“Tā jūrā iešana nav mūža darbs, kādā brīdī jau būs jāpieliek punkts,” intervijas beigās, kad izstāstīts par piedzīvoto tālās zemēs, kuras daudziem lemts skatīt tikai žurnālos un televīzijā, “Privātai” vēl piemetina Jānis Treikans. Taču domājams, ka tas punkts netiks pielikts tik drīz, jo liepājnieks atzīst, ka viņam iepatikusies strādāšana uz kruīza kuģiem un ceļošana pa dažādiem pasaules ūdeņiem.

Krastu ieraudzīt vairs necerēja

Dienests armijā jau tuvojās nobeigumam, kad hoteļa “Nīcava” bijušais bārmenis ieraudzīja laikrakstā sludinājumu, ka aicina pieteikties strādāt uz kruīza kuģiem. Jāni pieņēma darbā, tomēr viņš no tā atteicās. Nobijās. Jo uztraucās, vai spēs vairāk nekā pusgadu izturēt tālu prom no mājām. Atteicās, jo firmai, kas kārtoja šo darbu, par veiktajiem pakalpojumiem būtu jāmaksā 500 latu. Toreiz, 2002.gadā, tā bija liela nauda. Un Jānim tādas nebija. Pagāja labs laiciņš, un viņu atkal uzaicināja uz darba pārrunām. Tobrīd Jānis strādāja par bārmeni “Dzintara boulingā”. Redzot, ka ar katru mēnesi biznesā sokas arvien grūtāk un ienākumu apmērs rūk, Jānis saprata, ka zaudēt nav ko, un izdomāja pieņemt piedāvājumu. Pirmajā reizē viņu gan izbrāķēja, jo nebija nepieciešamās pieredzes strādāšanai uz kruīza kuģa, taču nākamajā reizē paņēma.

Pirmais kruīza kuģis “Papageno”, uz kuru Liepājas 48.arodvidusskolas absolvents sāka strādāt, ceļoja pa Donavu, cauri Vācijai, Austrijai, Ungārijai, Slovākijai un Rumānijai. Kuģa vēderā varēja satilpināt 170 pasažieru, kurus Jānis kā viesmīlis apkalpoja. “Sākumā strādāt uz kuģa bija diezgan grūti, jo viss bija jauns. Man palīdzēja kolēģi, mēs bijām septiņi cilvēki no Latvijas,” pirmo braucienu atceras Jānis. Personāls tautību ziņā uz šā kuģa bijis raibs, bez latviešiem vēl bija ļaudis no Rumānijas un Slovākijas. Lai gan dažreiz sanācis pakašķēties, kopumā starp darbiniekiem valdījušas labas attiecības.

Vieglāk piemēroties jaunajiem apstākļiem Jānim palīdzējis vēl tas, ka iepriekš viņš bija strādājis daudzos Liepājas restorānos un bārmeņa un viesmīļa darbs nebija nekas jauns. “Vienīgi servisa līmenis, apkalpošanas stils uz kruīza kuģiem ir smalkāks, pie mums viss ir vienkāršāk,” salīdzina klīstošais latvietis, kā Jānis pats sevi dēvē.

Nākamā darbavieta bija kuģis “Andrea”, kas varēja uzņemt 110 pasažieru. Tā īpašnieks ir horvāts, kas dzīvo Amerikā. Ceļotāji uz tā ir no angļu un amerikāņu tūrismu firmām, savukārt apkalpojošais personāls – no Austrijas firmas. “Mēs bijām trīs latvieši, kas devās strādāt uz šo kuģi. Bet tie abi neizturēja un aizbrauca mājās. Viņus apgrūtināja jūras slimība, bija neapmierināti ar lielo darba slodzi un priekšniecības attieksmi. Paliku viens pats. Es esmu pacietīgāks cilvēks, domāju: iesākts ir un tad jau jāpaliek līdz beigām. Jūras slimība man nepiemetas un darba slodze nebaida,” kāpēc nav devies līdzi uz Latviju saviem tautiešiem, pamato Jānis.

 Ar kuģa viesnīcas direktoru darbiniekiem tiešām nebija paveicies, nepārtraukti izcēlušies kašķi, un ar viņiem ikvienam bijis gandrīz neiespējami atrast kopēju valodu. Neilgi pēc latviešu aizbraukšanas, matroži kuģa vadībai izteikuši pat ultimātu: vai nu viesnīcas direktors dodas prom, vai arī kuģis jūrā neies. Jūrnieki panāca savu – kuģis devās tālāk un direktora vietā atnācis saprotošs cilvēks.

Jānis secinājis, ka cilvēks pie visa pierod, arī pie tā, ka gandrīz nav brīvdienu, ka, pildot bārmeņa pienākumus, ir jāpārvar miegs un jāgaida pēdējā klienta aiziešana. Pierod arī pie kuģa šūpošanās. Viņš neslēpj, ka vienreiz, kad plosījusies neganta,11 baļļu stipra, vētra, bijusi sajūta, ka krastu vairs nebūs lemts ieraudzīt. Taču darbinieki bailes izrādīt nevarējuši un bijis vien jāturpina strādāt. Vienīgi Jānim darba restorānā bijis mazāk, jo teju visi pasažieri zaļu sejas krāsu ar nelabumu mocījušies kajītēs. Bet arī jūras pilsētā dzimušajam toreiz neklājies nemaz tik spīdoši. Lai gan uz kuģa mēbeles ir piestiprinātas, viens krēsls neizturējis brango šūpošanos un ar visu pasažieri uzslīdējis virsū Jānim, un viņa kājas iespiestas starp krēslu un galdu. Lūzumu, par laimi, nebija, bet pamatīgi zilumi par šo gadījumu liecināja vēl krietnu laiciņu.

Gandrīz krokodilu mielasts

Ar kruīza kuģiem lielākoties ceļo pensionāri, kuri, pēc Jāņa teiktā, civilizētās valstīs ir labi situēti un var atļauties doties šādos atpūtas un izklaides braucienos. “Par dzeramnaudu sūdzēties nevarēju. Angļu tūristi ir devīgāki nekā amerikāņi,” ievērojis Jānis, kuram latviešus ne reizi nebija izdevies sastapt uz šā kuģa.

Kruīza kuģis “Andrea”, uz kura Jānis nostrādāja divreiz pa astoņiem mēnešiem, savus pasažierus laikā, kad Eiropā ir ziema, veda uz Dienvidameriku un Antarktīdu. Bet, kad pie mums bija vasara, tas devās pa Vidusjūru, Baltijas un Adrijas jūru. Jānis izmantoja iespēju un kopā ar vietējiem gidiem vai savā gaitā devās apskatīt neiepazītās vietas, arī Antarktīdu. “Tur ir pavisam cita pasaule. Civilizācijas nekādas, tikai dažas zinātniskās stacijas. Pa ledājiem mums neļāva staigāt, bet tur ir saliņas, līdz kurām ar laivu pieveda. Tur varēja apskatīt pingvīnus un guļošus roņus,” redzēto atstāsta Jānis.

Tāpat liepājniekam dziļi atmiņā iegūlies Amazones džungļos piedzīvotais. Kopā ar vietējiem gidiem, tumsai iestājoties, tūristi devušies braucienā pa Amazones upi, kur noķerts pat viens krokodils. “Ķērājs bija profesionālis, viņš krokodilu apžilbināja ar prožektoru. Īpaši liels krokodils nebija. Katram iedeva to paturēt rokās un tad palaida vaļā, lai dzīvo tālāk.” Vienreiz Jānis kopā ar kolēģiem no kuģa izdomājis pamatīgi pabraukāties pa šo pasaulē otro lielāko upi, izmēģināt, uz cik lielu ātrumu laiva ir spējīga. Taču brauciens gandrīz beidzās bēdīgi, un viņi teju kļuvuši par ēsmu cilvēku miesas kārajiem krokodiliem. Sliktās redzamības dēļ viņu braucamais kādā līkumā saskrējās ar vietējo iedzīvotāju laivu. “Viņu laiva nogāza vienu koku, bet, par laimi, viss beidzās laimīgi. Cits citam pasmaidījām un laimīgi šķīrāmies.”

Jānim ir daudz iemūžinātu mirkļu no piedzīvotā, piemēram, Brazīlijā, Kolumbijā, Peru, Izraēlā, Ēģiptē un Kanāriju salās. Katrā no šīm valstīm piedzīvojumu cienītājs cenšas nobaudīt nacionālos ēdienus. “Nav interesanti aizbraukt uz kādu valsti un ēst to, ko pie mums var dabūt,” iestarpina Jānis. Un tā nu sanācis, ka viņš ir mielojies pat ar haizivs un krokodila gaļu. “Krokodila gaļa ir kaut kas pa vidu starp cūkgaļu un liellopa gaļu. Haizivs garšo gandrīz tāpat kā cūkgaļa, grūti pateikt, ka ēd jūras produktu,” skaidro Jānis.

Sapnis par skaistu māju

Jau vairāk nekā divus gadus Jānis strādā uz kuģa “Ulysses”, kas pārvadā pasažierus no Īrijas uz Angliju. Jā, nav vairs skaisto skatu aiz loga, kas aiz sajūsmas liek acīm plati ieplesties, un nav arī vairs lielā karstuma. Tā vietā ir vienveidīgs brauciens trīs stundu garumā turpu šurpu un nemīlīgi laika apstākļi. Taču bija vairāki iemesli, kāpēc Jānis deva priekšroku strādāšanai tieši uz šā kuģa. Pirmkārt, viņam piedāvāja būt par noliktavas pārzini. “Laikam iestājies tas vecums, kad nesaista stāvēšana aiz letes. Draugiem kaut ko garšīgu pagatavot, tas ir citādāk, tā vairs nav ikdiena,” pamato Jānis. Otrkārt, strādājot uz tālajiem reisiem, prom no mājām viņš bija ne mazāk kā sešus mēnešus. Bet tagad – divus mēnešus strādā svešumā, vienu pavada Latvijā.

Un šajā brīdī Jānis teic sākumā minēto tekstu: “Tā jūrā iešana nav mūža darbs, kādā brīdī jau būs jāpieliek punkts.” Jā, tik drīz tas nenotiks, jo Latvijā tik daudz nopelnīt nevar, cik strādājot uz kuģa. Un viņam ir kāda iecere, ko apņēmies īstenot: “Gribu savest kārtībā, izremontēt lauku māju. Lai ir smuki!” Jānis neizslēdz: ja būtu savas otrās pusītes, iespējams, no iešanas jūrā atteiktos jau tagad. Bet īsto viņš vēl meklē.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Lai arī ikvienam Antarktīdas apmeklētājam gribas pataustīt pingvīnus, tūristiem to darīt aizliegts.

Ja Latvijā atvaļinājuma laikā ir auksts, Jānis dodas uz kādu silto zemi un, piemēram, bildējas kopā ar kamieļiem, kuriem labprāt sēžas arī mugurā.

Liepājnieks kopā ar kolēģiem no Filipīnas uz Amazones upes fona.