“Šī ir vieta,
kur varu sevi atvērt, realizēt idejas. Patīk kopības sajūta, kas valda,
ģimeniskums,” stāstot, kāpēc iesaistījusies Grobiņas tūrisma klubā
“Oga”, saka Ilze Dejus. Dzīvojot Rīgā, ļoti bieži atdūrusies pret
“naudas jautājumu”. “Ja tev ko vajag – maksā. Kapitālisms, kā
saka mūsdienās. Te atkal ap naudu praktiski nekas negrozās. Ir entuziasms, otra
atbalsts.” Kuršu vikingu apmetne ir viens no “Ogas” bērniem.
Līdzdarbojoties Ilze pieskaras vēsturei un tās noslēpumiem.

“Ogas” trīs
auklējamie

Šovasar Ilze beigusi studijas Rīgā,
domājusi, ko darīt – palikt vai braukt mājās. Savā ziņā “Ogas”
fenomenālā kolektīva dēļ viņa pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezusies dzimtajā
pusē. “Patika, kas un kā tur notiek,” paskaidro jauniete. Turklāt
vasaras sezonā tūrisma kluba aktivitātes palielinājušās, uz pussalas vikingu
apmetnē atvērusies māja. “Līdz ar to mani vairāk pavilka uz šo pusi. Esmu
Grobiņā arī atradusi darbu. Viss pats tā labi sakārtojās, ka nolēmu – palikšu
šeit,” Ilze smejas, ka nu lēnām no liepājnieces pārtop par grobiņnieci.

Šobrīd “Ogā”, kas pastāv jau
vairāk kā 10 gadu, viņa ir ar visu sirdi un dvēseli. Citu uzticība virza uz
priekšu un liek visu paveikt pēc labākās sirdsapziņas, pievilt nedrīkst. Dotā
brīvība Ilzei ir svarīga.

Tūrisma klubam, kā saka paši tā
biedri, ir trīs auklējami bērni. Aktīvā tūrisma pulciņa mērķis ir
sagatavot jauno maiņu. To apmeklē skolēni no Grobiņas pamatskolas un ģimnāzijas,
lai apgūtu dažādas noderīgas prasmes un iemaņas, piemēram, kā aizdegt
ugunskuru, izdzīvot brīvā dabā, uzsliet telti, un lietderīgi pavadītu brīvo
laiku. Aktīvākajiem nākotnē ir iespēja kļūt par 
tūrisma kluba “Oga” biedriem.

Savukārt Tūrisma attīstības grupa
darbojas pilsētas labā, teikts mājaslapā grobinasvikingi.lv. Tās
galvenais uzdevums ir ideju ģenerēšana un realizēšana, iesaistot dažādus
papildspēkus. Grupas darbības princips nav materiālu labumu gūšana, bet gan
pieredzes uzkrāšana. Šobrīd tajā darbojas deviņi jaunieši, studenti – katrs ir
speciālists savā jomā. Dalība grupā dod iespēju attīstīt sevi kā profesionāli,
jo ir vieta, kur praktizēt un gūt darba pieredzi. Kopīgi darbojoties, jaunieši
tiecas uz mērķi – lai Grobiņas novads ir interesi rosinošs un atvērts, tūrisma
attīstībai draudzīgs novads ar pozitīvu atpazīstamību Latvijā un ārvalstīs.

Kuršu vikingu apmetne ir viens no
projektiem, ko realizējusi Tūrisma attīstības grupa, un uzskatāms par
“Ogas” trešo auklējamo. Tā piedāvā iespēju izzināt kuršu vikingu
dzīvesziņas, iejusties vikingu tēlos, dzirdēt leģendas, kā arī iepazīt Grobiņas
vēsturiskās vietas un objektus, kam pieskārusies vikingu elpa un roka. Apmetne
izvietota uz Grobiņas pilskalna pussalas, un ir populārs apskates objekts dažādu
vecumu interesentiem. “Ir forši, ka cilvēki brauc atkārtoti. Tas
rāda, cik ļoti viņiem ir paticis. Tajā arī slēpjas visa jēga,” gandarīta
ir Ilze. “Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki nezaudētu dvēselisko
pasaules izjūtu. To, ka zini – pirms tevis ir bijis vēl kāds, tikpat reāls kā
tu pats. Parasti visiem ir interesanti izzināt vēsturi tik tālu, cik tālu tas
skar pašu vai tuvos radiniekus. Tālāk jau nešķiet interesanti. Bet man liekas,
ka daudzos grobiņniekos un arī liepājniekos plūst vikingu asinis, tikai viņi
paši to nenojauš. Atdzīvinot vikingus, varam mazliet pieskarties
vēsturei arī praktiski, ne tikai teorētiski grāmatās,” pārliecināta Ilze.
Lai gan “Ogā” viņa ir projektu vadītāja un vairāk darbojas Tūrisma
attīstības grupā, ir reizes, kad Ilze pārvēršas “dzīvā vēstures liecībā”
– skaistā vikingu sievietē – un savos stāstos interesentus ved cauri laikiem.

Tērps un rotas ar
nozīmi

Leģenda vēsta un fakti hronikās pierāda, ka senākā
rakstos minētā apdzīvotā vieta Latvijā bijusi Grobiņa. Skābaržu ielokos jau
akmens laikmetā veidojušās
apmetnes. Tomēr 9. gadsimtā šeit veidojusies un pastāvējusi varenā
Seeburg jeb Jūrpils, ko apdzīvojuši kurši. Ne tikai Piemares zemes brīnījušās
par kuršu varenajiem sirojumiem Baltijas jūrā, bet arī dāņi, sveji un sembi
bailēs drebējuši no Jūrpils laivām un vīriem.

Leģendu tūrisma klubs “Oga” attīsta, piesaistot
Eiropas fondu finansējumu, pastāsta Ilze, tāpat arī sadarbībā ar Grobiņas
Novada domi un vietējiem uzņēmējiem. Interesentiem tiek dota iespēja iejusties
vikingu tēlos un doties vēsturiskā ceļojumā ar kuršu vikingu liellaivu pa seno
vikingu ūdens ceļu – Ālandes upi. Brauciena dalībniekus pavada interaktīvs
audio gids, iepazīstinot ar kuršu vikingu stāstiem.

Kuršu vikingu apmetnē var pārbaudīt savu spēku un meistarību
cīņu skolā, izmēģinot dažādas vikingu treniņu disciplīnas – šķēpa un cirvja
mešanu, cīņu uz baļķa ar maisiem un citas. Kad, piemēram, notiek cīņu
paraugdemonstrējumi, ir norunāts, ko drīkst un ko ne. Tas tiek darīts, lai
izvairītos no traumām. Šeit lielu lomu nospēlē savstarpējā uzticēšanās, norāda
Ilze. “Ka vari zvetēt, zinādams, ka trāpīsi tur, kur esat
sarunājuši.” Īpaši gan puiši cīņām ikdienā netrenējoties.

Tērpi, ko nēsā apmetnes saimnieki, ir īpaši. Tie galvenokārt
ir no vilnas un lina, izgatavoti Rīgā un atbilst vikingu vilktajam apģērbam.
Speciālisti tos ir gatavojuši rokām, tāpat arī rotas lietas. “Protams,
sajūta, uzvelkot vikingu tērpu, ir īpaša. Vēl jo vairāk, ja zini, ko tu esi
uzvilcis, ka tās nav vienkārši kaut kādas lupatas,” apģērba vērtību iezīmē Ilze. “Man vislielāko gandarījumu
sagādā tas, ka varu dalīties ar citiem un pastāstīt, kas man ir mugurā, ko tas
nozīmē. Tā savā ziņā ir vēstures stunda. Mūsu ideja bija tieši tāda – ka vari
pataustīt, sajust. Manuprāt, tikai tad, kad esi tajā visā iekšā, vari
produktīvi savu vēstījumu nodot tālāk. Ja nav intereses un dzirkstelītes iekšā,
tad arī otrs to sajutīs. Viss ir enerģijās.”

Blakus oriģināldarbiem ir arī pašu šūti apģērbu gabali un
darinātas rotas. “Lai mums būtu vairāk un būtu ko iedot
apmeklētājiem,” paskaidro Ilze. Tas, ko velk paši, citiem netiek dots.
“Nav divu vienādu tērpu, arī rotu. Puišiem vamži ir īsāki un garāki,
meitenēm kleitas ir dažādās krāsās, tiek kombinēti svārki ar blūzēm. Tas
darīts, lai sniegtu pēc iespējas plašāku priekšstatu par to, kādi apģērbu
varianti ir bijuši.” Neparasts ir tā saucamais Odina tērps vīriešiem –
balts mūka tērps līdz zemei ar kapuci un jostiņu. Odins senskandināvu
mitoloģijā ir bijis augstākais dievs.

Ņemot vērā, cik apģērbs ir dārgs – gan tieši, gan emocionāli
– vaicāju, vai nav bailes ko saplēst vai pazaudēt. “Ir noticis gan viens,
gan otrs,” smaidot atbild projektu vadītāja. “Taču nevienam nekas
netiek pārmests. Tā notiek, tas ir cilvēciski.” Ir, piemēram, meistars,
kurš rotas papildina ar saviem darbiem. Viņš prot strādāt gan ar metālu, gan
dabīgiem materiāliem – mežacūku ilkņiem, briežu ragiem.

Mācīsies, lai zinātu

Kas
darbojas kuršu vikingu apmetnē? “Biedri esam ap četrdesmit. Aktīvākie arī
darbojas apmetnē. Pasīvākie savukārt piedalās atsevišķos pasākumos. Tūrisma
klubam galvenā nodarbošanās patiesībā ir laivošana. Daļa biedru atkal
piesaistīti tieši tur. To, ko darīt, katrs izvēlas pēc interesēm un
brīvprātīgi. Kā zināms, ja dari, kas patīk, ir pavisam savādāka
attieksme,” secina Ilze.

Apmetne
uz pussalas teorētiski ir pieejama visu laiku, jebkurš var doties to izstaigāt,
papiknikot vai kā citādi pavadīt brīvo laiku. Ir pieejamas atpūtas vietas ar
masīvkoka galdiem un soliem. “Taču, ja grib redzēt mūs, pie tam – pilnā
veidolā, iepriekš jāpiezvana. Jo oficiālais darba laiks mums ir
brīvdienās,” brīdina jauniete, priecājoties, ka interese ir liela.

“Mūsu
tālākais attīstības mērķis ir pilnveidot ne tikai teorētiskās zināšanas,
piemēram, par to laiku apģērbu, tēlu, bet arī apgūt tīri praktiski to, ko
vikingi darījuši, saimniekojot ikdienā. Zinu, ka Skandināvijā ir ļoti spēcīgas
vikingu apvienības. Pie viņiem varētu doties apmaiņas braucienos, lai iemācītos
papildu prasmes,” par nākotnes mērķiem stāsta Ilze. “Jo šajā virzienā
esam tikai pašā sākumā.” Pagaidām šādu braucienu nav bijis. “Mums ir
svarīga sevis pilnveide. Gribam būt zinoši, lai pēc dienas vikingu ādā zinošs
būtu arī mūsu apmeklētājs, tāpēc pie tā strādājam,” piebilst Ilze.

Piedāvājumu
klāstā, kurā iesaistīti vikingi, ir arī vēstures nakts šovs “Seeburg
leģenda”, kura laikā tiek atdzīvināts Skābaržu kalns. “Vairāk
neteikšu, lai saglabātu intrigu,” noslēpumaini teic “Ogas”
pārstāve. Programma esot ļoti interesanta, un apmeklētājiem patīkot.

Šobrīd
tiek domāts par to, lai ciemiņus pie sevis varētu aicināt arī ziemā.
“Negribam būt slēgti. Gribam, lai vikingu auru var sajust arī gada
aukstākajā laikā.” Kas tieši “Ogai” padomā, Ilze vēl neatklāj.

“Neesmu
dzirdējusi gan, ka mūs sauktu par jocīgiem,” smaidot noraida Ilze, vaicāta,
vai nav bijušas kādas nepatīkamas replikas. “Gan jau kāds tā mūs arī
nosauc, nezinu. Bet tas nebūtu nekas aizvainojošs.” Pēc nedēļas nogales,
pavadītas vikingu ādā, ir milzīgs enerģijas pieplūdums. “Jo, visu laiku
pavadot pozitīvā gaisotnē, asinis sāk riņķot uz otru pusi.”