Parunāsim ar savu iekšējo “komiteju”
Sarunas un atziņas par ēšanu: kas ir veselīgi, kas nav, ko drīkst ēst un ko ne un tamlīdzīgi – tas ir pateicīgs temats jebkuros laikos un jebkurā sabiedrībā. Uz sarunu par šo tematu aicinājām Intu Zuzāni. Viņa pēc izglītības ir mediķe, kas strādā par kosmētiķi un 11 gadu bija programmas “Svara vērotāji” Liepājas nodaļas vadītāja. Tagad, kad vērotāji savu darbību Latvijā ir pārtraukuši, ar Intu runājām par emocijām, jo, kā izrādās, tās nav muļķības, ka savu stresu mēs apēdam. Un stresa jau nu pēdējā laikā daudziem ir pārpārēm.
– Kā tad īsti ir – vai starp ēdienu un emocijām var likt kādu zīmi, piemēram, vienlīdzības zīmi: jo vairāk stresa, jo vairāk ēdam?
– Teikšu pavisam atklāti – emocijas ir pats svarīgākais. Tas atklājas arī svara zaudēšanas procesā – jo emocijas ir vairāk sakārtotas un sieviete zina, ko vēlas, jo ātrāk sasniedz rezultātu. Un otrādi – jo emocionāli vājāka viņa ir, jo sasniegt mērķi ir grūtāk un rezultāts ir īslaicīgs. Un pats, pats galvenais – cilvēkam ir jātic sev.
– Vai emocijas var būt par iemeslu, ka cilvēkam palielinās svars?
– Ja cilvēks kļūst neapmierināts ar sevi, ar savu dzīvi un negūst tajā piepildījumu, viņš savas sliktās emocijas mēģina kompensēt ar ēdienu. Tā ir tā saucamā emocionālā ēšana, kas ir novērota vairumam sieviešu.
– Tātad taisnība apgalvojumam, ka mēs savu stresu apēdam?
– Tā arī ir lielākai daļai! Tāpēc mums visiem ir jāmācās meklēt iespējas, kā vēl bez šokolādes tāfelītes vai kāda cita našķa atrisināt radušos problēmu un stresa situāciju. Šokolāde to noteikti neizdarīs.
– Kas tad?
– Var, piemēram, mājās ieiet vannā vai dušā, jo ūdens ļoti relaksē. Vārdu sakot, meklēt citu alternatīvu šokolādei – kaut ko tādu, kas cilvēkam sniedz līdzvērtīgas pozitīvas emocijas. Atceros kādu sievieti no “Svara vērotājiem” – viņa saldumu ēšanu bija pamanījusies aizvietot ar glāzi vīna. Bet saprata: ja tas tā turpināsies, agri vai vēlu izveidosies atkarība. Viņa sāka domāt, ar ko varētu to aizstāt. Ne jau grauzt burkānus, jo vai tad burkāns var stāties pretī vīna glāzei? Savulaik viņa bija nodarbojusies ar jāšanas sportu. Tā viņa atkal reizi nedēļā atļāvās šīs izjādes, kas vienlaikus bija arī lieliska iespēja izvēdināt galvu un saķert kārtīgu fīlingu. Tas patiešām darbojās! Te ir jāatceras, ka varbūt šis brīdis, kad sieviete nolēmusi iesviest korekcijas savā svarā un figūrā, noder arī tam, lai kļūtu mazliet egoistiskāka un atļautos veltīt laiku arī sev. Citādi ir tā, ka tagad visi tie, kam ir darbs, rauj, rauj un rauj, bet īstas jēgas no tā nav, jo dzīvei nav baudījuma. Man patīk, kā viens dakteris teica: zināt, strādāt māk katrs muļķis, bet atpūsties – tikai retais.
– Jūs visu laiku sakāt, ka sievietes dara tā un šitā, bet kā ir ar vīriešiem? Vai viņus neskar emocijas un liekais svars?
– Protams, skar! To pēdējos gados var novērot biznesa vidē, kad pajauni vīrieši kļūst apvēlušies. Viņiem ir labas mašīnas, mazkustīgs dzīvesveids, labas pusdienas ar biznesa partneriem – kāpēc ne, un tā tas apaļumiņš rodas.
– Protams, mēs visi gribam būt slaidi, skaisti, veseli, iekārojami un tā tālāk. Ir teorija, kas saka – apalīši ir omulīgāki, dzīvespriecīgāki un labsirdīgāki.
– Tam gan es negribu piekrist. Manuprāt, tāds uzskats radies tāpēc, ka sieviete, kam ir liekais svars, necenšas savu es tik daudz izvirzīt priekšplānā. Mums bija gadījums, kas to ļoti precīzi apliecināja. Kad kāda mūsu dalībniece zaudēja svaru un atļāvās darbā izteikt savu viedokli, viņai tieši tā arī pateica: kā nometusi svaru, tā kļuvusi lecīga! Bet viņa mierīgi atbildēja, ka sen jau tā domājot, tikai neesot uzdrošinājusies savu viedokli paust, jo bijusi nedrošība pašai par sevi.
– Bija laiks, kad gandrīz vai katrā kantorī dāmām bija priekšā trauks ar kāpostiem un burkāniem un visas to vien darīja, kā grauza tos kā zaķi.
– Redziet, sievietēm dažkārt patīk pārspīlējumi, bet dārzeņi vien svara problēmu neatrisina. Organismam ir vajadzīgas visas uzturvielas.
– Un līdzīgi ir ar ūdens dzeršanu. Vieni mūs mudina dzert, cik tik var, kamēr citi saka: kas tad nu būs!
– Ūdens tomēr organismam ir vajadzīgs, bet atkal – nevajag pārspīlēt ar 3–4 litriem dienā, pietiek ar litru, pusotru. Ūdens mums ir vajadzīgs tāpēc, ka visas orgānu sistēmas strādā šķidrā vidē. Īpaši tas ir vajadzīgs garīga darba darītajiem. Ja ūdens pietrūkst, cilvēks kļūst nervozs un ir grūti koncentrēties. Ir taču dzirdēts – ja sāp galva, vispirms vajag lēni izdzert divas glāzes ūdens.
– Un mūsu sarunas nobeigumā, lūdzu, pasakiet, vai svara samazināšana ir garantija laimei?
– Diemžēl nav! Svara samazināšana pati par sevi nevienu vēl laimīgu nav padarījusi. Taču tas var būt ceļš uz pārmaiņām dzīvē. Samazinot svaru, cilvēks atgūst pašapziņu, līdz ar to uzdrošinās īstenot sapņus un ieceres, kurus agrāk neatļāvās vai kam neatlika laika, sāk kaut ko jaunu, iepazīstas ar citiem cilvēkiem un pārveido savu dzīvi. Tāpēc mans ieteikums sievietēm – pirms ķerties pie kāda našķa, vispirms pajautāt pašām sev: vai es to patiešām gribu, vai man to vajag un ko man tas dos? Es to saucu par parunāšanos ar savu iekšējo komiteju. Ticiet man – darbojas lieliski!
Plašāk sarunu ar Intu Zuzāni lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 21.februāra numurā Kristīnes Pastores publikācijā.
Mācot veselīga uztura pamatnoteikumus citiem, Inta pie tiem turas arī pati.