Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Ceturtdiena, 17. augusts

+18°C
Vējš: D 3.3 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Oļegs, Vineta

Ne vairs naudas, bet dzīves piepildījuma dēļ  (4)

Atslēgvārdi mūzika

Līdz šim, tāpat kā vairums no jums, Ainaru Mielavu biju vērojusi tikai uz skatuves un par viņu lasījusi presē. Pirms atveru Liepājas Latviešu biedrības nama durvis, kur nesen grupai "Mielavs un pārcēlāji" notika koncerts "Tad, kad pasauli pārdos", pie sevis domāju, ka dziedātājs varētu būt visai iedomīgs, noslēgts cilvēks, kurš uz atsevišķiem jautājumiem var uzskatīt par nevajadzīgu atbildēt.

Intervijas laikā Mielava stāvs ir nedaudz nolīcis, viņa skats vērsts uz leju. Domas, šķiet, klejo tālumā. Un aizklejo līdz sirds dziļumiem, kur uzkrātā dzīves gudrība paslēpta. Balss plūst kā upe, tā ir rāma, bez emociju uzplūdiem. Atbildes pārdomātas, dziļas, ar jēgu. Vārdi birst kā pērles.
Aizveru Latviešu biedrības nama durvis. Un pieķeru sevi pie domas: pie Mielava var doties, kad sirds līdz malām pilna. Taču nepamet arī pārliecība, ka mūziķa draudzība droši vien cītīgi jānopelna.  

– Liepājnieki dikti lepojas ar mūziķiem, kuriem ir kāda saistība ar vēju pilsētu. Nākot uz interviju, uzzināju, ka arī jums mūsu pilsēta nav gluži sveša?
– Mans tēvs un mamma ir dzimuši un auguši Liepājā. Neilgi pirms manas dzimšanas viņi pārcēlās uz Rīgu. Iemeslu pateikt nevaru, nepaspēju pajautāt, jo ne viens, ne otrs vairs nav starp dzīvajiem. Mamma mācījās Liepājas Mūzikas vidusskolā Vokālajā nodaļā un sapņoja iestāties konservatorijā. Bet viņa savu atlikušo dzīvi pavadīja aiz veikala letes. Ne talanta trūkuma, bet dzīves realitātes dēļ – vajadzēja apgādāt ģimeni. Man ir stāstīts, ka tētis, kamēr nepazaudēja vairākus pirkstus, labi spēlējis klavieres. Viņš tagadējā Mūzikas akadēmijā bija Skaņu ierakstu nodaļas darbinieks.

– Vai bieži sanāk viesoties Liepājā?
–  Visi vecāku radi man dzīvoja Liepājā, tagad ir palikušas dažas tantes. Bērnībā uz Liepāju braucu katru vasaru. Līdz vienreiz, nepārbaudījusi man temperatūru, bērnudārza audzinātāja palaida jūrā peldēties. Dabūju plaušu karsoni. Kopš man konstatēja bronhiālo astmu un, iespējams, mitrā gaisa dēļ man biežāk uznāca slimības lēkmes, Liepāju apmeklēju retāk.

– Liepājas mūziķi dažreiz savā starpā pakašķējas, taču kopumā, ja tā var teikt, vāc cits citu. To apliecina notiekošie festivāli, kuros vēju pilsētas mākslinieki vienmēr ir pārstāvēti kuplā skaitā un uz skatuves labprāt kāpj dažādos sastāvos. Vai arī jums ir nācies sadarboties ar mūsu mūziķiem?
– Ansamblis "Mielavs un pārcēlāji" ir ļoti atdalīts no kopējās Latvijas mūzikas scēnas, mēs ne īpaši sadarbojamies, ne arī kontaktējamies ar citiem māksliniekiem. Mums nav īpašu pretenziju, bet mūzikas uzstādījums nepieprasa sadarbību. Mūsu mūzikas stils Latvijā ir absolūts vienpatis. Tādēļ vieglāk atrast domubiedrus nevis starp mūziķiem, bet aktieriem, gleznotājiem un citiem radošiem cilvēkiem. 

– Parasti jau saka, ka konkurence ir vajadzīga, tā liek sarosīties, attīsties… 
– Mūsu gadījumā pateikt, vai tas ir labāk vai sliktāk, ir grūti. Būtu vēl labāk, ja būtu vairāk mūziķu, kas rakstītu mūziku, kurai būtu konkrēts vēstījums, kuras adresāts būtu pieaudzis cilvēks.
Mēs esam tie, kas esam. Mūsu grupa pārstātu eksistēt, ja domātu par popularitātes iegūšanu ar priekš sevis mākslīgiem līdzekļiem. Mēs sacerēšanas brīdī paši nezinām, kā dziesma beigās izklausīsies. Rezultāts ir neparedzams. Tas ir ļoti valdzinoši – nezināt, ar ko beigsies šis dzejolis, dziesma…

– Mūzikas kritiķis Klāss Vāvere par grupas albumu "Parunā ar sevi" sacījis, ka "vēlēšanos izpatikt aizstājusi vēlme pateikt to, kas pašlaik liekas svarīgi, un uzrunāt cilvēkus ar līdzīgām interesēm". Ko tad jūs ar savām dziesmām vēlaties vēstīt, pateikt cilvēkiem?
– Visu mūsu dziesmu saturu noformulēt ir grūti. Īsumā – aicinām indivīdus, kuri to vēl nav izdarījuši, saņemt drosmi būt atklātiem, beigt melot un sākt dzīvot. 

– Ļaudis jūs vairāk atpazīst kā grupas "Jauns mēness" solistu, bet nu stādāties priekšā kā apvienības "Mielavs un pārcēlāji" dalībnieks? Kāpēc tā? 
– Lietas mainās līdz ar mūsu pašu mainīšanos. Organiski nonācām pie secinājuma, ka muzicēt "Jaunā mēnesī", kā notika pēdējos gados, nebūtu vairs aizraujoši. Likās, ka viss ir pateikts šādā kontekstā, mākslinieciskā sastāvā. Ir jāpieliek punkts. Daudzi vēl joprojām sēro par "Jaunu mēnesi", daudzi pieņem mūsu pārvērtības, daudzi uzradušies no jauna.

– Ar ko "Mielavs un pārcēlāji" atšķiras no "Jauna mēness"?
–  Ar divreiz mazāku sastāvu, esam trijatā. Mēs esam draugi pa īstam, ne tikai partneri. Kaut gan nevar teikt, ka starp grupas "Jauns mēness" dalībniekiem nebūtu valdījušas draudzīgas attiecības.
Mēs ne brīdi neesam domājuši, kas jāpiedāvā klausītājiem. Mēs meklējam tos, kas mūs saprot – savējos. Būtiskākā atšķirība no "Jauna mēness" ir tā, ka tajā laikā žanrs tika savstarpēji akceptēts kā rokenrols, "Mielavs un pārcēlāji" izmanto daudz plašākus izteiksmes līdzekļus. Kādreiz pietiekoši bija ar melodiju, enerģiju, bet tagad viss iet caur vārdu. Mūsu dziesmā saturs ir ārkārtīgi svarīgs, tas ir vissvarīgākais faktors. Mūzika ir palīgs, kā tāds traps, kas palīdz domai tiešāk nonākt pie cilvēka.

– Minējāt, ka "Jauns mēness" izpildīja rokenrolu. Atcerējos, ka 2002.gadā dziesma "Tu saviļņoji mani" tika atzīta par labāko popdziesmu.
–  Mūsu valstī ir paradums ieviest daudzas lietas, kas notiek pasaulē. Mūzikas ierakstu Gada balva ir pakaļdarinājums Amerikas Grammy balvai. Toreiz tuvākais mūzikas stils, kur mūs ierindot, bija popmūzika. Nebija nominācijas "Mūzika pieaugušiem cilvēkiem". Līdz ar to izlēmām vairāk nepiedalīties šajā pasākumā, jo neatrodam tajā sev vietu.

– Kādas vispār jūsu domas par konkursiem? Iespējams, daudzi jūsu fani vēl atceras, ka 1991.gadā uzvarējāt prestižajā mūzikas festivālā Sopotā.
– Pirms uzstāšanās Sopotā savam menedžerim teicām, ka esam pret sacensībām. Taču tajā dziesmu sacīkstē piedalījāmies, un tā mums izrādījās laimīga, nozīmīga no emocionālā un finansiālā viedokļa. Par balvā iegūto naudu veselu gadu varējām dzīvot, neko nedarot, nopirkt vajadzīgas lietas. Pēkšņi mēs, mazturīgi cilvēki, sajutām, ka varam dzīvot nesaspringstot. Tā paša gada rudenī "Jauns mēness" piedalījās konkursā Austrijā, kur arī vinnējām. Vēlāk atgriezāmies no festivālā "Stupeņ k Parnasu", kas notika Maskavā, kur nevienu godalgotu vietu neieguvām. Tad nomierinājāmies un konkursiem vairs nepieteicāmies. Piedalīties konkursos nav nekas nosodāms, kamēr esi pavisam jauns, esi meklējumos. Vēlāk šādas sacīkstes var sagādāt smagu vilšanos.

– Pērn ap šo laiku jūs uzstājāties pasākumā "LatRock 2" Londonā, kur popularizējāt latviešu mūziku. Vai "Mielavs un pārcēlāji" nedomā iekarot kādu valsti ar savu mūziku?
– Nekādu karu un iekarošanu! Mūsu vieta ir Latvijā, kur daudzi cilvēki runā un sapņo latviski.

– Pašlaik televīzijā rāda seriālu "Neprāta cena", kuram esat sarakstījis mūziku. Kā tas gadījās?
– Mūziku mums piedāvāja sacerēt, kad bijām sākuši darbu pie plates. Viena no dziesmām saturiski atbilda seriāla iecerei. Jāatzīst, ka rezultāts izskatās ne tā, kā biju cerējis – man šķita, ka būs vairāk mākslas. Filma ir ļoti komerciāla, to var salīdzināt ar seriālu "Hameleonu rotaļas". Kas attiecas uz mūsu mūziku, man nav par ko kaunēties, darbu izdarījām pēc labākās sirdsapziņas.  

– Pats arī šo seriālu skatāties?
– Skatos, kad varu. Mums ģimenē aug meitiņa, kuras barošanas laiks sakrīt ar seriāla demonstrēšanu. Un kādēļ lai to nedarītu pie televizora. Bet es nealkstu uzzināt, kā notikumi risināsies tālāk.

– Albumi tiek izdoti, koncerti notiek, mūzika seriālam sarakstīta, ko vēl no jums varam sagaidīt? Varbūt kādu mūziklu?
– Mūziklu noteikti ne. Tas ir žanrs, ko absolūti nesaprotu. Mūzikli manī izraisa jautrību un neizpratni, ne māksliniecisku saviļņojumu. Iespējams, tā ir mana īpatnība. Var sagaidīt vien jaunas dziesmas nākotnē. Varbūt jau rīt... Tās arī pēc diviem, trim gadiem būs ar tādiem uzskatiem, kādi esam mēs paši, nemelojot un pie pirmās izdevības sakot to, ko domājam.

– Vai tas atmaksājas? 
– Tas vienmēr atmaksājas, jo sirdsapziņa ir mierīga.

– Kur rodas iedvesma dziesmām?
– Manas dziesmas rodas no mīlestības, manā gadījumā no laimīgas. Kādreiz rakstīju dziesmas, lai kaut kā izdzīvotu, bet tagad dzīvoju, rakstu, lai dzīvi padarītu vēl piepildītāku. Laimei nav sāta sajūtas, un tas ir pareizi.

– Vai ir kāds mākslinieks, cilvēks, kurš ir kā paraugs, no kura var ko mācīties?
– Man ir trīs varoņi, cilvēki, kurus cienu, apbrīnoju, kuru ticību ceru nepazaudēt. Tas ir sievastēvs, Gints Sola un Armands Kincs, apvienības "Armands un Žaks" dalībnieks. Viņos visos ir īpašības, uz kurām es tiecos. Kuras varbūt manī ir, bet līdz šim nav tik ļoti izpaudušās.

 – Lielākoties mums sanāca parunāties par darbu, bet kā atpūšaties?
– Ja cilvēkam ir ko laimīgi mīlēt, tad tā arī ir vislabākā atpūta.

Inita Gūtmane,
"Kurzemes Vārds"

  • Komentāri (4)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Aktīvā zona

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!