Liepājnieks Kaspars Šīmanis šobrīd darbojas divos mūzikas projektos – nesen izveidotajā soloprojektā ”Kay Simons”, kā arī grupā ”Windcity Squad”. Grupa iepriekš bijusi ”Flying Bra”, taču nesen piedzīvojusi tēla maiņu un nu mūziķis gatavs klausītājiem piedāvāt jaunu mūziku.

Meklē sevi mūzikā         

Vīrietis atzīst, ka mīlestība pret mūziku nāk no ģimenes. ”Arī mans tētis muzicēja. Viņš kopā ar savu klasesbiedru Gunti Veitu sāka veidot grupu ”Credo”,” stāsta Kaspars. Kaut arī viņa tētis nav turpinājis projektā darboties, mūzika vienmēr bijusi ģimenē. ”Bijām tāda dziedoša ģimene, mājās muzicējām. Tas bija pats, pats sākums.”

Kasparam jau bērnudārzā patikušas visas muzikālās nodarbībās. Sākumskolā viņš sācis apmeklēt mūzikas skolu.

”Sākumā mācījos blokflautu, taču pēc trim gadiem man tas apnika. Tad trīs gadus mācījos akordeonu. Galu galā mūzikas skolu tā arī nepabeidzu, jo pret mūziku radās neliels riebums. Gāju treniņos, skolā, bet kamēr citi pēc tam pa kokiem lēkāja, man bija jāiet uz solfedžo, jāmācās mūzikas teorija,” atminas Kaspars.

Viņš tolaik paņēmis pārtraukumu no mūzikas, veltījis sevi citām nodarbēm, taču pirms aptuveni sešiem gadiem izlēmis, ka mūzikai viņa dzīvē tomēr ir vieta. ”Tad es sapratu, kas tieši bija tas, kas iepriekš man nepatika, traucēja. Tā jau nebija pati mūzika, bet gan tā teorija.”

Kaspars atsācis muzicēt, pilnveidot sevi. ”Tagad pa bišķim turpinu attīstīties. Nevaru teikt, ka strauji, taču pats cenšos, cik varu.” Viņš atzīst, ka bērnībā apgūtos instrumentus vairs īsti nepārvalda, taču ”POP/ROK” skolā apguvis ģitārspēles pamatus, pēc tam zināšanas nostiprinot pašmācības ceļā.

Starp grupu un sevi

Kad Kaspars saprata, ka grib atsākt muzicēt, viņš uzrunājis ”POP/ROK” skolas vadītāju Gintu Purgaili, lūdzot ieteikt citus mūziķus, ar kuriem vienkārši sanākt kopā, tāpat uzspēlēt.

”Pirmajā reizē atnācu es, basģitārists, bundzinieks un kādi pieci ģitāristi. It kā grupa jau bija skaidra, tikai vajadzēja izvēlēties īsto ģitāristu. Izvēlējos Kristu, jo viņš arī izrādīja vislielāko interesi,” atminas Kaspars. Kad viņš ieminējies, ka varētu dibināt grupu, pārējie vēl prātojuši, vai to darīt.

”Toreiz teicu – kāpēc nē? Sākām paši savas dziesmas radīt un darboties.” Grupai esot ļoti skaidrs, ka izaugsme ir ievērojama.

”Mums no pirmajiem mēģinājumiem vēl ir safilmēti video. Tagad paskatoties, domājam – šausmas. Četru gadu laikā esam piedzīvojuši lielu izaugsmi, un tas arī ir galvenais.”

Arī grupas ”Flying Bra” nosaukums radies tāpat kā grupa – ātri, neiedziļinoties. Taču runājot ar ierakstu kompānijām par līgumiem, nonākts pie secinājuma, ka grupas nosaukumu vajag mainīt. ”Tas mūsu stilam neder. Būtu labi joku grupai, taču ne smagajai rokmūzikai. Tad izdomājām, ka ar nosaukuma maiņu piestrādāsim arī pie mūsu tēla. Tā, manuprāt, mūsdienās ir liela problēma, ka uz skatuves grupas dalībnieki kāpj pa savam. Mēs nopietni vairākus mēnešus strādājām pie tā, lai radītu tērpus, logo. Viss kopējais gājums tagad iet uz sarūsējušu, padzīvojušu – apokalipsi pārdzīvojušu.”

Par soloprojektu Kaspars sapņojis jau kādu laiku, taču trūcis gan laika, gan pārliecības. Nu Kaspars laidis klajā pirmo kaverversiju, taču atzīst, ka tuvākajā laikā gaidāmas arī citas.

”Mēs spēlējam roku, jo mums tas patīk. Roks nav vecs. Domāju, ka vairumam patīk ”Metallica”, ”AC/DC”. Mūsdienās vienkārši Latvijā rokmūziku gandrīz nemaz neatbalsta, tādēļ cilvēki klausās to, kas ir populārs,” spriež mūziķis.

Viņš uzskata, ka rokmūziķi ir nedaudz dīvaini. ”Mēs triecamies uz otru Latvijas galu spēlēt desmit cilvēkiem par savu naudu, taču mēģinām to rokmūziku attīstīt. Mēs jūtam, ka ir izmaiņas, kaut arī tikai nelielas.”

Mūziķis neslēpj, ka Liepājā lielu atpazīstamību nejūt. Arī starp atbalstītājiem vairāk ir savējie. ”Mēs cenšamies radīt kaut ko no sevis. Tā jau saka, ka viss iet pa riņķi un rokmūzika atgriezīsies. Jāiemāca cilvēku mīlēt šo mūziku. Problēma mūsdienās ir tā, ka sievietes dzied kā vīrieši un vīrieši kā sievietes. Tas man nav saprotams.”