“Vienmēr uz visu notiekošo cenšos raudzīties pozitīvi un dzīvi uztveru ar nesakāpinātām emocijām, negatīvo laižu sānis,” saka basketbola kluba “Liepājas lauvas” galvenā trenera asistents Igors Kuzņecovs, cenšoties skaidrot, kā viss izvērties un kā viņš nokļuvis tur, kur šobrīd ir.

Igoram ir tikai 25, bet panākumu kāpnītes skaidri saskatāmas – vispirms mazo censoņu treneris toreizējā Basketbola skolā, tad basketbola kluba “Liepājas lauvas” menedžeris, bet tagad – tā paša kluba galvenā trenera asistents, kā arī fārmkluba “Liepājas lauvas 2” galvenais treneris. Teiksiet, ka basketbola par daudz? It nemaz!

Piekrīt nezinot, vai izdosies

Ar grozabumbas spēli Igors ir cieši saistīts kopš bērnības. Ne tāpēc, ka vecāki būtu lieli šī sporta veida cienītāji. Pie vainas ir televīzija, kur translētas NBA spēles un raidīti dažādi sporta apskati. Arī viņa pirmā sporta skolotāja Inese Preisa no Gaviezes pamatskolas iemācījusi mīlēt šo spēli, jo regulāri to nācies spēlēt sporta nodarbībās. “Bērnībā, kā visi tajā laikā, fanoju par Maiklu Džordanu, bet mana mīļākā komanda bija viņa lielākie konkurenti – Ņujorkas “Knicks”,” atminas Igors. “Pēc tam sētā – ziema vai vasara – mēģinājām papildināt savas prasmes, atradinot viņu caurgājienus, bumbas vadīšanu, spraudienus no augšas.” Šobrīd basketbols ir viņa neatņemama dzīves sastāvdaļa, lai gan skolas laikā padevušies arī citi sporta veidi. Šī iemesla dēļ bieži vien viņš piedalījies dažādās sacensībās rajona mērogā.

Vai ar sētas džekiem vēl sanāk uzspēlēt? “Ļoti reti,” novelk Igors, jo tagad ir pavisam cita vide, cita aprite. “Basketbols kā hobijs pārstāja būt, kad no Gaviezes pārcēlos uz Liepāju. Paralēli vidusskolas gadiem sāku nopietnāk trenēties un piedalīties dažādos turnīros. Spēlēju toreizējā Liepājas Basketbola skolā, pēcāk “LDC” komandā. Tad arī nolēmu, ka vēlos to studēt.” Jaunais vīrietis priecājas, ka tolaik izdevies iestāties Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā budžeta grupā. “Vecāki nebija no tiem turīgākajiem,” viņš atklāj. Pēc piecu gadu prombūtnes Igors laimīgi atgriezās dzimtajā pusē. “Nejauši uz ielas satiku kluba “Liepājas lauvas” direktoru Artūru Košeļevu, kurš izteica piedāvājumu strādāt pie viņiem. Un deva man laiku – divas nedēļas – to apdomāt. Vēl nezinot, vai tas īstenosies, atteicu darbu Rīgā, kur jau strādāju par sporta skolotāju. Savā ziņā tā bija avantūra, jo vēl nekas nebija norunāts. Paveicās,” saka treneris un priecājas, ka izdevies no galvaspilsētas burzmas tikt prom. Viņš piebilst, ka šī pusotra gada laikā izvēli ne vienu brīdi nav nožēlojis.

Ne dienas bez basketbola

Šobrīd Igors ir trīs vienā – kluba “Liepājas lauvas” galvenā trenera asistents un menedžeris, fārmkluba “Liepājas lauvas 2” galvenais treneris un treneris mazajiem basketbolistiem. Pienākumu daudz, bet problēmu, kā ar tiem tikt galā, Igoram nav. “Man patīk tas, ko es daru,” viņš īsi saka, “esmu jauns, gulēt deviņos neeju, un īpašu atpūtu man nevajag. Tik, cik kādreiz ar draugiem pirtī ieiet, uz kādu klubu aiziet.” Pagaidām viņam šķiet, ka visu apvienot izdodas.

Diena trenerim sākas astoņos no rīta, kad nodzindzina modinātājs un aicina celties. “Ieslēdzu LNT ziņas un, ar vienu ausi klausoties, mēģinu mosties,” viņš pastāsta. Darba diena aizrit Liepājas Olimpiskajā centrā, bet mājās jaunietis atgriežas tikai ap desmitiem vakarā. Viņš piekrīt, ka darbs šobrīd ir izvirzījies priekšplānā, bet privātās lietas – palikušas malā, taču par to īpaši nesatraucas. “Vairāk laika tam atvēlēt nevaru,” viņš uzskata. Vai tādu Igors iedomājas savu nākotni? “Man nav konkrētu nākotnes plānu. Likumsakarīgi būtu, ja es vēlētos kādreiz kļūt par lauvu galveno treneri. Varbūt. Ja būs iespējams, vasarā uz pāris mēnešiem gribētu aizbraukt uz ārzemēm redzēt un pamācīties, kā tur trenē – ar citām pieejām un metodēm. Tas ir viens no maniem mazajiem sapnīšiem. Tā varētu būt kāda no Eiropas valstīm. Ne obligāti Amerika,” saka Igors.

Igors ir pedagogs ar vairāku gadu stāžu, un tas jūtams arī mūsu sarunā, tāpēc jautājums – vai mazie censoņi jauno treneri klausa – ir lieks. “Mani respektē un ciena,” viņš nopietni saka. “Kas attiecas uz lauvām, tad tur vēl esmu jauns gurķītis. Pats mācos, taču labas attiecības ar spēlētājiem esmu iemantojis no pagājušās sezonas, kad jau strādāju par kluba menedžeri. Sarunā ar iepriekšējo šī amata veicēju noskaidroju, ka man spēlētājiem jābūt tēva un mātes vietā. Tāpēc attiecības, kas izveidojas vairāk čomiskas, nekā profesionālas, ir neizbēgamas. Un savstarpējā cieņa starp mums nepazūd,” novērojis Igors.

Basketbola kluba “Liepājas lauvas” galvenā trenera asistenta amats Igoram piedāvāts ar mērķi, lai mācītos un gūtu pieredzi. Viņš lepojas, ka viņa vadītais fārmklubs šosezon pagaidām spēlējis bez zaudējumiem. “Spēcīga komanda,” panākumus skaidro Igors, jo savākti tie spēlētāji, kas lielajā lauvu komandā retāk tiek laukumā un kas spēlē vecākajā Jaunatnes līgas A grupā.

Igors ir ātras spēles un aktīvas aizsardzības piekritējs, un to cenšas mācīt arī mazajiem basketbolistiem. “Vēl eksperimentēju un meklēju pareizo pieeju, kā strādāt ar spēlētājiem, un uz mazajiem izmēģinu dažādas aizsardzības un uzbrukuma taktikas,” viņš pastāsta. “Mācu viņiem, kā segt pretinieku, arī uzvedības un disciplīnas kultūru gan laukumā, gan sadzīvē.” Pie lielajām lauvām visu stūres vadību vada galvenais treneris Armands Misus, un Igoram tur ir maz teikšana.

Paliktu, ja būtu arī citi piedāvājumi

“Apzinājos, ka neesmu tik spēcīgs, lai izvēlētos profesionāla basketbolista ceļu un ka nekad tāds nebūšu,” ir atklāts jaunais vīrietis, tāpēc izvēlējies trenera ceļu, jo nereti par tādiem kļūst tieši pieredzes bagāti un talantīgi spēlētāji. “Esmu apmierināts un priecīgs, lai gan ar savu nelielo augumu 1,80 varu iespraust grozā no augšas, ko savukārt nespēj mazākais lauva – Vairis Pusaudzis,” smaidot palepojas Igors.

“Neparko nepiekristu,” atbild sportists, kad jautāju, vai viņš dotos prom, ja tagad gadītos kāds vilinošs piedāvājums no kāda cita Latvijas kluba. “Esmu Liepājas patriots un tik ilgi, kamēr tā domāšu, palikšu šeit. Arī vairums viņa ģimenes locekļu dzīvo Liepājā un tās apkārtnē. Jāatzīmē, ka viena no viņa māsām Lana Kuzņecova šobrīd aktīvi spēlē florbolu “Ķekavas” komandā un bijusi arī Latvija izlases kandidāte. Savukārt brālis Gatis, lai nezaudētu sportisko formu, šad un tad uzspēlē hokeju vai basketbolu.

Sarunas laikā Igors daudz smaida un atstāj pārliecināta cilvēka iespaidu, bet, kad jautāju, vai nav jaušama pastiprināta uzmanība no daiļā dzimuma puses, kopš viņš stājies trenera amatā, samulst. “Pa kādai vēstulei vai zvanam ir, taču ne tā, lai tas mani traucētu. Viss ir normas robežās,” viņš smaidot nobeidz.

Jāatzīmē, ka šogad ir izveidots “Liepājas lauvu” fanu klubs, kurā ikviens joprojām var piebiedroties. “Kaut arī lauvas fanu nav daudz, mēs lepojamies ar tiem, un strādājam, lai spēles laikā gūtu vēl lielāku atbalstu,” piebilst Igors.

Mārtiņa Sīļa foto

Igors ir ātras spēles un aktīvas aizsardzības piekritējs, un to cenšas mācīt arī mazajiem basketbolistiem. Lielās “lauvas” galvenokārt stūrē Armands Misus, un jaunajam trenerim tur ir maz teikšana. “Es mācos,” viņš piebilst.