Tuvojoties 18.novembrim, kas ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena, gaisā sajūtama netverama patriotisma noskaņa. Šis ir laiks, kad cilvēkos izteiktāk nekā citreiz parādās kopības un vienotības sajūta, kā arī lepnums par savu valsti. Tiesa, pēdējos gados diezgan bieži dzirdēts apgalvojums, ka jauniešu acīs Latvijai, tās dzimšanas dienai nav tik liela nozīme kā vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tieši tāpēc centāmies noskaidrot, kāda mūsu valsts šķiet jauniešiem un ko tā viņiem nozīmē.

Krīze mīlestību nemazina

Cicerons ir teicis: “Tēvu zeme visiem dārga.” Saprotams, katrs cilvēks šo “tēvu zemes dārgumu” vērtē pēc savas mēru skalas – dažam tā svarīgāka, citam ne tik ļoti, tomēr ikviens ir atradis kaut ko sev nozīmīgu. 20 gadu vecā studente Ieva Kreicberga, kura visu savu līdzšinējo mūžu pavadījusi pie jūras, par lielu vērtību uzskata Latvijas dabu un tās īpatnības. Viņa pratusi novērtēt to, ka dzimtene atrodas tādā vietā, kur nav ne zemestrīču, ne cunami, ne citu lielu kataklizmu. Turklāt esot iemesls lepoties ar dabas daudzveidību – zaļajiem mežiem, kā arī augiem un dzīvniekiem. Vēl jauniete min to, ka ikvienam, kas mācās, būtu vērts atcerēties, ka pie mums izglītībai ir viens no visaugstākajiem līmeņiem Eiropā.

Liepājas 5.vidusskolas skolniece Dita Dzene, tāpat kā Ieva, piešķir lielu nozīmi Latvijas dabai: “Tu vari rudenī lēkāt pa peļķēm, ziemā taisīt sniega eņģelīšus, pavasarī lasīt saujiņā sniegpulkstenītes un vasarā skriet pa mežu, nedomājot par to, cik daudz skuju sadursies pēdās.” Vēl viņa lepojas ar cilvēkiem sev apkārt. “Latvija man vienmēr nozīmēs ko vairāk par vietu, kur dzimu, augu un, iespējams, novecošu,” sacīto pabeidz 17 gadu vecā Dita.

Nevienam nav noslēpums, ka valstī ir diezgan kritisks stāvoklis ar finansēm, tomēr, kā izrādās, tas nav kļuvis par iemeslu tam, lai jaunieši to mīlētu mazāk. Liepājas Mākslas vidusskolas audzēkne Inga Grīnblate apstiprina, ka par spīti problēmām valstī, viņa to tomēr mīl, jo Latvija ir jaunietes dzimtene. “Te es jūtos labi, tās ir manas mājas,” savās pārdomās dalās 18 gadu vecā topošā stiliste. Viņa lepojas ar hokeju un panākumiem sportā, kā arī ir priecīga par eksprezidenti Vairu Vīķi- Freibergu, kas, Ingasprāt, ir unikāls cilvēks.

Arī Liepājas Universitātes studentei Gunitai Leimantei Latvija ir mājas un latvieši – mājinieku kompānija. Jauniete lepojas ar latviešu kultūru un mīl valsts tradīcijas: “Ir jautri likt svešzemniekiem izbrīnā ieplest acis, stāstot, piemēram, par latviešu paradumu rudenīgās dienās doties cauri biezokņiem cerībā atrast skaistu baraviku vai arī par mūsu dziedāšanas un dejošanas trakumu, par Līgosvētku jautrību, lieliskiem festivāliem un citām pazīmēm, kas kopsummā atklāj mūsu īpašo kultūru, it kā pasakot: “O, tas ir taču ir latvietis!””

Tiesa, viss jau nebūt nav tik pozitīvi, un to pamanījusi arī jaunā paaudze. Ieva min to, ka pilsētā pēkšņi sāktie uzlabojumi ir tikai saistībā ar Valsts prezidenta Valda Zatlera ierašanos, bet ikdienā reti kas tiek darīts. Ieva izsaka vēlmi, lai latvieši cits pret citu izturētos kā mājinieki pat tad, ja kādreiz kaut kas nav tā, kā gribētos, lai cits uz citu nerietos. “Ja būsim gaišāki mēs paši, tad arī dzīvošana mūsu mājās būs daudz saulaināka!” Gunita smaidot nosaka. Arī Ingai ir kāda vēlme, proti – katrs no mums varētu pasmaidīt tā vietā, lai ietu ielās norūpējušies un ar bēdīgām sejām. Tāpat Dita, labi zinot visu negatīvo, vienalga neko nemainītu: “Tad, kad tu vasaras rītā izej pļavas vidū un redzi, lēnām krītot, miglu, tu saproti – šeit es būtu gatava gulēt un aizmigt. Kaut vai ilgi, ilgi nebeidzami aizmigt.”

Bijis arī labāk

Uzzinot jauniešu viedokli, saprotams, svarīgi ir arī tas, ko saka vecāki cilvēki, kuru jaunība pagājusi pavisam citā laikposmā ar pavisam citiem likumiem, noteikumiem un vērtībām. Pensionētā kundze Mirdza Heringa savas jaunības dienas atceras ar nelielām skumjām. Jo cilvēkiem nebijis runas brīvības, daudz kas bija aizliegts, piemēram, iet uz baznīcu, svinēt 18.novembri. Tāpēc tas tika darīts pa kluso – iedegtas svecītes, svinēti Līgosvētki. Mirdza teic, ka par lielāko vērtību uzskatīja brīvību, kuras tēvzemei nebija, bet cerība par brīvu valsti vienmēr mita katra īsta latvieša sirdī. Tagad ir ilgi gaidītā brīvība, reizēm pat pārāk liela, jo braukt var, kur grib, iet, kur grib, toties veikalos ir daudz lielāka preču izvēle nekā padomju gados.

Sociālajai pedagoģei Ivetai Zvaigznei domas par savu jaunību salīdzinājumā ar mūsdienu Latviju krietni atšķiras: “Mūsu laika jauniešu attieksme pret Latviju bija gluži citādāka, jo mūsu patriotisms tika vērsts uz PSRS, nevis uz Latviju kā tādu. Un mūsu patriotisms bija konkrēti mērķēts uz dižā Ļeņina idejām par vienotu komunistisku valsti, kurā ir taisnība, līdztiesība, nav bagāto un nabago, kā tas ir tagad. Visi cilvēki daudzmaz ir vienādi un ar vienādām iespējām. Medicīna, izglītība bija par velti, darbs bija visiem, dzīves apstākļi vienādi visiem. Bet diemžēl no visām tām labajām idejām tā arī nekas nesanāca tagadējā Latvijā, un šodien mēs esam tur, kur esam. Latviešu cilvēkam nav nekādas vērtības pašam savā zemē – cilvēki spiesti kļūt par bezdarbniekiem, pamest dzīvokļus, rakņāties pa gružkastēm vai arī mukt prom uz ārzemēm. Pilnas patversmes ar pamestiem bērniem, jo vecāki nodzērušies, un arī citi vienkārši nespēj bērnus vairs uzturēt. Un tomēr viena liela daļa dzīvo kā miljonāri. Kāds patriotisms var būt šodienas Latvijā?! Padomju laikos vismaz visi bija paēduši un no dzīvokļiem ārā nevienu nemeta. Gružkastēs arī neviens nerakājās. Tādu es atceros tā laika Latviju – daudz labāku nekā tagad!”

Latvija, lai kāds laikposms būtu, katram sava. Vienam tā ir visu sapņu piepildījums, citam vieta, kur sagaidīt savu pilngadību un tad doties uz ārzemēm, vēl kādam – vieta, kurai ir kur attīstīties. Tomēr jāatceras, ka savu valsti veidojam mēs paši, un, ja to redzēsim pozitīvu, tad tā arī tāda būs.

Daira Šteinberga,
“Kurzemes Vārds”