Jau
kopš pērnā gada augusta Liepājā dzīvo un strādā amerikāniete
ar latviešu izcelsmi – Laura Valdmanis. Viņa
pie mums ieradusies, lai Liepājas Universitātes un Liepājas Valsts
1. ģimnāzijas studentiem un skolēniem mācītu angļu valodu.

Laura
abās Liepājas mācību iestādēs strādās vienu mācību gadu un
jau šā gada maijā dosies atpakaļ uz Amerikas Savienotajām
Valstīm, lai tur turpinātu strādāt kā pasniedzēja. Bet par mūsu
jauniešiem viņa ir sajūsmā un saka: “Bērni ir lieliski!
Viss ir atkarīgs no tā, kā tu pasniedz sevi klasē. Ja stundas būs
aizraujošas, arī jaunieši būs ieinteresēti. Neesmu fokusējusies uz
gramatiku, bet studentus iedrošinu, lai viņi trenējas rakstīt un runāt,
izmantojot tādas aktivitātes kā digitālo stāstu veidošanu, diskusijas klasē, pāru
darbu, kā arī apgūstot Amerikas ģeogrāfiju, vēsturi un citas lietas.”

Lai
gan Laura šeit jau paspējusi iedzīvoties, viņa stāsta, ka
sākotnējais plāns nemaz nav bijis doties uz Liepāju. “Es
Liepāju neizvēlējos, tā izvēlējās mani,” smaidot saka
jaunā sieviete. “Kad kā Fulbraita stipendiāte pieteicos
darbam Latvijā, biju pārliecināta, ka strādāšu Rīgā un tam
jau gatavojos. Man patīk dzīvot pilsētā un pie tā esmu
pieradusi. Kad man paziņoja, ka jādodas uz Liepāju, par tādu
pilsētu neko nebiju dzirdējusi. Izlasīju, ka tā ir trešā
lielākā pilsēta Latvijā un biju iedomājusies to citādu. Bet man
patiešām šeit patīk un esmu ļoti laimīga. Jūtos šeit kā
mājās,” viņa piebilst.

Laura
dzimusi Minesotā un viņas tēvs ir latvietis, savukārt mamma –
amerikāniete, vēl viņai ir arī vecāks brālis. Viņas ģimene
pagājušajā decembrī pirmo reizi viesojās Latvijā un ir
apņēmības pilna
šeit atgriezties atkal. Laura uzskata, ka Minesota dabasskatu ziņā
ir visai līdzīga Latvijai – daudz ezeru, mežu, lauku.

Jaunās
sievietes vecvecāki pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados caur
Vāciju nonākuši ASV un tur arī Minesotā piedzimis Lauras tēvs.
“Mani vecvecāki no Latvijas devās uz Vāciju, tad Bostonu un
Miniapolisi. Kad domāju par savu līdzšinējo ceļu, saprotu, ka
dīvainā veidā es atkārtoju to pašu, tikai pretējā virzienā,”
saka Laura. Šobrīd jau viņai ir dubultā pilsonība un viņa
oficiāli ir gan amerikāniete, gan latviete.

“Līdz
šim mūsu ģimenē latviski runāja tikai mans tēvs, es latviešu
valodu sāku mācīties pagājušajā gadā. Kad atgriezīšos mājās,
noteikti turpināšu runāt latviski ar tēti,” uzsver Laura.
Protams, Latvijas pilsonība viņai dod zināmu patriotisma devu, bet
tas arīdzan atvieglo ceļošanu un strādāšanu Eiropas Savienībā.

Dzīvojot
Liepājā, ne vienu vien liepājnieku Laura jau savaldzinājusi ar
savu neslēpto interesi par latviešiem un latviešu kultūru un
dzīvesveidu. “Manuprāt, jebkuram, kurš ieradies kādā jaunā
vietā, būtu jāiesaistās un jāiepazīst vietējie cilvēki un
kultūra. Es domāju, ka atrasties cilvēkos, bet nebūt kopā ar
viņiem ir ļoti vientuļi,” uzskata Laura.

Gandrīz
ik dienu viņu var sastapt “Amatnieku mājā”, kur Laura
pavada lielu daļu sava brīvā laika un nododas gan aušanai, gan
citām ar amatniecību saistītām lietām. Turklāt viņa
sadraudzējusies ar “Amatnieku mājas” tekstilmākslinieci
Dzintru Bitenu un kopīgi ne vien rada skaistas lietas, bet arī
aizraujas ar dažādām citām aktivitātēm,
piemēram rītos dodas uz pludmali, kur gan sporto, gan lasa
dzintarus.

Arī
mūsu sarunas laikā Laura sēžas pie stellēm un labprāt
nodemonstrē apgūtās iemaņas. Viņa gan smejas, ka nav vēl tik
veikla kā “Amatnieku mājas” audējas. Tomēr jau paguvusi
noaust vairākus galda celiņus, paklājiņus un gatavojas arī pati
savām rokām izveidot brošu, ko parasti liek pie tautastērpa.

“Tagad,
kad man ir arī Latvijas pase, jūtos šeit īpaši piederīga. Tas
ir kā pienākums, dodoties atpakaļ uz Ameriku, cilvēkiem parādīt,
ko esmu šeit iemācījusies. Tāpēc man ir svarīgi mācīties
latviešu valodu, apgūt tradīcijas un noteikti vēlos, lai manā
ģimenē tas turpinātos un arī mani bērni runātu latviski un
zinātu šīs tradīcijas,” uzsver Laura.

Viņa
atzīst, ka līdz šim šo latvisko pusi nav tik spēcīgi izjutusi
un mājās ar tēti nav runājuši latviski, bet nu viņas domas
mainījušās. “Pagājušajā vasarā tikos ar Amerikas
latviešiem Filadelfijā un pēc atgriešanās mājās noteikti
turpināšu kontaktēties ar viņiem, lai šīs tradīcijas
stiprinātu un tās nezustu. Vēlos, lai manā ģimenē tās
turpinās,” pauž jaunā sieviete.