– Jau tas vien, kā mēs aizkļuvām līdz Anglijai, bija krietns piedzīvojums! – smejot saka studijas “Cirkus” vadītāja Solvita Sudmale. Viņa ar trim saviem audzēkņiem – Gunitu Bīskapu, Helmutu Ģedertu un Antonu Petrovu – vasaras sākumā piedalījās Ginesa rekorda uzstādīšanā ar britu cirka mākslinieku Džonatanu Džesteru (oriģinālā “The Jester”, kas tulkojumā nozīmē āksts, jokdaris). Ginesa rekorda uzstādīšana notika Anglijā, Solsberi, kurā norisinājās starptautisks mākslas festivāls.

Tajā sava vieta bija atvēlēta arī cirka mākslai, un tieši Džonatans Džesters bija nolēmis pārsist Austrālijas kolēģa rekordu, kuram pieder 24 stundas nonstopa izrāde. Brits uzstādīja sev uzdevumu – novadīt 26 stundu izrādi.

– Par mums, par mūsu studiju brits uzzināja ar paziņu starpniecību. Izrādījās, ka viņš strādā līdzīgi kā es – gan ar profesionāliem cirka māksliniekiem, gan ar bērniem un jauniešiem, – pastāstīja Solvita Sudmale. Viņu piesaistīja ideja piedalīties tādā interesantā festivālā un strādāt kopā ar tik ievērojamu kolēģi.
Tieši tāpēc liepājnieki ir priecīgi, ka viņi saņēma atbalstu gan no domes, gan no “Mēs–Liepājai”, “Liepājas Metalurga”, “Liepājas maiznieka”. Jo nokļūšana nebija nekas tik viegls. Mūsējie veda līdzi aparatūru, rekvizītus, tērpus, grimu.
– Lidojām ar lēto lidmašīnu, bet svarīgāka par pašu ērtībām mums bija monocikla (tas ir – vienriteņa) drošība. Gribējām jau riteni ņemt līdzi salonā, bet to mums neļāva. Tad nu lidostā brīdinājām katru, kas mūsos klausījās, lai tikai bagāžā pret mūsu mantu izturas tik saudzīgi kā pret bērnu! Lidostas darbinieki mūs pat pazina un smējās: “Ā, jums tur bija tas “bērns” vedams!” – atceras Solvita. Londonā nonāca visi veiksmīgi un veseli – kā jaunie mākslinieki, tā viņu rekvizīti.  

Toties izslavētā vēsā Londona savu imidžu attaisnoja pilnībā. Pirms izlidošanas liepājniekiem bija informācija, ka Anglijā ir divdesmit piecu grādu karstums. Taču izkāpjot izrādījās, ka laukā ir kādi plus četri pieci grādi, piedevām vēl lija lietus. Tad nu savīkstījušies līdzi paņemtajos tērpos, jo bija ģērbušies vien plānās drēbītēs, visi četri mūsējie aizkļuva līdz Vaterlo stacijai, kur no rīta bija jātiekas ar angļu mākslinieku. Stacija bija slēgta, vakars vēls, jaunie cirka entuziasti izklāja savas sedziņas līdzās nakšņojošajiem bezpajumtniekiem un pārlaida nakti. Tā arī nebaudījuši Londonas nakts dzīves spožāko pusi.

Solsberi rekorda uzstādīšanai viss bija sagatavots. Gan eksperti, kuri vēroja un fiksēja notiekošo, gan laukums. Taču arī te neiztika bez starpgadījumiem – lielais vējš sagāza telti, kurā bija iecerēts darboties. Tā kā izrādei nācās pārcelties uz mērijas nama kāpnēm. Britu mākslinieks stādīja publikai priekšā rekorda tapšanas dalībniekus, iepazīstinot ar atbalstītājiem – ar Latvijas pārstāvjiem.
– Mēs ieguvām nedalītu skatītāju atsaucību. Tā kā uzstāšanās ilga divas dienas, tad nākošajā rītā cilvēki, mūs ieraugot, skandēja “Latvija, Latvija!” – ne bez gandarījuma atceras studijas “Cirkus” vadītāja. Viņa kopā ar saviem audzēkņiem parādīja visas prasmes. Liepājnieki uzstājās ar vienriteni, te galvenais mākslinieks bija Helmuts. Gunita rādīja savu meistarstiķi, jo viņa ir nepārspējama plastiskajā vingrošanā. Antons žonglēja. Arī Solvita nestāvēja malā, bet ik pa laikam pārķēra viena vai otra uzstāšanos, ar improvizāciju pārvēršot to visu vienotā priekšnesumā.
– Rekords paredz, ka visu laiku jānotiek darbībai, tāpēc mums nācās parādīt visu savu prasmi un pat likt lietā izdomu. Tā atradām stikla pudeli, to sadauzījām, un Helmuts gūlās uz lauskām, – pastāstīja Solvita. Protams, ka rekords piederēs britu māksliniekam, bet liela nozīme bija arī atbalstītājiem, jo svarīgs nosacījums bija – nezaudēt skatītāju interesi. To liepājnieki prata piesaistīt.
– Man prieks, ka mani jaunieši spēj tik aizrautīgi strādāt, – secināja vadītāja. Jo apstākļi atbraucējus nelutināja, nebija iespējas kārtīgi paēst, festivāla laikā veikali bija slēgti, arī pie mums pazīstamās dienas kafejnīcas nestrādāja, bet, lai vakarā ietu uz restorānu, mūsējiem nebija ne naudas, ne spēka. Lai gan, kad viņi visi četri devās uz viesnīcu atpūsties, no vairākiem pabiem atskanēja angļu jauniešu saucieni: “Ej, nāciet pie mums!” Jo liepājnieki bija ievēroti un novērtēti uzstāšanās laikā.
– Mēs bijām līdz pašām rekorda uzstādīšanas beigām, likām lietā visus rekvizītus, kas mums bija līdzi, un parādījām visu, ko mākam. Piedevām vēl Helmutam bija iespēja izmēģināt īsto, lielo vienriteni. Viņam tas padevās un sagādāja prieku, arī Džonatans ievēroja mūsu puisi un nebeidza viņu slavēt, – piebilda Solvita.
Angļu cirka mākslinieka Džonatana Džestera rekordu atzina par notikušu! Par to priecīgi arī viņa atbalstītāji un palīgi no Liepājas studijas “Cirkus”. Viņiem vēl viens ieguvums – jauni kontakti un draugi, Džonatans ir solījis braukt uz Latviju, piedalīties mūsu valsts cirka festivālos un atbalstīt liepājniekus, palīdzot ar rekvizītu iegādi.