Lai arī kā mums gribētos, Eiropas līmeņa sacensības Liepājā vēl nav kļuvušas par ikdienišķu parādību. Jā, vasarās jūtam līdz “Liepājas metalurgam” UEFA kausa vai Čempionu līgas sacensībās, taču šīs ir teju arī vienīgās spēles, kurās mūsējie sacenšas ar citām Vecā kontinenta klubu komandām, savukārt valstsvienību cīņu Liepājā pēdējo gadu laikā gandrīz nav bijis. Pirms dažiem gadiem pilnas tribīnes pulcēja Liepājas tenisa laukumi, kur norisinājās Deivisa kausa izcīņas spēles, bet šonedēļ Liepājas Jūrnieku centrā valstsvienību līmeņa cīņas aizvadīja tenisa mazais brālis – galda teniss.

Lai arī visos mačos galvenā uzmanība vienmēr tiek pievērsta izrādes galvenajiem varoņiem – sportistiem, nevienas sacensības nav iedomājamas bez to rīkotājiem. Un šajā gadījumā bez Aivara Burģa.

Aivara Burģa saikne ar sportu gan nesākas un arī nebeidzas ar galda tenisu. Iespējams, ka nevienam vien Liepājas sporta dzīves pārzinātājam viņš vairāk palicis atmiņā kā viens no basketbola kluba “Līvu alus/Liepāja” akcionāriem. Savulaik Aivars pats devās uz Viļņu, lai no turienes uz Liepāju atvestu pirmos melnādainos spēlētājus mūsu pilsētas groza bumbas vēsturē. Šo spēlētāju prasme basketbola laukumā gan bija visai pieticīga, un viens ātrāk, otrs vēlāk, bet abi nigērieši Liepāju pameta.

Durbes vidusskolas absolvents vairākus gadus pavadījis Rīgā, mācoties skolās ar tehnisko novirzienu, bet augstāko izglītību ieguvis tikai 1990.gadā, kad absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Jau līdz tam brīdim bija strādājis Grobiņas “Lauktehnikā” par brigadieri.

Pēc tam, kad 1990.gadā turpināja vējot pārmaiņu vēsmas, A.Burģa ceļi no lauksaimniecības tehniku apkalpojošā uzņēmuma veda privātā biznesa virzienā. Tagad uzņēmēja bizness attīstījies par vienu no lielākajām vairumtirdzniecības bāzēm pilsētā – “Ezermala 1”, pie kam uzņēmējam, pēc aģentūras LETA arhīva datiem, pieder kapitāla daļas gandrīz desmit uzņēmumos, no kuriem zināmākie ir jau minētā SIA “Ezermala 1” un a/s “Mēs –Liepājai”, kur A.Burģis darbojas kopā ar vēl diviem Liepājas biznesa pasaules dūžiem – Andri Griģi un Ivaru Kesenfeldu.

Domājams, ka tieši biznesa partneri pamudināja A.Burģi pievērsties basketbolam, taču sporta veids numur viens viņam pašam allaž ir bijis galda teniss. Uzņēmēja tuvinieki zina stāstīt, ka savulaik ar šo dinamisko sporta veidu Aivars pats ir nodarbojies. Varbūt neitrālākam vērotājam šķitīs, ka šis sporta veids nedaudz neatbilst šķietami mierīgajam un nosvērtajam uzņēmējam, taču skaidrs, ka bez nepieciešamā ašuma nebūtu arī panākumu biznesā, tāpēc droši var apgalvot, ka ārējais iespaids ir maldinošs.

Sava tēva ceļu sportā turpinājuši arī Aivara dēli Reinis un Matīss, un abi ir sasnieguši Latvijā atzīstamus rezultātus. Reinis Latvijas spēlētāju reitingā atrodas sestajā vietā, bet piecus gadus jaunākais Matīss šajā sarakstā ir otrais. Augustā savu septiņpadsmito dzimšanas dienu nosvinējušais Matīss gan jau vairākus gadus ir pametis Latviju un galda tenisa iemaņas turpina apgūt Vācijā, kas ir viens no lielākajiem šī sporta veida centriem Eiropā un pasaulē. Neizpaliek rezultāti arī starptautiskajā arēnā – Eiropas junioru ranga sarakstā Matīsam pašlaik ir piektā pozīcija. Skumji, bet fakts – Latvijā sportists var augt vienīgi līdz pusaudžu vecumam, un lielākajā daļā gadījumu, lai turpinātu sportisko izaugsmi, nepieciešams krietni kvalitatīvāks skološanas procesa turpinājums. Šajā sakarībā A.Burģis savulaik teicis, ka līdz kadetu vecumam mūsējie vēl ar rietumniekiem var sacensties, bet vēlāk jau iespēju apspēlēt citu valstu sportistus kļūst aizvien mazāk. Par būtisku faktoru jāuzskata arī kvalitatīvas konkurences trūkums pašu mājās.

Galvenais Matīsa atbalstītājs, meklējot iespējamo mājvietu Vācijā, ir bijis viņa tēvs, kas ir saucams arī par ārkārtīgi gādīgu menedžeri. Ja ir nepieciešams operatīvi uzzināt par Matīsa startiem kādos mačos, bet internetā iespējams atrast vienīgi sausus rezultātus, vislabāk ir zvanīt tieši Aivaram, kurš pastāstīs gan par aizvadīto cīņu, gan arī par pretinieka pārstāvētās valsts galda tenisa sistēmu kopumā. Tas norāda uz A.Burģa plašo redzesloku.

Aivars Burģis ieņem viceprezidenta posteni Latvijas Galda tenisa federācijā. Savulaik uzņēmējam bija vēlme ieņemt vēl vienu amatu, kad viņš kandidēja Liepājas pašvaldības vēlēšanās, bet par raušanos atbildīgos krēslos runāt būtu nepamatoti, jo gan virzība uz deputāta vietu, gan arī kļūšana par Galda tenisa federācijas vienu no amatpersonām ir saistīta ar vēlmi strādāt lielākas vai mazākas sabiedrības labā, īpaši uzsverot nepieciešamību pēc lietderīgas un kvalitatīvas laika pavadīšanas iespējām jauniešiem.

Varbūt taisnība būs tiem skeptiķiem, kas teiks, ka nekas liels šajos mačos netika paveikts – seši sportisti, vien pāris simti skatītāju, kas pulcējušies necilā zālē. Par brīnumu, pēc šīm sacensībām šādas runas nebija dzirdamas, lai arī ir ierasts, ka liepājnieki vienlaikus gan sūdzas par to, ka viņu pilsētā nekas nenotiek, gan arī kritizē sarīkotos pasākumus. Šoreiz viss bija teju vai tikai un vienīgi rožainos toņos – mūsējie uzvarēja mačā, kurā netrūka vienas no sporta galvenajām odziņām – intrigas, bet skatītāji otrdienas vakarā Jūrnieku centru atstāja pacilātā noskaņojumā, vēl ilgi domās pārcilājot Igora Sidorova spraigo cīkstēšanos ar Skotijas ranga otro numuru Stjuartu Kraufordu.

Aivars Burģis arī pēc šiem mačiem bija ierasti pieticīgs, atzīstot vien, ka pasākums ticis sarīkots normāli. Ne vairāk un ne mazāk. Tiesa, ar piebildi, ka šāds vērtējums dodams tikai tādēļ, ka līdzīga mēroga sacensības Liepājā viņš ir rīkojis pirmo reizi. Ko varam secināt no uzņēmēja sacītā? Iespējams, to, ka pirmā reize nepaliks pēdējā, kā arī to, ka sacensību kvalitātei vajadzētu kļūt labākai.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Aivars Burģis – uzņēmējs un sports funkcionārs vienā personā.