Lai arī pavasaris ir klāt un rūpes un raizes vajadzētu atstāt tumšajā laikā, tomēr ne visiem tas izdodas viegli. Iemeslu netrūkst: daudzās ģimenēs kāds palicis bez darba un pēkšņi pasliktinās materiālā situācija, citiem samazina algu, darbā ir stress, daudziem to rada neziņa par rītdienu u.tml. Taču skaidrs, ka nedrīkst ļauties drūmajām domām un jūtām. Kaut kas ir jādara. Redakcija meklēja iespējas, kā vienkāršiem līdzekļiem tikt šim laikam pāri un rast prieku.

Neviens mani nemīl!

Psihologi, psihoterapeiti un arī ģimenes ārsti atzīst, ka aizvien biežāk cilvēki, lielākoties ekonomiskās situācijas un nākotnes neziņas nomākti, meklē palīdzību, jo saprot, ka paši ar saviem spēkiem vairs nepārvalda situāciju. Daudzi cer – varbūt noskaņojumu uzturēt palīdzēs kāda tabletīte. Speciālisti gan neiesaka tūlīt ķerties pie medikamentiem, ja stress patiešām ņem virsroku, labāk iztikt ar nomierinošām zāļu tējām. Taču ar to vien nepietiks. Lai arī cik grūti klātos, kaut vai ar piespiešanos ir jāatrod kādas nodarbības, kāda izklaide, kāda aizraušanās vai kaut kas cits, lai atgūtu zūdošo prieku. Tas ir svarīgi, jo galu galā – no tā, kā jutīsimies mēs paši, tā jutīsies arī mūsu mīļie, ar kuriem dzīvojam kopā, mūsu draugi un pat kolēģi ietekmējas cits no cita noskaņojuma.

Diezin vai daudz būs tādu cilvēku, kuri kaut reizi dzīvē nav piedzīvojuši situāciju, kad šķiet – visa pasaule pret tevi sazvērējusies: priekšnieks darbā prasa neiespējamo, dzīvesbiedrs kļuvis īgns un nerunīgs, bērni speciāli vakarā skaļi bļaustās, lai ne mirklīti mājās nebūtu miera, draudzene arī sen nav piezvanījusi – viņai vienalga, ka tev tik grūti, un galu galā – visiem citiem dzīve ir interesanta, bet tev… Un seko asaras. Neviens mani nemīl.

Protams, var dusmoties, bet var arī mēģināt pats uz sevi paskatīties no malas un godīgi pajautāt: vai tiešām ir tik traki? Bieži vien atbilde jau pirms tam ir skaidra – nu, nav! Un labi vien ir, ka nav.

Taču, ja domās aizvien ilgāk un ilgāk kavējas nepatīkamais, tas, par ko vislabprātāk nemaz negribas domāt, ir jāmeklē iespēja, kā no tā tikt vaļā. Un nav nemaz jābrauc uz Karību salām. Redakcijas aptaujātie liepājnieki apliecina, ka iespējas ir visapkārt – pavisam vienkāršas, vajag tikai tām ļauties.

Prieks, kas neko nemaksā

Zane (24 gadi, māksliniece): – Es neesmu nekāda depresīva būtne, bet laiku pa laikam tomēr uzmācas grūtsirdība. Sākumā domāju – lasīšu grāmatas, taču, kad laukā ir tik skaists laiks, kā sēdēsi istabā! Tad mēs ar draudzeni izdomājām pamēģināt nūjošanu. Jā, jā, es esmu dzirdējusi smiekliņus, ka tā esot tāda pensionētu tantiņu padarīšana, bet nekā nebija! Tā kā es neesmu nekāda sportiskā dāmiņa un nekad arī tāda neesmu bijusi, man šī nodarbība ir pašā laikā. Tagad mēs diezgan regulāri dodamies garās pastaigās.

Aija (39 gadi, ierēdne): – Man ir kāda laba apņemšanās – atjaunot tikšanās un parunāšanos ar draudzenēm. Ne jau tukšas čukstēšanas dēļ, bet tāpēc, ka jūtu – pēdējo gadu laikā, kad darba bija aizvien vairāk un nekam citam neatlika laika, draudzība kaut kā sākt pajukt. Ik palaikam tik sazvanāmies, apjautājamies, kā klājas, kas jauns, un vienojamies, ka vajadzētu taču satikties, lai varētu mierīgi parunāties, bet tā līdz nākamai telefonsarunai. Nupat kādai draudzenei bija vārda diena. Piezvanīju, lai apsveiktu, un abas smejoties atcerējāmies, ka pēdējo reizi runājām pa telefonu Ziemassvētku vakarā. Novēlot viena otrai priecīgus svētkus, stingri vienojamies pēc svētkiem satikties. Tagad bija klāt jau Lieldienas, bet vēl nebijām tikušās. Man draudzenes ir svarīgas, un es negribu viņas pazaudēt. Un arī ar radiniekiem vajadzētu biežāk tikties un patiesi parunāties, nevis tikai ieskriet ciemos dzimšanas vai vārda dienā. Man tādas sarunas dod milzu enerģiju.

Māra (45 gadi, skolotāja): – Šogad atklājusi patiešām lielisku atpūtas un galvas izvēdināšanas veidu – es rosos pa dārzu. Savulaik, kad biju bērns un pie vecāsmammas bija jāravē dobes, es nozvērējos: kad izaugšu liela, man nebūs nekādu dobju, nekāda dārza. Protams, šad un tad aizbraucu palīgā mammai, un man arī šad un tad tīri labi patika gan pavasarī sakopt viņas dārziņu, gan arī vasarā padarboties, taču šogad to visu daru ar pavisam citu prieku. Kolēģes saka, ka tas esot vecums, kas visus velk pie zemes. Varbūt arī tā, bet es domāju, ka vairāk par vecumu ietekmē tas, ka, darbojoties dārzā, es lieliski atpūšos. Un tagad man ir gan interese par sēklām, gan par stādiņiem, un abas ar mammu nolēmām, ka pilnībā pārkārtosim viņas dārzu – atteiksimies no dažām dobēm un to vietā ierīkosim zālienu ar piknika vietu un košumaugiem. Šopavasar gandrīz visas brīvdienas pavadu, rosoties svaigā gaisā. Turklāt tam visam nāk klāt vēl kas vērtīgs – daudz vairāk laika pavadu kopā ar mammu.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”