Liepājniekam Tomam Kārkliņam (vārds mainīts)  ir 24 gadi un ieguvis augstāko izglītību reklāmas menedžera specialitātē. Par savu nodarbošanos viņš saka tā: “Tas ir hobijs ar lielu atbildību. Ja sevi pierādi un noveicas, vari saņemt labu atalgojumu.” Pēc jaunā vīrieša stāstītā, darbs ir ļoti interesants, bet tajā pašā laikā – jāsaglabā modrība, jo jābūt uzmanīgam.

Nodarbošanās, kas ieintreģē

Kad iepazinos ar Tomu, viņš sevi iepazīstināja kā reklāmas un mārketinga speciālists kādā prestižā Liepājas uzņēmumā, ko puisis tāpat kā savu vārdu papildus nodarbošanās dēļ nedrīkst minēt – tādi esot noteikumi. Darbs ikdienā ir saistīts ar mājas lapu uzturēšanu un klientu piesaisti, taču pēc darba Toms saka, ka nopietni izklaidējas un par to saņem naudu. Kāda ir viņa nodarbošanās, viņš prot ieintreģēt, jo viņš ir “slepenais pircējs”. Iespējams, ka daudzi būs dzirdējuši, bet ne līdz galam būs izpratuši “slepenā pircēja” profesiju. Lai gan Toms to uztver kā hobiju, tomēr tas prasa daudz lielāku sagatavošanos nekā ikdienā sarunāties ar potenciālajiem un esošajiem klientiem.

“Man ir jābūt dabīgam, nesamākslotam, bet tajā pašā laikā jābūt aktierim, jāiejūtas dažādās situācijās,” savu profesiju apraksta Toms, “slepenais pircējs” ar četru gadu stāžu. Darāmais ir atkarīgs no firmas, kas algo slepenos pircējus, pieprasījuma un piedāvājuma, tas ir, nepieciešamības būt par ”slepeno pircēju”. Kāda ir šīs profesijas jēga, Toms uzreiz saka – jēga ir un ļoti liela un nozīmīga – ”slepenie pircēji” palīdz citiem cilvēkiem, notiek pētniecības darbs, iespējams izsekot līdzi nelikumībām, noskaidrot personāla attieksmi, apkalpošanu pret ”cilvēku parasto”.

Jāparāda reālā situācija

Pirms četriem gadiem Toms racies pa internetu, lai sameklētu sev papildus darbiņu pēc mācībām. Uzdūries sludinājumam, ka tiek meklēti ”slepenie pircēji”. Izlasījis darba aprakstu, Toms sapratis, ka darbs viņam patiks, jo tas bija saistīts ar viņa iespējām un interesēm, kā arī agrāk apguvis aktiermeistarību.

Tā kā Tomam vienmēr paticis izmēģināt kaut ko jaunu, lai gūtu pieredzi, puisis atvēris norādīto mājaslapu un aizpildījis anketu, kurā ir dažādi jautājumi par informācijas tehnoloģiju un automašīnas pieejamību,valodas zināšanām, rakstura īpašībām, kā arī izpratni par kvalitatīvu apkalpošanu.

Pagājis mēnesis un puisis saņēmis zvanu ar pirmo piedāvājumu. ”Man lika aiziet uz kafejnīcu un pārbaudīt apkalpošanu. Saruna bija jāieraksta diktofonā,” atceras jaunietis. Pirmajā reizē bijis nobijies, vajadzējis sagatavoties. ”Man bija jaizdomā jautājumi, lai saruna ar apkalpojošo personālu būtu tāda, lai atklātu uzdevuma būtību,” stāsta Toms. ”Uz manu bankas kontu pārskaitīja piecus latus pusdienām kafejnīcā un pasta izdevumiem. Uzdevums bija jāizpilda dienas laikā, jānotestē trīs oficianti, un nākamajā rītā jānosūta pa pastu kasete ar ierakstu un čeki.”

Viņam vajadzējis uzvesties dabīgi, bet tajā pašā laikā uzmanīgi – diktofons bija jānoslēpj tā, lai to neredzētu. ”Toreiz veicās gan man, gan personālam. Uzdevuma izpildi novērtēja ar augstu punktu skaitu, kas ir šim darbam raksturīgi. Jo vairāk punktu savāc, jo vairāk ar tevi rēķināsies un dos vairāk piedāvājumu. Arī personāls toreiz pret mani izturējās ļoti laipni un saprotoši, lai gan dažbrīd likās, ka man izdosies izprovocēt. Apkalpoja gods godam,” viņš atminas, piebilstot, ka ”slepenā pircēja” uzdevums nav nomelnot kādu konkrētu cilvēku vai uzņēmumu, vai uzēsties tiem, un no tā nav atkarīga arī samaksa. ””Slepenajam pircējam” ir jāparāda, kāda ir reālā situācija, lai gan gadījies visādi,” atzīstas interesantās nodarbošanās pārstāvis. Toreiz puisim par uzdevuma izpildi samaksāti 20 lati. ”Šāda summa tajā laikā bija pieklājīga samaksa,” ar prieku saka Toms. Viņš tagad savā ”slepenās pirkšanas” praksē izmanto gan diktofonu, gan videokameru, gan fotoaparātu. ”Galvenais, kas šajā darbā ir jāprot – runāt un ātra reakcija!” viņš nosaka.

Nedrīkst pieļaut aizdomas

Puisis stāsta, ka par viņa nodarbošanos vien zina viņa tuvākie – ģimene un draudzene. ”Es nedrīkstu nevienam vairāk stāstīt par savu nodarbošanos, jo manam tiešajam darba devējam tas varētu nepatikt, radīt aizdomas, ka savas papildus nodarbošanās dēļ izmantotu arī savu uzņēmumu, ko gan es nedarīšu. Gan arī ”slepeno pircēju” dienests tādējādi varētu nonākt zaudētājos, jo Liepāja jau ir maza – ātri vien uzzinātu, kas es par putnu esmu,” viņš nopietni saka. Puisis zina, ka Liepājā darbojas vēl viens ”slepenais pircējs”. ”Tā ir meitene, augstskolas studente. Vairāk es neko nedrīkstu teikt,” smaidot nosaka Toms. Tāpat puisim dažkārt firmai jāatsaka, jo viņš nevēlas pārbaudīt vietas, kur strādā viņa radinieki vai draugi. ”Tā būtu nodevība, lai gan zinu, ka dažos no tiem uzņēmumiem ir cilvēki, kas tik tiešām izturas nelaipni pret cilvēkiem,” viņš nosaka. Kad jautāju, lai izstāstu kādus interesantus atgadījumus, Toms apdomājas un pēc tam smaidot izmet:”Tās būtu pārāk zīmīgas situācijas, mani varētu atpazīt, es to nedrīkstu pieļaut.” Bet interesantu situāciju pa šiem gadiem bijis ļoti daudz, pabijis arī ļoti daudzos uzņēmumos, veikalos, tādēļ Liepāju viņš pazīstot krustām šķērsām. Tāpat saskāries ar ļoti dažādu attieksmi un apkalpošanu, tāpat palīdzējis atklāt visādus likuma pārkāpumus. 

Piepelna pusi algas

Puisis atzīst, ka vislielākie ziedu laiki jeb lielākā peļņa bijusi tieši krīzes laikā – ”slepeni iepērkoties” nopelnījis pat 500 latu mēnesī. ”Spēcīgās konkurences apstākļos uzņēmums sūdzējās par citām iestādēm, lai mēģinātu atbrīvoties no sāncenšiem. Tāpat ļoti daudzi parastie cilvēki sūdzējās par uzņēmumu apkalpošanas līmeni. Štata darba vietas bija samazinātas, palikušie darbinieki bija nervozi, klienti neapmierināti. Firmā ienāca daudz sūdzību, kuri uzņēmumi jāpārbauda. Diemžēl liela daļa sūdzību apstiprinājās, bet, kad citiem gāja slikti, man izdevās vairāk nopelnīt,” nopūšas puisis.

”Pieprasījums pēc manis tagad arī ir diezgan liels – izdodas piepelnīt gandrīz pusi algas. Tāpat ”slepenā pircēja” atalgojums man ātri vien ļāva atsperties un veidot savu dzīvi. ””Slepenā iepirkšanās” ļauj iepazīt pasauli no citas puses, kā arī pašam izrauties no ikdienas,” savu stāstu pabeidz Toms.