties, jo uzvarēja konkursā Bulgārijā. Eju garām un dzirdu, ka kāds dzied. Aizķēra man ausi. Apsēdos, paskatījos – likās pat ļoti okey. Labi, ka es toreiz nezināju, ka viņam ir 16 gadi. Saņēmos un aizrakstīju vēstuli uz draugiem.lv vai nevēlas pamēģināt sadarboties un kopā pamuzicēt. Aizsūtīju Emīlam vienu dziesmu, bet, kad viņš atbrauca uz Rīgu, ierakstījām kādas piecas. Tā pamazām arī tas viss aizgāja.

E: -  Man liekas, ka nedaudz tāda abrakadabra tajā visā pasākumā jau ir. Tagad atceroties – es, sīks puika no Gaviezes ar autobusu aizbraucu līdz Rīgai, lai satiktos ar svešu čali. Braucam pie viņa uz mājām, iedziedam dziesmas, saku: "Nu tad čau!", kāpju autobusā un braucu atpakaļ. Tagad padomājot – vai kas tāds vispār notiek? Reti droši vien. Taču, ja nebūtu noriskējis un pamēģinājis, nekas jau nebūtu sanācis.

Tāda maģija tajā visā noteikti ir bijusi. Paldies jāsaka arī maniem vecākiem, kuri toreiz palaida un bija saprotoši. Tādā ziņā vispār nebija nekādu problēmu. Viņi vienmēr ir bijuši ļoti atbalstoši. Vienmēr virzījuši un bīdījuši uz mūzikas pusi. Ja ir ideja un mērķis, tad tikai uz priekšu!

Par Maratu skaidrs – ieraudzīja, saskatīja talantu un potenciālu. Bet kā ar tevi, Emīl? Kas mudināja atsaukties šim aicinājumam no pilnīga svešinieka?

E: - Sakrita tā, ka tas laikam bija tāds posms, kad sāku kļūt jau zināmāks, jo iepriekš braukāju tikai pa dažādiem konkursiem. Cik atceros, man pat bija uzrakstījis Guntars Račs un atsūtījis šlāgerīti, kuru gribēja, lai iedziedu. Es jau biju domājis to pārtaisīt pa savam un tad saņēmu ziņu no Marata. Labi, ka es to skaņdarbu nebiju ne uztaisījis, ne aizsūtījis. Pēc tās tikšanās, kad ar Maratu bijām iedziedājuši dziesmas, viņš aizgāja pie Guntara, parādīja gabalus un mēs jau sākām darboties kā grupa. Viss tā smuki salikās īstajā vietā un laikā.

M: - Jā, kas zina, varbūt Emīls tagad dziedātu "Lecam pa vecam" (smejas)! 

 

- Un kā ar grupas nosaukumu?

M: - Pienāca laiks, kad mums bija jāizlaiž pirmais singls. Svaigākā ierakstītā dziesma uz to brīdi – "Šī ir tikai mūzika" – bija tieši saistīta ar mūziku un tas laikam arī bija tas grūdiens, lai mēs atrastu savu identitāti. Tā dziesmas frāze kaut kā iesēdās galvā un skaidrs, ka grupas nosaukumam tas bija jāietver. Sākumā gribējām vienkārši – mūzika. Bet, ja interneta meklētājā ieraksta vārdu "Music", izlec vesels bars. Arī ar burtu q jau bija aizņemts, tad nu pielikām klāt vēl vienu q, lai meklējot izlecam tikai mēs. Šo gadu laikā nosaukums ir izrunāts dažnedažādākajos veidos un akcentos. Taču mēs nekad arī neesam teikuši, ka ir tikai viens un pareizais variants. Ļaujam cilvēkiem arī interpretēt pa savam.

Vai esat domājuši, kā būtu tagad, ja nebūtu sākuši strādāt kopā? Varbūt šī tikšanās izmainīja jūsu dzīves?

M: - Manu dzīvi tas viennozīmīgi izmainīja. Ir diezgan liela varbūtība, ka tādā gadījumā ar mūziku šobrīd vairs nenodarbotos. Nu vismaz ne profesionālā līmenī. Ar repčiku vien būtu par maz. Tolaik mēs ar grupu "Device" šajā žanrā bijām kā celmlauži. Pa radio hiphops īsti neskanēja. Kad parādījās Emīls, muzikāli varēja izpausties daudz plašāk, rakstīt melodijas. Ar manu balsi vien tas nebūtu iespējams.

E: - Es noteikti būtu gājis mūzikas ceļu jebkurā gadījumā. Tikai nezinu, cik ātri un veiksmīgi viss būtu salicies.

Cilvēkiem nereti patīk romantizēt mūzikas radīšanas procesu. Marat, tu tautā esi iesaukts par hitu meistaru. Pastāsti, kā norit dziesmu rakstīšana? Vai tas tev jau ir kā mehānisks un atstrādāts process?

M: - Droši vien, kaut kāda sava rutīna tajā ir. Ieslēdzu datoru un meklēju idejas, kamēr izdodas. Nav jau tā, ka katrs mans veikums būtu hits. Dziesmu vārdus varu meklēt ikdienišķās situācijās. Ja dzirdu kādu interesantu frāzi, varu to piefiksēt. Tas vienīgais ir tāds interesantāks. Bet pārējais vienkārši notiek darba procesā – viens dators un mikrofons.

Nav nekādas atslēgas, kā sarakstīt dziesmu. Tikai darbs. Un vēl, varbūt, ir jābūt mazliet gaumes izjūtai. Kaut kādu mūziku jau, protams, uzrakstīt var jebkurš, bet, lai sanāktu kas lietojams, ir nedaudz dziļāk jāparok. Protams, rodas arī daudz nederīgu lietu, kuras paliek nevienam neparādītas. Bet no nederīgām lietām reizēm sanāk arī kas labs.

E.: - Kad tu guli, tad nāk stars no debesīm, kurš ieiet tavā galvā un pēkšņi rodas dziesmas. Tās ir tādas foršas klišejas, kas dzirdētas par šo (smejas).

Vai šo desmit gadu laikā būtiski ir mainījusies jūsu muzikālā gaume, vai varat atskaņot grupas pirmos skaņdarbus un par tiem nemaz nesarkt?

E: - Es personīgi galīgi nesarkstu. Man liekas, ka katram laikam ir savas iezīmes. Tajā laikā, kad mēs sākām darboties es vēl biju jauns un zaļš gurķis. Tagad paklausoties dzirdu atšķirības, kas ir mainījies, kas ir nācis klāt, un varbūt pat, kas ir nedaudz sliktāk, nekā bija tajā laikā. Man liekas, ka ir forši katram periodam dzirdēt savas nianses. Tas jau ir tas vērtīgais, uzkrātā pieredze.

Paklausoties kā es izpildu, piemēram, "Klimata kontroli", varu teikt, ka tagad to daru pilnīgi citādāk. Arī mana iekšējā sajūta ir mainījusies un es to dziesmu vienkārši jūtu citādāk. Ir ļoti forši paklausīties vecos gabalus, it īpaši, braucot mašīnā, dzirdēt pa radio ko tādu, ko neesmu dzirdējis trīs, četrus gadus. Pašam ir interesanti.

M: - Jā, man arī nav apnikušas mūsu dziesmas. Joprojām daudzus no pirmajiem, populārākajiem gabaliem izpildām koncertos. Gadiem ritot tu dziesmu izpildi pa savam un tev liekas, ka zini, kā tai jāskan. Ikdienā jau mēs ierakstu neklausāmies, bet tad, kad ieskanas pa radio, saproti, ka skan citādi, nekā tu to izpildi. Un tad ir: "O, patiesībā dziesma skan tā, nevis kā es to dziedu."

Vai šo gadu laikā uzstājoties jums ir atgadījušies arī kādi misēkļi?

E: - Jā, ir pāris reizes uz skatuves nācies paklupt. Arī dziedot vads ir izkritis no mikrofona. Atmiņā ir palicis arī gadījums, kad vēl abi dzīvojām Rīgā. Caur e-pastu bija sarunāts lielāks koncerts, kā paši sapratām Liepājas Olimpiskajā centrā, jeb LOC. Sapucējamies, uzvelkam sarkanās žaketītes, sēžamies mašīnā un braucam uz Liepāju. Kad esam klāt,

Marats saka, ka mums jāiet uz futbola zāli. Es saku, ka šeit tādas nav. Vēlreiz pārbaudām saraksti un saprotam, ka norunātā vieta ir nevis LOC, bet LOK, kas atrodas Rīgā. 

Nu neko, sēdāmies mašīnā un braucām atpakaļ. Tajā brīdī jau skatītāji mūs gaidīja uz skatuves. Labi, ka organizatori bija saprotoši, bet ilgs laiks pagāja līdz kārtīgi izpirkām savu vainu (smejas). Ja nemaldos, toreiz vēl izplatījās baumas, ka kāds mūs pārpircis, bet patiesībā mēs vienkārši bijām notizlojušies. 

Kļūstot par mūziķiem ir skaidrs, ka blakus tam soļo arī atpazīstamība. Lai gan ilgu laiku jau esat uz skatuves, presē interviju ar jums ir salīdzinoši maz. Izvairāties?

M: - Mēs vienkārši neejam uz tādiem pasākumiem, kur apgrozās sabiedrības krējums, tā saucamajiem "mēbeļu pasākumiem", kur aicina atpazīstamus cilvēkus, jo saprotam ar kādu mērķi tas tiek darīts. Tā šķiet mākslīgi radīta publicitāte. Mums tas vienkārši nav vajadzīgs. Visi tie pasākumi tiek "pievilkti aiz matiem", tevi safotografē un veido publikācijas no nekā. Mums svarīgākā ir mūzika un viss, kas ap to ir saistīts. Nevēlamies vienkārši gozēties slavas saulītē, vēlamies, lai par mums runā mūsu darbi. Publiski esam redzami tikai koncertos vai pasākumos, kas saistīti ar mūziku, līdz ar to interese par mums ir maza. Mūzika mūs saista visvairāk, ar to arī ejam uz priekšu.

Izklausās, ka jums arī ir izdevies izvairīties no baciļa, ko sauc par "zvaigžņu slimību". Vai tomēr esat izslimojuši to?

M: - Es laikam nekad neesmu ar to slimojis, jo vienmēr esmu bijis kā grupas sastāvdaļa, kas darbojas vairāk otrajā plānā, ne kā solo mākslinieks. Neesmu arī nekad rāvies būt skatuves priekšplānā. Atpazīstams arī nekļuvu vienā dienā. Ar grupu "Device" sākumā uzstājāmies skolās, dažādos mazākos pasākumos. Viss notika pakāpeniski. Varbūt tāpēc tā arī aizgāja garām.

E: - Es gan laikam agrajā jaunībā to biju nedaudz saķēris. Pirmo reizi biju nokļuvis televīzijā, piedaloties konkursā "Latvijas talants".

Biju jauns puika, viss forši. Sāka rakstīt meitenes. Un tad man vienu brīdi uznāca. Varbūt paliku mazliet lecīgāks. Bet vecāki pamanīja to un prata mani atgriezt un zemes un atsēdināt

Salika smadzenes atpakaļ pareizajā vietā. Sapratu vērtības, prioritātes, kas ir svarīgs un kas nav. Ir labi, ja blakus ir cilvēki, kuri neliekuļojot var pateikt kā ir. Protams, ir arī otra galējība – cilvēki, kuriem vienmēr viss būs slikti, "dīvāna eksperti". Visā negatīvajā jau arī nevajag klausīties. Ir forši atrast uzticības personas, kuru viedoklim var ticēt un zināt, ka nesamelos, neliekuļos.

- Vai, visu laiku dzīvojot mūzikā, neprasās pēc atelpas brīža, klusuma?

E: - Klusuma brīži parasti ir braucot mājās pēc koncertiem. Visi ir izlādējušies, izlikuši sevi pilnībā. Radio fonā skan, bet liekas, ka mašīnā valda pilnīgs klusums. Brīžiem mēs braucam pat trīs stundas un vispār nerunājam.

- Kādā intervijā esat teikuši, ka savulaik jums bijuši pat septiņi koncerti nedēļā. Vai tagad esat izvēlīgāki koncertu sniegšanā?

E: - Jā, kādreiz braucām visur, kur mūs aicināja un bijām priecīgi par katru uzstāšanos. Pirmsākumos esam dziedājuši uz letes, pavisam mazām skatuvēm. Bijām gatavi uzstāties jebkur, jo tas bija tā – wow! Tagad esam kļuvuši mazliet izlepuši un lielākoties braucam uz tādām vietām, kur paši vēlamies, nevis, kur mums tas obligāti ir jādara. Arī tehniskās prasības ir augušas. Mēs vairs nekoncertējam tikai divatā, bet ar mūziķu pavadošo sastāvu. Cenšamies būt kvalitatīvāki un attīstāmies muzikālajā veidolā.

- Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies ne tikai profesionālajā ziņā, bet arī privātajā – abiem ir sievas un dēli. Ģimene uzliek papildus pienākumus un atbildības sajūtu. Vai tagad nesanāk mūziku atstāt otrajā plānā un no kaut kā atteikties profesionālajā ziņā, vai tieši otrādi – mazāk laika veltīt ģimenei?

M: - Protams, ka tas ievieš savas korekcijas. Laulības dzīve ne tik ļoti, bet bērns gan. Nav jau arī tā, ka mēs iepriekš būtu bijuši baigie ballētāji un tagad no kaut kā kardināli nāktos atteikties. Ārpus mūzikas brīvo laiku veltu, lai piedalītos sava divgadnieka audzināšanā. Viņš šobrīd ir mans lielākais prieks un laika sūklis, kurš varbūt reizēm dzīvojoties man blakus, nesaprot, ko tur tētis dara, sēžot tik ilgi pie datora.

Jā, varbūt tagad brīžiem sanāk mazāk laika veltīt mūzikai, bet dēls ir mana prioritāte. Ja viņš vēlas manu uzmanību, saprotu, ka darbi jāatliek uz mirkli, tie pagaidīs. Apzinos, ka pēc pāris gadiem jau viņam sāksies savi pulciņi, intereses. Tāpēc ir jāizbauda šis laiks.

E: - Boss mājās ir zināms. Korekcijas ikdienas dzīvē, protams, ir, bet sajūtas un emocijas ir lieliskas.

- Abi ar ģimenēm esat atgriezušies dzimtajā pusē un jau kādu laiku Liepāju atkal saucat par mājām. Kā nonācāt līdz šādam lēmumam?

M: - Kopš vasaras esam pārcēlušies atpakaļ uz Liepāju. Tas bija apzināts lēmums, vienmēr zinājām, ka atgriezīsimies. Man liekas, ka jebkuru cilvēku sauc atpakaļ uz dzimto pilsētu, tas ir īpaši un neizskaidrojami. Vēlamies, lai dēls aug te. Liepājā viss šķiet rokas stiepiena attālumā – te ir gan centrs, gan klusākas nomales, parks un jūra. Jā, varbūt pietrūkst iemīļotās kafejnīcas, bet tie ir sīkumi salīdzinājumā ar nogurumu, ko deva Rīgas burzma.

E: - Esmu audzis laukos, Gaviezē, un arī tagad brīvdienās ar ģimeni cenšamies tur viesoties. Vairākus gadus nodzīvojām Rīgā, taču zinājām, ka atgriezīsimies. Tas bija tikai laika jautājums. Lielākais grūdiens un dzinulis bija tieši dēliņa pieteikšanās. Citādi varbūt vēl nedaudz būtu pavilkuši garumā.

Bet tagad mazais ir boss un mums ir jādara viss, lai viņam būtu labi. Un, kas var būt vēl labāks par Liepājas svaigo gaisu? 

Un tie korķi. Tas laikam kaitināja mani visvairāk. Stundām ilgi laiku pavadīt sēžot sastrēgumos. Šeit cilvēki jau sāk pukstēt, kad rindā ir jāpagaida uz kādām piecām mašīnām (smejas). Bet nenoliedzami, Liepājai ir savs īpašais šarms, kas mudina atgriezties. Te ir viss, kas vajadzīgs! Protams tik un tā jau sanāk darba darīšanās braukāt uz Rīgu. Bet Liepāja sniedz lielu brīvības un miera sajūtu. Tas ceļš nav tik traks, esam pieraduši. Un ir sanācis gluži kā mūsu dziesmas vārdos "No Liepājas uz Rīgu, no Rīgas atpakaļ". Savā veidā laikam šo atgriešanos mājās jau pareģojām (smaida). 

- Jubilejas tūres ietvaros jau esat aizvadījuši koncertus "Arēnā Rīga", Valmierā un Rēzeknē. Noslēgums ir paredzēts sestdien, 23.novembrī, Liepājā. Ko varam gaidīt?

E: - Uzstāties mājās vienmēr uz pleciem uzliek papildus atbildības sajūtu un savu uztraukuma devu. Šis būs vērienīgākais koncerts kādu Liepājā esam snieguši. Taisot paši savu koncertu, nemākam knapināties. Skatuve un koptēls būs īpaši veidots Liepājas LOC arēnai. Kopā uz skatuves būsim 11 cilvēku sastāvā. Arī koncertu rīkošanā visu esam darījuši paši no nulles. Latiņa ir uzstādīta augstu un mēs centīsimies attaisnot cerības. 

- Ar "Musiqq" mūzikas lauciņā esat ar abām kājām kārtīgi iezemējušies. Cik ilgi un kādi ir jūsu nākamie izaicinājumi?

E: - Tā tikai uz priekšu. Mums nav galapunkta un termiņa. Šajā jubilejas gadā esam jau dzirdētu ļoti daudz. Nākamo gadu noteikti paņemsim nedaudz brīvāku, kad turpināsim strādāt pie jauniem gabaliem, atpūtīsimies. Negribam apnikt klausītājiem, jo kas par daudz, tas par skādi!

  • Komentāri (9)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Aktīvā zona

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!