Pirmais kaķis – Hugo – Metenu ģimenē ienāca pirms desmit gadiem, kad tas meitai Zanei tika uzdāvināts kā balts, garspalvains kaķēns.

Tad zobārste INGA METENE kādā Liepājā notikušas kaķu izstādes iespaidā iegādājās skotu straita šķirnes kaķeni, kuru mājās nu visi mīļi sauc par Gitu. Nesen šo mīluļu pulciņā ieradās Selkirkas reksa kaķenīte, vārdā Cālis. Tā kā abas kaķu mammas nesen laidušas pasaulē kaķēnus, nu mājās ir pavisam 11 astaiņu. Trīs pieauguši kaķi un astoņi mazuļi.

Līdz šim, kamēr Cālim, jeb pilnā vārdā Curly Creek Dionne, vēl nebija bērnu, viņa Liepājā bija vienīgā Selkirkas šķirnes pārstāve. Galvenā šķirnes īpatnība – sprogains kažoks. Šī šķirne radusies Amerikā, kur kādai mājas kaķenei piedzima kas ļoti neparasts un agrāk neredzēts, proti, sprogains kaķēns. Vēlāk par Selkirkas reksu ciltsmāti dēvēto kaķeni sapāroja ar persieti, un metienā jau bija vairāki sprogaini bērni. Selkirkas reksus dēvē par kaķiem aitādas kažociņā.

Ko par savu Cāli stāstīja Inga Metene? “Katrai kaķu šķirnei ir savas īpatnības, ar kurām droši var rēķināties, neskatoties uz to, ka katram dzīvniekam būs savs raksturs. Selkirkas reksu raksturojošākā frāze varētu būt “ļoti mīļš”. Gan Cālim, gan mazajiem kaķēniem ļoti patīk sēdēt klēpī. Kad man mājās kaut kas jāpadara, tad vienmēr skumji nopūšos, jo viņi no klēpja jāizceļ.”

Cālim šis ir pirmais metiens, un sākumā viņa bijusi apjukusi – kas tie par maziem, pīkstošiem radījumiem, kas nedod miera! Taču ātri vien modušās mātes jūtas, un nu pie viņas pupiem pienu meklē ne tikai pašas bērni, bet arī skotu straita kaķenes trīs mazuļi. Vienu reizi kaut ko tā prātam neaptveramu nācies piedzīvot Hugo, kurš pēc operācijas ir nevis runcis, bet vienkārši kaķis. Pāris kaķēnu bija pielavījušies pie viņa pavēderes piena meklējumos. Laikam jau sapratis, ka sajaukta adrese, lai atbrīvotos no mazajiem ēdelīgajiem radījumiem, Hugo tos pastūmis sānis un laidies meklēt glābiņu neaizsniedzamā vietā. No rītiem, kad Inga dodas uz virtuvi, visi astoņi kaķu bērni, mazmazītiņās ķepiņas dipinādami un žēlabaini spiegdami, rindiņā steidzoties viņai pakaļ. Viņi zina, ka tad dabūs garšīgos un veselīgos konservus kaķiem. Bet piecu bērnu māmiņai Cālim ļoti garšojot visādi našķi. Ja vien viņai atļautu, kaķenīte ne rītā, ne vakarā neatteiktos no biezpiena sieriņiem ar šokolādi, no jogurta vai paša garšīgākā, kas vien var būt, – eklēru pildījuma! Taču nedrīkst, un pie šiem našķiem Selkirkas reksa šķirnes pārstāve tiek tikai “augstos svētkios”. Labi, labi, varbūt mazliet biežāk…

Drīz vien gan Cāļa, gan Gitas bērni sasniegs divpadsmit nedēļu vecumu, un viņiem būs jāmeklē saimnieki. “Atdot kaķēnu –  tas ir gandrīz tas pats, kā atdot savu bērnu,” ar skumjām balsī neslēpa Inga Metene. “Cilvēkam ir jābūt īstam kaķu mīlim, tādam, kuram šie dzīvnieki patīk un ir tiešām pie sirds. Ne velti saka, ka ir suņu cilvēki un kaķu cilvēki – katram savs!”

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Zane ar visiem pieciem Selkirkas reksa šķirnes kaķēniem. Kā jau kaķa bērni, mazie bija tik kustīgi, ka visus nofotografēt bija tiešām grūti. Labajā apakšējā stūrī viens no mazuļiem jau dodas prom no bildēšanās vietas.