Ir aizvadīts 16.starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls astoņu dienu garumā. Tie ir ne tikai mūzikas svētki, bet arī smags un sarežģīts laiks pirmām kārtām Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķiem un tā diriģentam Imantam Resnim, nemaz nerunājot par festivāla organizēšanā un īstenošanā iesaistīto komandu. Pirms atvadāmies no šī grandiozā mūzikas foruma, vēl ieskats pēdējos aizvadītajos koncertos.

Jaunā paaudze un grandi

Brāļu Patrika un Petera Jablonsku koncerta pirmā daļa ceturtdien teātrī klausītājiem droši vien likās garlaicīga. Izskanēja Igora Stravinska baleta “Svētpavasaris” mūzika, kas diemžēl pārlikumā divām klavierēm bija tikai atblāzma no efektīgās, ritmiski bagātās dabas atmodas ainas, par ko stāsta balets. Pagāniskās krievu rituāldejas, sentēvu garu izsaukšana, visbeidzot skaistākās meitenes upurēšana, lai zeme pēc ziemas atkal atgūtu spēkus… Šis balets, kā arī mūzika orķestra versijā vienmēr ir raisījusi lielu interesi. Šoreiz darba variantā tā nelikās saistoša. Varbūt tādā gadījumā būtu iederējušies kādi vides materiāli, kuri klausītājus ievirzītu notiekošajā. Cerēsim, ka nākotnē mūsu orķestris iestudēs šo sarežģīto partitūru un I.Stravinski reabilitēs.

Viens no visbiežāk spēlētajiem klavieru dueta skaņdarbiem ir Vitolda Ļutoslavska “Variācijas par Paganīni tēmu”, kas komponēts 1940.gadā. Okupācijas laikā Varšavā mūzikas dzīve neapsīka. Iespēju robežās notika pagrīdes koncerti gan salonos, gan kafejnīcās. Tolaik jaunie pianisti – komponisti Vitolds Ļutoslavskis un Andžejs Panufiks muzicēja kafejnīcā “Sztuka i Moda” (Māksla un mode), spēlējot dažādus aranžējumus un arī orģinālmūziku divām klavierēm. Papildinot savu repertuāru, V.Ļutoslavskis komponēja šīs variācijas, izmantojot populāro Paganīni “Kaprīzes” tēmu. Ceturtdienas vakarā iepazinām šī opusa citādu versiju – solo klavierēm ar orķestri.

Veltot visbrīnišķīgākos epitetus krievu pianisma uzlecošajai zvaigznei Aleksejam Volodinam, klausītāji gandarīti varēja doties mājās no piektdienas koncerta Graudu ielā. Šādam vērtējumam piekrita gan E.Dārziņa Mūzikas skolas klavierskolotājas Ilze Treija un Anita Pāže, gan E.Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas pedagoģe Ligita Tiltiņa, īsi komentējot: “Nu tad beidzot!” Jā, uz zvaigzni vajadzēja drusku pagaidīt, lai gan ar tām ir pilns debesjums. A.Volodina spēle apbūra ar dzīvīgumu, dziļu muzikalitāti, tik barokāls un vienlaikus mūsdienīgs J.S.Bahs nebija sen dzirdēts. Arī S.Rahmaņinova vēlīnais opuss, kurš komponēts Amerikā “Variācijas par Korelli tēmu” izskanēja izcili.

Žaks Bernārs Pomjē, leģendārs pianists, kurš sadarbojies ar slavenākajiem pasaules orķestriem un diriģentiem, sniedzis meistarklases, uzstājies arī kā diriģents. Viņam ļoti piestāvēja vārds grands. Pašcieņas pilns, nopietns, maksimāli koncentrējies spēlei, viņš devās pretī instrumentam, kam kvalitāti varētu vēlēties daudz labāku. Ferencs Lists savā mūzikā nekad nav vairījies no sarežģītām tēmām. Tāda ir arī viņa sonāte Si minorā, kur mefistofeliskais, grandiozais un maigais savijas jo cieši. Kā gan šeit neatcerēties Lista teikto: “Man klavieres ir tas pats, kas jūrniekam viņa burinieks, arābam viņa zirgs. Tās man ir viss, un tām uzticu savas ciešanas, bēdas un priekus.” Ž.B.Pomjē rokās šīs sonātes lasījums bija īpaši pārliecinošs arhitektoniskajā ziņā. Ir tā, ka vizuālajā mākslā, apskatot gleznu, mēs to tveram kopumā un pēc tam iedziļināmies detaļās. Mūzikā tas ir otrādi, pa detaļām un tēliem pamazām tiek būvēta skaņu celtne. Cik noturīgi pianists to prot uzburt klausītājiem un noturēt viņu uzmanību, ir meistarības jautājums. Pomjē tas izdevās ar īstu vērienu un spēku.

Lielais klaviermūzikas vakars sestdien teātrī iezīmējās ar vairākiem pirmatskaņojumiem. J.S.Baha dēls Karls Filips Emanuels jeb Berlīnes Bahs bija Frīdriha II galma klavesīnists un kapelmeistars. Vecmeistara Dmitrija Baškirova sniegumā izskanēja K.F.E.Baha 4.klavierkoncerts La minorā. To dzirdēja mūsu publika zālē, bet ne radio “Klasika” klausītāji Latvijā. Lūk, kā pianists pamatoja savu rīcību, aizliedzot translēt savu priekšnesumu: “Man nekad nav patikušas tiešraides, jo radio ir ļoti nežēlīgs un fiksē katru mazāko kļūdiņu. Un, kāpēc gan man riskēt savos 77 gados?” D.Baškirova piedevās spēlētais Franča Šūberta “Lendlers” savulaik sacerēts mūzikas mīļotājiem mājas muzicēšanai. Ja mēs dzīvotu divus gadsimtus agrāk, tad šo mūziku (protams, ne tik virtuozā apdarē kā koncertā, bet tomēr) varētu nospēlēt zināma daļa klausītāju.

Ferencs Lists savā ilgajā pianista karjerā popularizēja arī citu komponistu mūziku. Šarmantā francūziete Brižita Anžerē pirmatskaņoja F.Lista fantāziju “Ceļinieks” un F.Lista variācijas par Bēthovena “Atēnu drupu” tēmu.

Emocijām bagāts un festivāla nobeiguma cienīgs bija svētdienas koncerts. Un atkal aristokrātiskais Žans Bernārs Pomjē šoreiz ar Ludviga van Bēthovena 3.kalvierkoncertu. Bija jūtama mākslinieka diriģenta pieredze un dzirksts – saspēlē ar orķestri viņš kā uz šķīvīša pasniedza savu kārtējo repliku. Brīvi varēja muzicēt gan diriģents, gan orķestris. Iegūto publikas mīlestību krāšņajā Morisa Ravēla Sol mažora koncertā vēl vairāk nostiprināja Aleksejs Volodins.

Vistālāko ceļu uz mūsu festivālu bija mērojusi brazīliešu pianiste Kristina Ortiza. Viņai vistuvākā, protams, bija brazīliešu mūzika un tās izcilākā pārstāvja Eitora Villa Lobosa “Brazīliešu Bahiāna Nr.3”. Šajā mūzikā savijas Baha polifonijas un brazīliešu tautas mūzikas ritmi un intonācijas. Mākslinieces impulsīvā rakstura dēļ (viesnīcā “Amrita” viņa savu dzīvojamo numuru bija nomainījusi 4 reizes) mēģinājumu process ar orķestri veidojās sarežģīti. Ne bez vainas šoreiz arī orķestra kvalitāte, tāpēc turpmāk jāpadomā varbūt par festivāla struktūras izmaiņām. Taču koncerta beigās Kristina Ortiza, apmulsusi no klausītāju lielās atsaucības, ar piedevām neskopojās.

Festivāla viešņa – neordinārā franču pianiste

Ar dienvidniecisku temperamentu, spilgtu vizuālo tēlu, sprogainiem matiem un brūnām acīm, gluži ar vulkānisku enerģiju festivāla viesu vidū parādījās 56 gadus vecā francūziete Brižita Anžerē. “Esmu dzimusi Tunisijā, bet manī rit arī serbu, ļoti daudz itāliešu un arī austriešu asiņu,” tādiem garšīgiem smiekliem smej pianiste. Izjūtot mākslinieces vitalitāti, nāk atmiņā teiciens, ka no tādiem cilvēkiem dzimst lieli talanti. Šodien Parīzē uz neskaitāmu teātru un operu ēku fasādēm pretī raugoties Anžerē smaidošā seja – viņa ir ļoti populāra mūziķe.

“Taču neviens manā ģimenē nav mūziķis vai vispār spēlējis jel kādu instrumentu, vai dziedājis,” iestarpina Brižita Anžerē, “arī mans brālis ne, kuš ir ekonomists, un māsa, kura ir literatūras zinātņu doktore. Arī abi mani bērni nav izvēlējušies mūziku – ne mana 23 gadus vecā meita, ne 13 gadu vecais dēls.”

Kā lielākajai daļai talantu, Brižitai muzikālās dotības atklājušās ļoti agri. “Mamma stāstīja, ka es jau triju gadu vecumā esot pieprasījusi mazas rotaļklavieres un spēlējusies tikai ar tām,” mazliet piesmakušā pazemā balsī, palaikam smejot savus garšīgos smieklus, labprāt stāsta Brižita. “Tad mani sešu gadu vecumā aizveda pie pedagoga. Viņš savukārt sacījis, ka nezina, ko ar mani darīt, jo es pārāk ātri ejot uz priekšu, respektīvi, ātri apgūstu iemaņas klavierspēlē. Tolaik mēs vēl dzīvojām Tunisijā. Tad mamma kādā žurnālā izlasīja, ka Parīzē ir kāda ievērojama klavierspēles pedagoģe. Ar viņu sazinājās, un pedagoģe bija ar mieru mani noklausīties. Pēc tam mēs sešus mēnešus braucām uz Parīzi, uz stundām. Bet, kad man bija deviņi gadi, mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Francijā, jo Tunisijā sākās karš.”

Brižita Anžerē ļoti agri guva ievērojamus starptautiskus panākumus visdažādākajos konkursos, un 25 gadu vecumā satikās arī ar pašu Herbertu fon Karajanu. “Jā, es spēlēju viņam noklausīšanos kādas 15 minūtes. Lai gan es jau biju vairāku konkursu laureāte, īpašas ilūzijas par iznākumu pie viņa neloloju,” jau gluži nopietni saka māksliniece. “Bet noklausījies maestro īsi teica: ļoti labi. Un mani aizveda uz viņa biroju, tūlīt noteica datumu, kad man jāspēlē viņa koncertā.”

Jāteic, ka festivālā visus pārsteidza Anžerē labās krievu valodas zināšanas. Izrādās, ka aiz tā stāv pianistes dzīves nopietns posms. “Jā, ļoti daudzi cilvēku brīnās, ka francūziete runā krieviski,” atkal dzirksteļo Anžerē. “Neskatoties uz visumā veiksmīgo radošo dzīvi, pats skaistākais laiks manā dzīvē tomēr bija Krievijā pavadītie 9 gadi, kad mācījos Maskavas konservatorijā pie mana mīļā profesora Staņislava Neihauza. Tāpat ar izbrīnu daudzi man jautā: kāpēc tu tā mīli Krieviju, kad visi vēlas no tās tikt prom? Es tik ļoti iemīlēju Krieviju, savu konservatoriju, sirsnīgos cilvēkus, kuri tajos laikos nedomāja ne par naudu, ne komerciju, bet tikai par mākslu, ka gribēju pat mainīt pilsonību un dzīvot Krievijā. Paldies Dievam, vecāki man to neļāva, jo tagad redzams, cik tas būtu bīstami. Un tomēr pat tagad kādreiz sapņos es joprojām esmu Krievijā un laimīga. Latvijā neesmu bijusi, tikai studentu gados koncertēju Tallinā. Koncertiem es gatavojos ilgi, un zālē man jābūt jau stipri pirms iziešanas uz skatuves. Man ļoti nepieciešama publika, jo saskarsme ar to lemj, cik lielā mērā mēs viens otram palīdzam, kā rodas kontakts. Liepāja ir maza pilsēta, bet tā ir jauka un tajā ir brīnišķīgi cilvēki un publika. Man tiešām būtu prieks šeit kādreiz atgriezties,” atvadoties saka Brižita Anžerē.

***

Festivāls ir izskanējis pilnās un pārpilnās zālēs, ar daudziem ārvalstu klausītājiem, pārstāvjiem no diplomātiskā korpusa, no Latvijas uzņēmumiem, ļoti daudz viesu no Rīgas, no visu valsts novadu mūzikas skolām un, protams, galvenais – visu slavētā pati Liepājas publika. Kopējā ainā ir arī savi zemūdens akmeņi, kas turpmāk varētu traucēt festivāla attīstībā, vispirms jau kvalitatīvas klavieres. Bet par to un iespaidiem atvadoties vēl dažās domas.

Viedokļi

Helēna Demakova, kultūras ministre, uz festivālu gan neieradās, bet tika nolasīta gara viņas vēstule. Tajā ministre akcentēja, ka Liepājas pianisma zvaigžņu festivāls sen pāraudzis vienas pilsētas robežu un kļuvis par Latvijas nozīmīgāko un spilgtāko šādas mūzikas notikumu, ar kuru var lepoties mūsu valsts. Tādēļ Liepāja ir pelnījusi jauni koncertzāli 2010.gadā, apgalvo kultūras ministre.

Ilze Zariņa, Liepājas Simfoniskā orķestra koncertmeistare, vijolniece:
– Ir izskanējušas domas, ka festivālā ir par daudz koncertu un mākslinieku, jo klausītāji nogurst no milzīgā piedāvājuma. Tāpat runā, ka orķestrim īsā laikā jāapgūst milzīgs programmas apjoms un tādēļ ir milzīga pārslodze. Es tā nedomāju. Par to, ka nav par daudz, liecina pilnās zāles. Festivāls tik veiksmīgi notiek un turpinās, arī pateicoties diriģentam Imantam Resnim un direktorei Vijai Feldmanei. Tas ir izaudzis par plaša mēroga nozīmīgu notikumu valstī. Jā, orķestrim tas ir grūts laiks, bet varu apgalvot, ka mums pietiek spēka un mūziķi strādā ar lielu atdevi un prieku, jo arī mēs ļoti daudz gūstam no šī festivāla. Varu teikt, arī es ļoti gaidu šo festivālu, jo katrs no tiem ienes ko jaunu, nedzirdētu. Tas vien, ka šādos mūzikas svētkos klausāmies nedzirdētus skaņdarbus, ir neizmērojams ieguvums visiem. Atzīšos, ka mana favorīte festivālā bija Brižita Anžerē. Gan kā cilvēks, gan arī kā pianiste, kuras izpildījumā mūziķis dzird instrumenta harmoniju un krāsas. Tas mūsdienās ir retums, jo daudzi spēlējas ar tehniku, virtuozitāti. Bet kopumā ikviens no pianistiem ir brīnišķīgs, interesants un gaidīts.

Ruta Bosarte, prestižā pasaules pianisma konkursa “Geza Anda” ģenerālsekretāre:
– Es interesējos par šādu festivālu norisi un attīstību. Meklēju jaunos talantus un iespējas īstenot pianistu apmaiņas programmas. Šādi festivāli ir ļoti nepieciešami īpaši jaunajiem pianistiem, jo tad viņiem ir iespēja tikties un klausīties citus kolēģus, īpaši pieredzes bagātos, kuriem katram ir sava pieredze. Tas ir interesanti. Man ir liels pārsteigums, ko ieraudzīju un atradu jūsu pilsētā, Liepājā. Jūsu festivālam priekšrocība attiecībā pret tādiem, kuros notiek konkursi, ir tā, ka dalībnieki var paaugstināt savu meistarību, neatrodoties stresa un konkurences apstākļos. Viņi speciāli negatavojas divus trīs mēnešus, bet pāris mēģinājumos ar orķestri ir gatavi priekšnesumam. Tā ir laba pieredze, lai mācītos koncentrēties, mobilizēt sevi un kvalitatīvi muzicētu. Jums ir labs orķestris, lieliska, saprotoša publika, bet, lai festivāls pievērstu pasaules speciālistu, festivālu menedžeru uzmanību, jā, nepieciešama koncertzāle, jo Liepājas teātris ir brīnišķīgs, īsta pērle, bet mūzikas vajadzībām trūkst nepieciešamās akustikas. Man bija patiess prieks dzirdēt, ka Latvijas valdība un Pilsētas dome šo problēmu jau sekmīgi risina. Taču tāpat nav iespējams iztikt bez vismaz diviem “Steinwey” koncertflīģeļiem. Bez šiem nosacījumiem jūsu festivāls augstāk nespēs pacelties un attīstīties.

Indra Imbovica,
Aija Engelmane,
“Kurzemes Vārds”