Neskatoties uz to, ka mamma iebilda, Rolanda Beķera tētis viņu jau agrā bērnībā modināja augšā nakts melnumā, lai ņemtu līdzi uz mežu medībās. Jaunajam aktierim medīšana ir kļuvusi par dzīves būtisku sastāvdaļu. Taču ne tādēļ, ka tas būtu veids, kā iegūt ko gardu vakariņām, vai, ar ko palielīties apkārtējiem.

“Visa mana dzīve paiet pilsētā, tāpēc, dodoties medībās, man ir iespēja nokļūt pie dabas,” svarīgāko iemeslu, kāpēc šo nodarbi atzinis par labu, min Rolands. Vēl viņam būtiski ir tas, ka medību laikā var pabūt kopā ar tēvu, kurš ikdienā atrodas aptuveni 400 kilometru attālumā no viņa.

Rolands pieļauj, ka tēvs savulaik ne vienu reizi vien saņēmis pārmetumus, ka tik mazu puiku stiepj līdzi uz mežu. Taču viņam bijis savs pamatojums šādai rīcībai. Medībās viņš dēlēnam jau agri iemācīja žigli izvērtēt situāciju un patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus. Tieši no medībām Rolands ātrāk nekā citi viņa vienaudži saprata, ka zvēriņi nerodas kāpostos un ka katrai radībai uz zemes ir savs laiks, kas noslēdzas ar nāvi.

Dzirdot medniekus runājam par to, ka vajag zvērus saglabāt nepieciešamā daudzumā, ka vajag, lai tie dzimtu pēc iespējas veselīgāki, ka tiem ziemā uz meža jāved pārtika, lai dzīvnieki varētu izdzīvot lielajā salā, viņš, būdams vēl mazs puika, nesapratnē rauca pieri. Jo vīru spriestais neatbilda tam, ko viņi darīja, – nogalināja meža iemītniekus. Taču ar laiku viņš atskārta, ka mednieki ir labākie meža sanitāri – viņi atlasa vājākos, slimākos.

Agrāk jaunietis nenojauta vēl to, ka viņa hobijs palīdzēs, mācoties par aktieri. Respektīvi, dzinējam ir svarīga balss – tai jābūt spēcīgai, pārliecinošais. Var teikt, ka Rolands to ir uztrenējis jau bērnībā un tagad, esot uz skatuves, viņam tā nekādas raizes vairs nesagādā.

Sākumā Rolands medībās bija dzinējs. Pret šo pienākumu viņš izturējies ar ļoti lielu atbildību. Pirms tam viņš rūpīgi gatavojās – sagādāja taurītes, spridzekļus un no kāda mednieka pat aizņēmās suni, kaut arī šie dzīvnieki nav viņa labākie draugi. 18 gadu vecumā Rolands ieguva mednieka apliecību. Atšķirībā no daudziem medniekiem jaunietis nelielās ar panākumiem mežā jeb nomedītā dzīvnieka brangumu vai skaitu. Viņam tas nav svarīgi. Puisis neslēpj, ka dažreiz uz medībām iet ar domu, ka tikai kāds nebūtu jānošauj. Bet, kā par spīti, tādās reizēs priekšā gadās dzīvnieks. Iztincinot, kāds bijis lielākais guvums medībās, Rolands teic, ka vienreiz nošāvis lielu mežakuili, kura ilkņi ir tik lieli, ka varētu tikt pie trofejas. Pirms vairākiem gadiem laimējies arī nomedīt šnepes, kas ir ļoti grūti paveicams uzdevums.

Rolands apstiprina, ka meža dzīvniekus ir jāprot pagatavot, jo to gaļa ir sīksta un tai piemīt specifiska smaka. Pats viņš to nedara, bet uztic mammai, kura, pēc viņa teiktā, prot gaļu noturēt pareizā vēsumā, pirms to liek grāpī vai uz pannas. “Man vislabāk garšo staltbrieža steiks, ja tas ir labi iemarinēts,” uzsver jaunietis.

Bez medīšanas Rolands vēl ir aizrāvies ar makšķerēšanu. Viņa tēvs ir izveidojis uzņēmumu, kas nodarbojas ar laivu nomu. Viesojoties savā dzimtajā Mazsalacā, Liepājas teātra aktieris bieži sēžas laivā un dodas pēc loma. Tagad gan abiem vaļaspriekiem sanāks mazāk laika, jo šajā sezonā darba ir daudz un nedēļā sanāks brīva tikai viena diena. Rolands rēķina, ka ar to ir par maz, lai aizkļūtu uz Mazsalacu un atpakaļ uz Liepāju, nerunājot jau par to, ka pietiktu laika medībām vai makšķerēšanai. “Būs jāstaigā pa parku,” jautāts, kā kompensēs to, ka vairs nevarēs bieži doties uz savām iemīļotajām takām, atbild jaunais mākslinieks.

Inita Gūtmane

“Kurzemes Vārds”