Jau piecus mēnešus savas durvis apmeklētājiem vēris kabatas izmēra alus pagrabiņš “Miezis un kompānija”, kurš mitinās Juliannas pagalmā. Viens no kroga īpašniekiem ir, nu jau liepājnieks, Kaspars Čekotins.

Rada vietu alus cienītājiem

”Pārcelšanās uz Liepāju lielā mērā ir saistīta ar viļņiem un vēju. Mēs ar domubiedru Reini Pļaviņu vairākus gadus braucām šeit kaitot un sērfot, būtībā, dzīvojām starp Rīgu un Liepāju. Pirms trīs gadiem, atbraucu šeit uz palikšanu,” stāsta Kaspars.

Būdams alus cienītājs, kādā brīdī viņš atskārtis, ka vakarā ir vēlme kaut kur aiziet pamalkot šo dzērienu, taču īsti tādas vietas nav bijušas. Tā dzimusi doma pašiem atvērt bāru. ”Te nav nekādas mistērijas. Viss ir likumsakarīgi. Man vienkārši garšo alus, bet Reinis ir viens no alus darbnīcas “Labietis” īpašniekiem. Kaut kā šis dzēriens vienmēr ir bijis sirdij tuvs. Tā nu savu vēlmju un vajadzību mudināti esam šeit un darām to, kas mums patīk.”

Kaspars atklāj, ka viņi necenšas atšķirties no citiem, bet izvirza prioritātes.

”Mūsu krodziņā galveno lomu spēlē alus un cilvēks. Viss pārējais aiziet otrajā plānā. Mums nav nedz interneta, nedz televizora. Arī mūzika ir pieklusināta un neuzbāzīga. Šī ir vieta, kur cilvēki var vienkārši parunāties. Un alus jau ir tāds sociāls dzēriens.”

Kaspars ir pārliecināts, ka ikvienai gaumei un pat alus nedzērājam, var piemeklēt to, kas viņam garšos. Šobrīd piedāvājumā līdzās “Labieša” aliem ir pieejami arī citu darītavu ali. Kopumā astoņi veidi ir mucās un vairāk nekā 80 – pudelēs. ”Piedāvājums visu laiku mainās, jo mēs garšojam un testējam, lai būtu interesanti gan pašiem, gan apmeklētājiem. Mēs tirgojam to, kas mums smeķ vislabāk. Līdz ar to, šeit nevar būt neviens slikts alus,” smej Kaspars.

Arī publika, kas iegriežas nobaudīt raudzēto dzērienu ir visai raiba. Kaspars ir ievērojis, ka uz krogu nāk gan solīdāki kungi, gan strādnieki pēc darba, gan arī daiļā dzimuma pārstāves. Puisis uzsver, ka alus nav tikai vasaras dzēriens – katram alum esot savs laiks un vieta.

Suņi – dzīves noteicēji

Kaspars ar entuziasmu un aizrautību stundām ilgi varētu stāstīt par alu, taču, iespējams, ka liepājnieki viņu ir pamanījuši nevis ar alus kausu, bet gan suņu pavadu rokā. Ik dienas viņš dodas vairāku stundu garās pastaigās ar saviem trīs haskijiem – diviem puikām un meiteni.

Kaspars ar smaidu uz lūpām stāsta, ka suņi ceļu pie viņa atraduši pa vienam. Viņš atceras, ka ar savu pirmo suni pavadījis pus gadu, nešķiroties, taču tad ir parādījušās lietas, kas jādara un suni vairs nebija iespējams visur ņemt līdzi.

”Haskijs nevar dzīvot viens. Tiklīdz aizvērās dzīvokļa durvis, sākās ļoti skaļa dziedāšana. Tā nu tika pieņemts lēmums par vēl viena suņa paņemšanu.”

Izvēle esot kritusi uz pirmo kamaniņu suni Latvijā, kurš bijis jau gados.

”Abi ļoti labi sadzīvoja, bet tā, kā jaunais visu laiku gribēja spēlēties, vienā brīdī vecākajam palika grūti, tā nu ceļu uz mājām atrada arī trešais,” stāsta Kaspars. Suņi viņa dzīvē rada prieku, neskatoties uz to, ka pastāv stereotips, ka haskijs ir viena no sarežģītākajām suņu šķirnēm. ”Kad es ņēmu suņus, es jau zināju, kas mani sagaida. Tas nebija neapdomāts lēmums un viņi man nenokrita no gaisa. Haskiju šķirnes suņi parasti dzīvo savā nodabā. Bet ir veidi, kā iekarot šo suņu sirdi un uzmanību. Ir tikai jāapbruņojas ar laiku un pamatīgu pacietības devu.”

Vīrietis ir pieradis, ka cilvēki nāk uz ielas runāties un fotografēt tos. Lielākais izbrīns esot par to, cik suņi lieli, taču pats Kaspars smej, ka viņi nav lieli, bet gan pūkaini. Lielā mērā suņi ir viņa dzīves noteicēji: ”Vairākas stundas staigājam, līdz ar to sanāk izdarīt mazāk nekā varētu. Bet gala rezultātā prieka noteikti ir vairāk nekā rūpju,” viņš stāsta.

Arī viņa alus krodziņu apmeklē saimnieki ar saviem četrkājainajiem draugiem. ”Mums ļoti daudz nāk arī saimnieki ar suņiem ciemos, vienlaicīgi ir bijuši pat līdz sešiem suņiem.

Es nesaprotu, kāpēc ir vietas, kur vēl aizvien nelaiž suņus. Saimnieks jau pats zina kā ar mīluli rīkoties un uz kādām vietām viņu var vest. Tīrības ziņā, daudzi suņi noteikti pārspēj dažu labu cilvēku.”

Piedzīvojumus meklē gan ūdenī, gan džungļos

Kasparam visu laiku patīk izmēģināt ko jaunu. Viņš uzskata, ka Liepājā ir pieejams viss pilnais iespēju un emociju spektrs. Viena no Kaspara lielākajām kaislībām, pateicoties kurai ir nonācis Liepājā, ir sērfošana. ”Aptuveni desmit gadus ar to nodarbojos. Agrāk kaitoju, tagad vairāk sērfoju. Viss sākās ar pūķošanu un tad vienā brīdī pārgāju uz ūdeni,” atceras sportists, kurš no sava vaļasprieka neatsakās pat ziemā.

Viņš ir videi draudzīgs cilvēks, kurš ļoti daudz ceļojis pa pasauli. Divus gadus dzīvojis Lapzemē. ”Mēs ieejam mežā un viss liekas ļoti feini, bet Lapzemē, dabas rezervātā, es redzēju kā ir patiešām neskartā vidē. Sapratu, ka cilvēks ir daudz kur iejaucies.”

Vēlme to mainīt puisi aizvedusi uz Kambodžu. Viņš ir bijis ”Wildlife Alliance” stacijas vadītājs, kas glābis apdraudētus dzīvniekus no malumedniekiem.

”Četrus gadus nodzīvoju Kambodžā, džungļos. Ķēru malumedniekus. Tā ir viena no retajām vietām, kur vides aizsardzība vēl joprojām ir ļoti zemā līmenī. Un tā ir vieta, kur tu reāli vari strādāt un kādam palīdzēt.”

Arī piedzīvojumi, kurus atcerēties, Kasparam netrūkst. ”Esam bijuši nolaupīti un 25 diennaktis nācās pavadīt cietumā zem klajas debess, taču es to neatceros kā šausmīgu notikumu. Tu saproti, ka tas neturpināsies ilgi un drīz tāpat tiksi ārā. Zemapziņā es vienmēr esmu vēlējies nokļūt cietumā, tikai nevēlējos izdarīt neko tādu, lai tur nokļūtu. Sanāk, ka savā ziņā vēlēšanās piepildījās,” piedzīvotajā dalās Kaspars.

Patrulēšanas laikā viņš iemantojis kāda ziloņa simpātijas. ”Man bija zilonis, ko es gadu pieskatīju. Viņš nāca manā patruļas teritorijā. Tas bija visai jauns zilonis, kurš bija atdalījies no bara un īsti nevarēja sev atrast vietu.” Izrādījās, ka viņam patikusi motora skaņa, tādēļ gājis uz ceļa un traucējis satiksmi. Tā Kasparam nācies aizsargāt gan ziloni, gan skatīties, lai viņš neko nenodara citiem.

Visam pa vidu viņš nokļuvis dažādās vietās džungļos, uz neapdzīvotām salām, kur, iespējams, nav bijis neviena cita cilvēka. ”Pārsteidzoši, ka tādas vietas vēl aizvien eksistē. Tāds skaistums – kilometriem garas pludmales kā filmās. Tiklīdz tu kādā vietā kļūsti par vietējo, ir iespējams redzēt un piedzīvot daudz vairāk nekā atbraucot kā tūristam.”

Pirms braukšanas, Kasparam īsti nav bijis skaidrs, cik ilgi uzturēsies Kambodžā. ”Zināju, ka jāpaliek līdz tam brīdim, kad jutīšu, ka esmu izdarījis to, kādēļ braucu.”

Arī nākotnes plāni Kasparam ir saistīti ar dzīves baudīšanu, taču pagaidām tepat Liepājā. ”Miezītim priekšā vēl ir pirmā vasara, kura darba ziņā solās būt bagāta.” Ik pa laikam viņš vēloties arī kur aizbraukt, taču tagad viss jādara kopā ar suņiem, jo atstāt viņus nevēlas.