Aptuveni 20 kvadrātmetru nelielā pagrabiņā Bāriņu ielā 13 rosās vairāki jaunieši. Viņi čiņī velosipēdus, un priekšroku dod braucamajiem ar stāstu. Šobrīd topā ir veļļuki ar vienu ātrumu, un dēvē tos par treka riteņiem.

”Jo mazāk tam ir mehānismi virsū, jo labāk,” saka Oskars, kuru draugi iesaukuši par Šakāli. ”Tagad aktuālāk ir kaut ko ņemt nost. Agrāk bija gluži pretēji – lai būtu smagāks maksimāli apkrāmēja.” Šobrīd tie ir līdzīgi tāda velosporta veida kā treks velosipēdiem. Šāds ritenis ir vismaz četriem puišiem ar ko tiekamies šaurajā darbnīcā. Vai tāds ir arī Kiram neredzu, jo viņš pacietīgi kaut ko ķīlē un sarunā iesaistās reti. Velosipēdi darbnīcā tiek gan taisīti no nulles, gan arī restaurēti.

Pārvērš būceni

Kā viņi tikuši pie telpām, stāsta Edgars Egle: ”Arī agrāk šeit bija darbnīca, kurā strādāja vīrs uzvārdā Ādamsons, arī laboja velosipēdus, taču aptuveni pirms gada viņš nomira. Tā kā ar Oskaru dzīvojam šajā pašā mājā un pazīstam tās saimnieku, viņš piedāvāja mums. Par īri maksājam simbolisku naudas summu.” Sākumā licies, ka būs ok, jo darbojušies četratā, taču tagad pulks palielinājies, un ir par šauru, ja visi sanāk kopā. Ir reizes, kad kāds strādā, bet pārējiem jāgaida sava kārta, lai tiktu klāt. ”Kad sākām ņemties, daudziem tas nebija aktuāli. Šeit arī izskatījās pēc briesmīga būceņa – vēl trakāk piekrāmēts, nekā šobrīd. Vietai nelikās potenciāls. Nojaucot vienu sienu, nedaudz paplašinājāmies. Izvedām veselu auto kravu ar gružiem,” atminas Andris Vētra. Un tie, kas agrāk raukuši degunus, redzot, cik tagad šeit ir forši, arī grib piedalīties. Arī bijušie Ādamsona klienti, kas pie puišiem šad tad iegriežas, saka, ka ir lielāka kārtība.

Darbnīcā visvairāk vietas aizņem savāktās velodetaļas, arī instrumenti, tā ka pašiem grūti apgriezties. Riepas pakārtas gandrīz pie griestiem. Vairumu puiši sanesuši no saviem krājumiem. Kaut kas palicis arī no Ādamsona laikiem, šis tas piepirkts klāt. ”Manā uztverē ritenis ir tāds, ko tu nekad nedabūsi ideālu, visu laiku ir kaut kas, ko gribas pamainīt, uzlabot, pamēģināt ko jaunu,” saka Edgars. Šobrīd ar savu riteni viņš ir apmierināts, un vēlētos uztaisīt vēl vienu – ziemai.

Vēl pelnīt nesanāk

Tā kā arī agrāk šajā vietā bijusi velodarbnīca, cilvēki to atceras un dažkārt nāk pēc palīdzības, ko puiši arī neliedz. Vismaz 10 viņu draugi šeit salabojuši vai sagatavojuši jaunajai riteņošanas sezonai savus braucamos. ”Visideālāk ir to izjaukt, iztīrīt, saeļļot un salikt atpakaļ,” ko darīt, lai pēc garās ziemas viss atkal būtu darba kārtībā, iesaka Lauris Rimkus. Tas, cik daudz laika tas prasīs, atkarīgs no katra cilvēka individuāli un tā, kādas problēmas jānovērš.

Ir vairāki šķēršļi, kas puišiem liedz uzsākt uzņēmējdarbību un sākt pelnīt. Andris atklāj, ka ir bijusi doma par individuālā komersanta dibināšanu, taču neviens šeit nevar uzturēties pastāvīgi, uz vietas kāds ir vienu vai divas stundas dienā, jo katram savi darbi. Turklāt tam būtu sezonāls raksturs, piebilst Edgars. ”Vasarā iespringsim, bet ko ziemā? Kopā esam liels pulks, un nevaram tikai no tā nodrošināt sev dzīvi,” izrēķinājis puisis, tāpēc šobrīd vairāk darbojas savam priekam.

Attiecības pieklibo

Lieki piebilst, ka ikdienā šo jauniešu pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds, arī ziemā. Nevienam no viņiem nav automašīnas vadīšanas tiesības, bet velo – dažiem. ”Galvenais ir nebraukt dzērumā. Par to ir baigais sods,” zina Šakālis. Viņš turpina stāstīt, kāpēc izvēlējies velo: ”Vajadzēja pēc iespējas lētāku pārvietošanās veidu. Agrāk ar to vairāk braukāju, tagad čiņīju, kaut ko daros.” ”Ja reiz esi sācis braukt, tad arī turpināsi,” piebilst Lauris. Turklāt veselībai labi.

Viņi ir veikuši interesantu eksperimentu, lai noskaidrotu ar kuru transportlīdzekli – automašīnu vai velosipēdu – var nonākt galapunktā ātrāk. Maršruts izraudzīts pilsētā, un tajā piedalījušies dažādu marku auto. Velosipēds galu galā uzvarējis, taču jājautā, vai sacensību laikā ievēroti visi satiksmes noteikumi, jo šim transportlīdzeklim tomēr ir savas priekšrocības, ko veikls braucējs var izmantot. Ja, piemēram, luksoforā iedegas sarkanā gaisma, viņš var pārvietoties uz trotuāru vai, netraucējot citus, šķērsot ielu neatļautā veidā. Puiši gan saka, ka nav agresīvie braucēji, un stūrē velosipēdu, neapdraudot citus.

Protams, joprojām viņiem ir rīvēšanās gan ar autobraucējiem, gan gājējiem. ”Ir tādi, kas mūs vienkārši neieredz. Liepājā zinu konkrēti divus autovadītājus, kuri mēģina taranēt, pastumt malā. Ir arī tādi, kuri vienkārši brauc un nepārliecinās, vai blakus nav kāds riteņbraucējs,” pieredzē dalās Edgars. Savukārt Šakālis neslēpj īgnumu par kājāmgājējiem, kuri neievēro veloceliņu. ”Kad pasaku, brīnās. Bieži vien pa to skraida nepieskatīti bērni un traucē. Ātri braucot, viss kaut kas var notikt.”

Jau iepriekš esam rakstījuši, ka arī Vides mājas pagalmā, Vites ielā 10, ir velodarbnīcas, kur gluži kā Bāriņu ielas pagrabiņā var darboties ap velosipēdiem. Uz jautājumu, vai neesat konkurenti, Lauris un Andris atbild noliedzoši. ”Viņi dara ko citu. Taisa ērmriteņus, tāpēc arī pašiem nevajadzīgās detaļas aizvedām turp. Mēs cieši sadarbojamies,” saka Andris.

P.S. Ja kādam mājās glabājas nevajadzīgas velodetaļas un gribas kādam atdot, Bāriņu ielas darbnīcas puiši tās labprāt pieņemtu un izmantotu. Viņi var aizbraukt pakaļ arī ar savu transportu. Lūgums sazināties ar Lauri (29635884). 

Ģirta Gertsona foto

Andris (no kreisās) un Kira strādā.

“Jo ilgā brauc, jo pārliecinātāks jūties. Tas ir tāpat kā ar auto. Satiksmē galvenais ir būt pārliecinātam par sevi, un nebremzēt citus dalībniekus,” saka velopuiši, izrādot paša meistarotos treka riteņus. Lai apstātos, svars ir spēcīgi jāpārnes uz aizmuguri. Priekšplānā – Edgars.