Kopā dienestā un atpūtā. Tieši tā var teikt par Valsts robežsardzes Liepājas pārvaldes inspektora kinologa virsseržanta Jura Eglīša un viņa dienesta suņa Dena tandēmu, jo viņi ir pārinieki ne tikai darbā, bet arī pārējā laikā. Juris kopā ar Denu ir jau astoto gadu. Vācu aitu sugas kucentiņam bija tikai trīs mēneši, kad tas nonāca pie Jura.

Kopš bērna kājas

Suņuks atceļoja no Rēzeknes, kur Valsts robežsardzei ir suņu audzētava,  pareizāk sakot – kinoloģijas centrs. Taču vārds mazajam kamoliņam jau bija: “Pie vārda kucēns tiek, tikko pasauli ieraudzījis,” skaidro Juris. Tam jāsākas ar tādu pašu burtu kā vecāku vārdiem: “Tēvs Denam tepat no Rēzeknes, bet māte no Somijas.”

Dens izaudzis Jura mājās. Gluži kā bērnu Juris audzēkni vedis skolā: “Tolaik bāze vēl bija Grobiņā, tur arī katru mēnesi pa nedēļai dzīvojām. Kad suns sasniedza deviņu mēnešu vecumu, braucām atrādīties Rēzeknē. Grūti gāja, jo bērnībā Dens bija paslinks. Pirmajā reizē mūs pat izbrāķēja.” Taču izrādījies, ka patiesība ir teicienā: kas lēni nāk, tas labi nāk. Dens nolicis eksāmenus un varējis stāties dienestā. 

Pēddzinis

Robežsargs, kuram ir pieredze darbā ar suņiem, stāsta, ka vācu aitu sugas suņi ir universāli – uzrāda lieliskus rezultātus gan narkotiku un sprāgstvielu meklēšanā, gan pēdu dzīšanā un cilvēku meklēšanā.

Dens var meklēt arī narkotikas, taču viņa īstā specialitāte ir pēdu dzīšana. “Lielīties negribu, bet šo un to esam paveikuši,” pieticīgi pauž Juris. “Darbam vienmēr esam gatavi. Un, kad ir uzdevums, tad to arī paveicam – ja Dens bijis iesaistīts operācijā, tad tai arī bijis rezultāts.”

Reālajā dzīvē notikumi daudz neatpaliekot no filmās, piemēram, seriālā “Komisārs Reksis” redzētajiem. Sunim iedod paostīt, piemēram, kādu meklējamā priekšmetu, un tas iet pa pēdām. Vairāk darba Jurim ar Denu bijis līdz pērnajai gadumijai, kad viņi abi strādājuši uz zaļās robežas Priekules pusē. Tagad, kad Juris kopš robežu atvēršanas strādā Liepājas ostā, Denam dzīve kļuvusi dīkāka. Taču bez darba četrkājis nepaliks, jo viņa palīdzību nereti lūdz policija, kam suņu nav. Gan pēdas jādzen, gan nepieciešama palīdzība konvoja nodrošināšanai un apsardzei.

Kinologs pēc pieredzes stāsta, ka ļaudis esot dažādi. Gan tādi, kuriem no suņa nav bail, gan arī tādi, kuri vilka suni ieraudzījuši, kļūst rāmi kā jēri. Viņš saka: “Ir bijuši gadījumi, kad bēg. Pēc reglamenta tad mēs vispirms skaļi brīdinām, lai apstājas, ka pretējā gadījumā laidīsim vaļā suni. Parasti cilvēks neklausa – bēg tālāk. Taču tad, kad patiesi palaiž vaļā suni, apstājas kā zemē iemiets.” Denam likumpārkāpēju nav nācies gāzt zemē un turēt, pietiek stāvēt blakus.

Šādi gadījumi nav ikdiena, taču bijuši, sevišķi uz zaļās robežas: “Ja laikus saņemam informāciju, tad likumpārkāpēju ar suņa palīdzību notvert viegli. Šādās reizēs suns ir galvenais – viņš iet pa priekšu un rāda pēdas. Kad Dens uzņem pēdas, tad viņš tā skrien, cilpodams pa mežu vai pļavām, ka līdzi tikt grūti.” Aplams esot uzskats, ka lietus dzēš pēdas, ka pēc tam, kad nolijis, suns vairs nevar tās saost. “Ņemam gan pāris, gan 18 stundu vecas pēdas. Arī pēc lietus. Kad nolīst, ūdens smaku spiež klāt pie zemes, neļaujot tai tik ātri izgarot.”

Jāspēj strādāt jebkuros apstākļos

Taujāts, kā savu pārinieku atalgo, Juris smaida: “Paspēlējamies. Vai arī ar kādu gardumu. Ikdienā Dens ēd speciālo suņu barību, ar to viņš izaudzis. Taču viņam garšo daudz kas. Bet atalgojums parasti ir gabaliņš desas vai siera. Vai kāds zooveikalā nopērkamais kauliņš.”

Juris nepiekrīt viedoklim, ka pēddzinim, lai nemazinātu ošanas spējas, nedrīkst iedot desu vai ko sāļu: “Ar sunīti taču tāpat kā ar cilvēku – saldējums vai čipsi, ja tos apēd paretam, neskādē. Gluži pretēji, domāju, ka paretam šādas lietas derīgas, lai suns būtu gatavs visam. Iedomāsimies situāciju, kad sunim jāstrādā bārā, piemēram, jāmeklē tur narkotikas. Iereibušu ļaužu pilns, piepīpēts, gaisā alkohola dvinga. Ja suns iepriekš nekad nebūs saodis tabakas dūmus un alkohola smaku, viņam šādos apstākļos būs šoks, un nekāda strādāšana neiznāks. Protams, cigarešu dūmi ir kaitīgi! Ne tikai sunim, arī cilvēkam. Arī piparota desa daudz un bieži ir kaitīga. Bet šīs lietas jāpazīst, lai visur justos droši.”

Un to Dens spēj. Viņš vajadzības gadījumā var meklēt arī narkotikas, arī šo mācību četrkājainais robežsargs izgājis, taču īsts speciālists viņš ir tieši pēdu meklēšanā. Kopā ar saimnieku piedalījies arī sacensībās – ne tikai Latvijas mēroga, bet arī starptautiskās. Jau cienījamā vecumā būdams, Dens starptautiska mēroga sacensībās 29 suņu konkurencē izcīnījis otro vietu.

No drauga nešķirsies

Tas, cik ilgi četrkājainam robežsargam atļauts palikt dienestā, vispirms atkarīgs no veselības stāvokļa. Astoņi vai deviņi gadi ir solīds vecums, taču, tā kā Denam veselība laba, viņam atvaļināšana vēl nedraud: “Ik gadu jāliek eksāmeni. Šogad tie aiz muguras, tagad gaidām devīto gadiņu.” Jurim acīs iemirdzas skumjas, kad viņš atzīst: kad Dens sasniegs desmit gadu vecumu, viņu laidīs pensijā. Viņš skaidro, ka robežsardzes suņi ir valsts īpašums, ko pēc aizlaišanas pensijā izsola: “Liek laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” sludinājumu, ka suns tiek pārdots izolē. Iekaviņās gan ir piebilde, ka pirmpirkuma tiesības ir kinologam.” Juris noteikti šo iespēju garām nelaidīšot – viņš no Dena nešķirsies.

Izrādās, Dens nav vienīgais šā kinologa auklējums. Pirms pāris dienām atpakaļ uz Rēzekni Juris aizvedis kucēnu, kuru audzinājis divus mēnešus: “Mazais brauks strādāt uz ārzemēm, uz Moldovu. Savulaik, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, mēs saņēmām citu valstu palīdzību. Tagad Rēzeknes kinoloģijas centrs jau ir tik stiprs, ka varam palīdzēt citiem.” Juris smaida, ka mazie brāļi Denam bijuši vairākkārt – ne tikai mazais Kario, kas aizbraucis uz Moldovu. Pērn veselus septiņus mēnešus Juris rūpējies par kucēnu.

Respekts pret barvedi

Kinologs ar smaidu stāsta par Dena attieksmi pret kucēniem: “Pirmās dienas ir interesantas. Tā kā Denam vēl patīk spēlēties, viņam mājās ir prāvs mantiņu krājums. Kad ievedu mājās kucēnu, pēc apošņāšanās ar to Dens steigšus savāca savas mantiņas, nolika stūrī un nogulās blakus, lai dārgumus sargātu. Kad mazais tuvojās, atskanēja pamācošs rūciens. Taču pēc dienas vai divām abi jau bija saraduši. Ja Dens grib spēlēties ar mazo, tas notiek, ja ne, ar rūcienu tiek norādīts, ka mazajam jāspēlējas vienam.” Robežsargs uz savas ādas nav piedzīvojis, ka cits dzīvnieks vai cilvēks greizsirdības dēļ netiek laists klāt saimniekam: “Dens greizsirdību nav izrādījis. Mums hierarhija sadalīta: es esmu barvedis, Dens – labā roka, mazais – kreisā.”

Tieši tāpat ir arī ar cilvēkiem – tos, kurus atzinis saimnieks, par savējiem pieņem arī Dens. Suns ļoti labi sadzīvo ar Jura ģimenes locekļiem, brāļa un māsas bērniem: “Ja nākas kaut kur izbraukt, ir pie kā Denu atstāt.” Taču parasti Juris ar Denu nešķiras arī brīvajā laikā. Kopā viņi bijuši arī uz zaļumballi un balli kultūras namā. “Tā suns apgūst dažādas vides, mācās to, kas var noderēt darbā. Vienīgais, kur neesmu bijis, ir teātris,” smaida robežsargs.

Suņu dēļ Juris nomainījis arī automašīnu: “Vēl pērn braucu ar žiguli. Tajā sunim vieta bija uz aizmugures sēdekļa. Tas, ka brauciena laikā reizēm nolaiza man ausi, bija pierasta lieta. Taču, kad bija divi, sapratu, ka salons nav īstā vieta viņiem.” Tagad robežsargs brauc ar automašīnu ”Škoda”, un Denam vieta ir bagāžas telpā: “Tā ir pietiekami plaša, diviem vilkiem ir vieta, kur izlaisties.”

Kliņģeris un galda kājas

Augot, kā jau kucēni, Dens grauzis visu, kas pagadās – nav smādējis ne apavus, ne krēslu un galdu kājas. Reiz pat segu sadriskājis. Taču tas nav vilcies ilgi: “Ātri pārstāja, jo tika audzināts. Jārājas nav, pietiek ar vārdu. Reiz vasarā laukos: durvis vaļā, ienāk no āra mans vilciņš, astīti nolaidis, austiņas pieglaustas. Redzu, ka pastrādājis nedarbus un atnācis atvainoties. Nerājos, tikai teicu, lai vairāk tā nedara. Uzreiz sunītis sāka luncināt asti. Bet es vēl šodien nezinu, kas tie bija par nedarbiem, par ko nāca izlūgties piedošanu.”

Taču trakāko nedarbu Dens, vēl kucēns būdams, pastrādājis autobusā: “Kā šodien atceros, bija 7.marts – pievakare pirms Sieviešu dienas. Autobuss, kurā iekāpām, bija pārpildīts, laucinieki ar somām un iepirkumu saiņiem devās uz mājām. Kamēr maksāju šoferim par biļeti, dzirdu, pasažieri sāk traki smieties. Paskatos, kā tad, Dens vainīgs – izrāvis kādai sievietei no somas palielu kliņģeri. Steidzos kundzītei samaksāt par nodarīto skādi, bet viņa neņēma naudu: lai paliekot kucēnam, tas, nabadziņš, laikam tādus gardumus neesot baudījis.” 

Tagad kucēna gadi un darbi Denam jau sen aiz muguras. Izturētāku un nosvērtāku suni grūti iedomāties, klausa Jurim uz vārda, brīžiem pat šķiet, viņi saprotas bez vārdiem. Robežsargiem ir arī nosacījums, ka, pildot dienesta pienākumus, robežsardzes suns var būt tikai ar pavadu, bez uzpurņa, ja saimnieks var garantēt drošību. Un to nu Juris var, viņi pa šiem gadiem pietiekami ar Denu sastrādājušies. Turklāt abi ir ne tikai pārinieki, bet draugi: “Ar viņu var izrunāties, viņš visu saprot. Un atbild. Arī viņam ir sava valoda. Astes luncināšana liecina par prieku, saslietas ausis – uzmanību, nolaistas – skumjas.”

Denam, izrādās, uzticēts arī kāds ļoti svarīgs pienākums. Viņš katru dienu, kad abi ir laukos, sagaida pastnieci: “Noteiktā laikā iziet ceļmalā, paņem no pastniecītes Rosvitas avīzes un atnes uz māju. Un nevis kaut kur nomet, bet atdod rokās.”

Vilks nav spīdzināšanai dzīvoklī

Vilku sugas suns var būt gan aukle, gan mājas sargs, atzīst Juris. Viņš varētu mierīgi iziet no mājām, atstājot durvis neaizslēgtas – ja dzīvoklī būs Dens, neviens svešs tur iekšā netiks: “Viņš savējos pazīst pēc soļiem.” Soļu dēļ pirmajos dzīves gados suns saimniekam sagādājis nopietnas galvas sāpes. “Dzīvojām daudzstāvu mājas otrajā stāvā. Dens naktīs rēja, līdzko sadzirdēja kāpnēs soļus. Ar laiku tas pārgāja. Kaut arī mājā 18 dzīvokļu, viņš pazīst vietējos pēc soļiem. Ja suns ierejas, ir skaidrs, ka staigā kāds svešais.” Tikpat drošs Juris var būt par automašīnu, ja tajā palicis Dens. Suns turklāt strādā labāk par jebkuru signalizāciju – ziņo, ja kāds pienācis pārlieku tuvu. 

Robežsargs ir pārliecināts, ka vācu aitu sugas suns nav tas, kuru turēt dzīvoklī. Viņaprāt, tā ir dzīvnieka spīdzināšana. Viņš saka: “Augumā prāvajam sunim vieta pilsētā vēl varētu būt privātmājā. Turklāt šās sugas suņiem nepieciešams daudz kustēties, doties uz treniņiem. Saimniekam pašam būs grūti. Ja suni grib dzīvoklī, tad labāk izvēlēties kādu no augumā mazajiem.”

Juris ar Denu bieži viesojas dažādās mācību iestādēs, kur stāsta un rāda bērniem, kā strādā četrkājainie operatīvie darbinieki. Juris ir lepns, jo nupat jau būs 100.reize, kad viņi ciemosies skolā: “Neviens cits suns tik daudz reižu nav bijis skolās. Mēs priecājamies, jo bērniem patīk.”

Ita Cērmane,
“Kurzemes Vārds”

ROBEŽSARGI. Valsts robežsardzes Liepājas pārvaldes inspektors kinologs Juris Eglītis un viņa pārinieks Dens. Pat formastērpi ir abiem.