Maldās tie, kas domā, ka tikai ar vārdiem var pateikt, ko mēs domājam par otru cilvēku, kā uztveram kādu notikumu, kā vērtējam kādu situāciju un tamlīdzīgas lietas. Nav noslēpums, ka mūsu ķermenis un žesti runā paši par sevi. Ir pat tik interesanti, ka mūsu teiktais var arī nonākt pretrunās ar to, ko saka ķermenis.

Kājas krustām un roka kā beigta zivs

Ķermeņa valodai kā veselai zinātnei ir pievērsušies ne mazums speciālistu visā pasaulē. Ir pat zināmi gadījumi, kad, sarakstot grāmatas, kurās doti padomi, kā izturēties un ar savu ķermeni paust vajadzīgo informāciju un kā to izmantot savā labā, cilvēki ir iedzīvojušies lielās bagātībās. Pastāv uzskats, ka ķermeņa valodas pamati cilvēkam pašos pamatos ir jau gēnos. Cita lieta – ka to var ietekmēt arī apkārtējā vide. Un, protams, mēs paši.

Gari nefilozofējot, taču arī gribot kaut mazlietiņ palīdzēt saviem lasītājiem, devās meklēt dažus padomus, kas varētu palīdzēt dažādās dzīves situācijās.

– Ja cilvēks sarunājoties tur dūrēs savilktas rokas uz gurniem, tas nozīmē, ka viņš ir noskaņots izlēmīgi vai agresīvi.
– Ja sarunas biedrs, pārlicis kāju pār kāju, raugās uz savu purngalu, tā ir pazīme, ka saruna viņu, visticamāk, garlaiko.
– Ja cilvēks sarunas laikā sakrusto rokas uz krūtīm, tas liecina par aizsardzības pozīcijas ieņemšanu. Tas pats attiecas arī uz kāju pārlikšanu vienu pār otru.
– Ar roku atbalstīts zods ir garlaicības pazīme vai neieinteresētība sarunā.
– Ja, atbildot uz jautājumu, sarunas biedrs pastāvīgi ar roku pieskaras degunam, viņš, visticamāk, šaubās vai nesaka taisnību.
– Mazliet uz sāniem pieliekta sarunas biedra galva liecina, ka cilvēks ir ieinteresēts otra teiktajā.
– Ja sarunas biedrs sēž krēslā, pārlicis kāju pār kāju un aiz galvas tur sakļautas rokas, tas nozīmē, ka viņš ir pārliecināts par sevi un jūt savu pārākumu.
– Ja cilvēks sarunas laikā sāk grauzt nagus, viņš nervozē vai pārdzīvo.
– Ja sasveicinoties roka tiek pagriezta ar plaukstu uz leju, tas nozīmē, ka šis cilvēks vēlas uzņemties sarunas vai tikšanās vadību, savukārt roka, kas sveicienam pasniegta ar plaukstu uz augšu, liecina par padevību.

* Ja roku sveicienam padod kā beigtu zivi, tas liecina par gļēvumu un nenopietnu attieksmi pret tikšanos.

* Pārāk spēcīgs rokasspiediens liecina, ka sarunas biedrs ir agresīvs un jau pašā sākumā vēlas otram laupīt drosmi.

* Ja cilvēks plaukstas vietā satver tikai otra cilvēka pirkstu galus, tas liecina, ka viņam trūkst pašapziņas un viņš vēlas turēt otru pienācīgā attālumā.

* Ja, spiežot roku, sarunas biedrs velk otru cilvēku sev tuvāk, rokas devējs vai nu jūtas emocionāli nedrošs, vai vēlas izsist atnācēju no līdzsvara.

Mana pieredze

Daira (43 gadi):

Es nedaudz esmu mācījusies par ķermeņa valodu un kā to izmantot savā labā, dažkārt pat esmu mēģinājusi kaut ko no tā atcerēties un vajadzīgajā brīdī izmantot. Nu, piemēram, kad esmu par sevi pārliecināta, skatos sarunas biedram cieši acīs. Ja jūtu, ka saruna nav man patīkama, sakrustoju rokas un kājas – tas gan notiek automātiski. Reizēm jūtu, ka sarunas laikā mans acu skatiens nevar nofokusēties uz vajadzīgo mērķi – tas notiek tad, kad esmu vai nu apmulsusi vai jūtos iedzīta strupceļā. Starp citu, arī tad, kad saruna mani sāk garlaikot. Esmu piedomājusi arī pie sarunu biedra ķermeņa valodas, taču neesmu to nekā īpaši izmantojusi savā labā – pietrūkst zināšanu un pieredzes. Bet saprast šo un to saprotu.

Ingūna (38 gadi):

Lai gan esmu dzirdējusi par ķermeņa valodu un tās vēstījumiem, savā dzīvē tam īpaši uzmanību neesmu pievērsusi. Ja nu vienīgi tad, kad cilvēks ar mani runā un tur sakrustotas rokas. Tad es nesaprotu – vai nu viņš no manis piesargājas, vai kas ir noticis. Un vēl man nepatīk, ja redzu, ka sarunas laikā otra cilvēka skatiens šaudās kaut kur apkārt. Nezinu, ko īsti tas nozīmē, bet patīkami nav, jo tas nepārliecina par pilnvērtīgu sarunu.

Juris (48 gadi):

Es netulkoju nekādas ķermeņa zīmes, taču, ja sasveicinoties man vīrietis padod jēlu roku, teikšu atklāti – man vispār vairs negribas ar viņu sarunu turpināt. Iesaku pavērtēt rokasspiedienus – man šķiet, ka tie daudz pasaka par cilvēku.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”