Dienvidu fortos vakar un šodien, 17. augustā, notiek pirmais Klusuma festivāls. Tā rīkotāji atzinuši šo aizsargājamo piekrastes teritoriju par īpaši radītu vietu, lai cilvēki tur paietu malā no ikdienas pienākumiem un darbiem. Festivāla mērķis ir apstāties un mierīgi atpūsties, lai atjaunotos. “Ir ļoti daudz ko darīt, ir brīvības sajūta, ka katrs var darīt to, ko vēlas,” saka festivāla apmeklētāja Iveta no Rīgas. “Ticu, ka cilvēki, kas festivālu pieredzējuši šogad, būs ļoti kaislīgi draugu aicinātāji šurp arī nākamgad”, atzīmē viens no Klusuma festivāla mūziķiem Shipsea.

Piemērots ģimenei

Festivāla teritorija ir ļoti plaša, cilvēkiem ir iespēja justies netraucētiem, novēroja portāls liepājniekiem.lv. Katrs var izvēlēties sev nodarbes – iesaistīties radošajās darbnīcās, meditācijās, gleznot, izbaudīt dažādus rituālus. Lielā skatuve uzslieta pļavā, koki tur veido dabīgu fonu. Publika koncertos ir relaksēta, cilvēki sēž vai guļ uz līdzpaņemtajiem krēsliem vai plediem. Mazā dzejas un mūzikas skatuve ieslēpta priežu mežā, tur valda intīmāka atmosfēra. Plaša vieta atvēlēta telšu pilsētiņai. Tumsā visu izgaismo 500 svecītes. Festivāla teritorijā visur ir norādes, kas palīdz orientēties, kā arī atgādinājumi būt klātesošiem šeit un tagad, izmantot šo laiku, lai pabūtu mierīgi klusumā ar sevi. Festivāla apmeklētāji ir aicināti neizmantot mobilos telefonus un nelietot apreibinošas vielas. Kā novērojis portāls, šeit nav iereibušu un skaļu cilvēku. Arī Liepājas pilsētas pašvaldības policijas darbinieki sestdienas rītā atzina, ka tik mierīgu festivālu neesot pieredzējuši.

Iveta ar ģimeni atbraukuši no Rīgas un saka, ka jūtoties ļoti labi: “Klusuma festivāls mūs uzrunāja, bet īsti nevarējām prognozēt, kā būs un kā cilvēki to visu uztvers. Pēc pirmās dienas saku, ka fantastisks pasākums un cilvēku attieksme pret to, kā arī fantastisks laiks. Ceru, ka rīkotāji nebūs ekonomiski mīnusos, lai nākamgad viņi atkal rīkotu. Jo izmaksas ir lielas, bet cilvēku, man liekas, nav tik daudz, kā organizatori prognozēja. Novēlu viņiem nemest plinti krūmos, jo cilvēki nākamgad būs jau apjautuši, kas ir šis festivāls. Man liekas, mākslinieki arī īsti neapjauta. Ja Klusuma festivālā lūdz aplaudēt, tas tā īsti nav… Domāju, nākamgad viņiem arī būs jau vienkāršāk.” Braukt uz Liepāju ierosinājusi meita Evita: “Es pamanīju reklāmu feisbukā un nodomāju, ka šis ir ļoti labs festivāls, kurp iet ar ģimeni. Viens ir, kas tu ej ar draugiem, ar jauniešiem, bet šeit ir citāda publika, viss mierīgi. Piedāvāju vecākiem, viņiem ideja patika.”

Ģimene uzspēlējusi vienu galda spēli, un arī citi sapratuši, ka to var ņemt un spēlēt. “Vēl esam drusciņ stereotipos, nav vēl pilnīga tā brīvības sajūta, kas ir sevī jāaudzina,” atzīst Iveta. “Visfascinējošākais brīdis bija vakar vakarā, kad aizgājām tur, kur varēja gleznot. Deg lampiņas, cilvēki iet un saprot, ka naktī mežā var gleznot! No māksliniekiem mums vislabāk patika Inese Galante.” 

Kāzu dienas otrais rīts

“Jūtamies mierīgi un klusi,” saka Agnese, Uģis un Mārtiņš, kuri atbraukuši no Cēsīm. “Ierosināju es,” atklāj Agnese. “Gaidu mazo, gribas šovasar festivālu, bet nevaru neko skaļu atļauties. Šis likās labs variants – var kaut kur aizbraukt, bet nav tie skaļie basi un mūzika.” Par Ralfu Eilandu un Shipsea, kuru uzstāšanos noklausījušies, Uģis saka:

“Nav tās ierastās mūzikas, ko viņi izpilda, ir kaut kas citāds, mierīgāks, citas aranžijas. Arī Ainars Mielavs šorīt bija ļoti labs. Esam apmierināti, ka atbraucām.”

Savu dzeju festivālā lasīja liepājniece Linda Skranda. “Par piedalīšanos mazliet bija veselīgais uztraukums,” viņa atzīst, taču pēc uzstāšanās jūtoties labi. “Te ir forši, manuprāt, nav nodalījuma “publika un es”, visi ir kopā. Man likās, šis ir festivāls, kur dzeja piestāv. Tā ir arī veselīga pārbaude – vai mani paņems? Kad teica jā, ka iederas, tad ļoti gaidīju,” pastāsta Linda.  

Sestdien lielo skatuvi jau no rīta atklāja Ainars Mielavs. “Savu mūžu tā nav bijis – tik agri no rīta dziedāt festivālā,” viņš smejas. “Nekāda vaina. Kad šeit ierados, bija sajūta, ka ir kāzu dienas otrais rīts – zāle nomīdīta, neviens vēl nav pamodies. Viss kluss un mierīgs. Man jau liekas, ka šis festivāls iedzīvosies un kļūs par tradīciju. Vieta ir neapdzīvota. Ja nopļauj zāli, izrādās, ir skaisti, tepat ir jūra. Lai veicas organizētājiem un lai Liepājas dome turpina atbalstīt,” novēl mūziķis.

Publikai viņš pavēstīja, ka pēc gada svinēs 60 gadu jubileju, lai arī tik vecs nejūtoties.  

“Es noteikti ļoti gribētu savu jubilejas koncertu Liepājā. Vienīgais – es ceru, ka man izdosies piepulcēt to “Lielo dzintaru”. Lai liepājnieki piedod sarkasmu, bet, cik esmu novērojis, “Lielais dzintars” uz estrādes mūziku ir pilns tikai tad, ja uzstājas kāds no liepājniekiem. Tur tā lieta, ka es jau gandrīz tikai liepājnieks. Vecāki no Liepājas, dzimis Rīgā. Liepājā man vairs neviena nav palicis, visi radi miruši, bet es vienmēr ar prieku atgriežos, jo Liepāja, manuprāt, ir viena no skaistākajām Latvijā. Katra bērnības vasara man šeit pagāja, un tās atmiņas ir neizdzēšamas,” pastāsta A. Mielavs.

Saule un nirvāna

Inese Galante pirmā kāpa uz skatuves piektdien, uzstājās kopā ar ērģelnieku Aivaru Kalēju, kuram vēja dēļ nācās līmēt notis pie sintezatora. Tikko beidzies viņas rīkotais tradicionālais festivāls Jūrmalā “Summertime – aicina Inese Galante”. “Tas viss man bija negaidīti. Man likās, ļoti dīvaini un ļoti intīmi. Saule acīs, tāda sajūta, ka vasara atvadās. Ar saulesbrillēm vēl nekad nebija nācies dziedāt. Cilvēki vienkārši sēž zālē, viens otrs apgūlies. Cilvēki nāk un nāk. Apkārt koki. Tāda nirvāna,” savu uzstāšanos raksturo lieliskās soprāna balss īpašniece. Tāda festivāla viņas mūžā nesot bijis, lai gan ir bijušas skatuves brīvā dabā vai pilsdrupās. “Te viss bija tik klusi, sirsnīgi. Negribējās skaļi runāt un lēkāt, gribējās visus apmīļot, apkampt un pieskarties tā ļoti maigi pie sirds un dvēseles un noglaudīt vaigu. Gribas, lai jums šeit veicas, lai cilvēki pamazām atkostu, kas šis ir, un nāktu uz festivālu, lai būtu visas pļavas pārpildītas. Jo visi cilvēki meklē piekto stūri, kur varētu mīļi un draudzīgi izsprukt no ikdienas un no tādas brutālas sadzīves. Šis ir īstais punkts, moments un vieta. Gribētu, lai šī būtu Meka, uz kurieni cilvēki nāktu un sauktu savus tuviniekus un draugus. Tādu momentu mūsu dzīvē daudz nav,” atzīst dziedātāja. Viņa labprāt gribētu atgriezties Klusuma festivālā citugad: “Jo nu saprotu, kas tas ir un kāpēc, saprotu, ka papēži te nav vajadzīgi un visi tie šiki-miki, – to var atstāt mājās.”

Shipsea jeb Jānis Šipkēvics norāda, ka jau pēc festivāla pieteikuma un sarunām ar rīkotājiem viņa šķitis, ka tas nav tāds darbiņš, ko kāds dara, bet sirsnīga kaislība, sapnis, ko grib īstenot: “Kad to jūti, tas atspoguļojas arī pārējā – visi ir vienoti, saistīti un izpalīdzīgi. Jutām arī saikni ar publiku, tā bija miera pilna un dziļa saikne, tur nebija nekādas ārišķības, ne arī vēlmes un vajadzības radīt kādu sajūtu, kuras šeit nebūtu. Bija svarīgāk saglabāt un atklāt to, kāda gaisotne šeit vienkārši ir, staro no šīs zemītes, no gaisa, no dabas, no gadalaika un dievišķa vakara, kas bija apveltīts ar patīkamiem laika apstākļiem un laika vārdu visplašākajā nozīmē. Tas bija laiks-bezlaiks. Tas tiešām te apstājas. Un tāda sava sajūta, drošības saliņa, ka viss ir ideāli.”

Mūziķis esot spēlējis diezgan daudz, bet pirmo reizi redzējis šādu festivāla koncepciju. “Teicu, ka rīkotāji ir drosmīgi, jo viņi iet neiemītu taciņu, iet savu ceļu. Šādi soļi uzņem apgriezienus kā sniega bumba, pakāpeniski. Tas ir kas tāds, ko nevari izstāstīt pirms tam, tu to radi vai mēģini nosargāt. Tas ir kas tāds, ko mēs principā katrs ikdienā sev nēsājam līdzi – miera sajūta, kuru dažādi apstākļi vienmēr notraucē. Festivāls grib saglabāt, nevis iztraucēt tevi no miera, kas tev ir dots no piedzimšanas, kad esi mazs bēbītis un nezini, par ko tev jāuztraucas. Šī ir vieta, kurā atcerēties, kas tu esi un kāpēc tu esi laimīgs būt dzīvs,” priecājas Shipsea.

Klusuma festivālā šodien vēl muzicē Ieva Akuratere, Sergejs Jēgers, Kaspars Zemītis, Gunars Meijers, Kārlis Kazāks, Jānis Stībelis. “Triana Park” un Arstarulsmirus

39Skatīt galeriju