“Viņa
visu laiku zīmē,” par savu 13 gadus veco atvasi Terēzi
smaidot saka viņas mamma Kristīne Locika, kas apkopojusi un
izdevusi meitas zīmējumus divās nelielās grāmatiņās. Attēli
ir melnbalti, lai “katrs bērns iedomājas ko savu un izkrāso
katru teiksmaino tēlu tādu, kādu to vien spēj iedomāties”.
Nākotnē mazā māksliniece vēlas kļūt par rakstnieci un savus
darbus, protams, ilustrēs pati.

Kristīne
atceras, ka pirms diviem gadiem meitas skolā rīkots Mārtiņdienas
tirdziņš. Terēze izdomāja, ka pārdos grāmatiņas ar saviem
zīmējumiem. Uztaisītas kādas desmit. “Tās bija pavisam
vienkāršas, drukājām uz printera,” atmiņā atsauc Kristīne,
taču visas esot izķertas.
Tad arī Terēzes mamma nodomājusi, ka vajadzētu ko nopietnāku.
Kristīne jau bija izdevusi pati savu dziesmu grāmatiņu, tādēļ
zināja, kas darāms. “Toreiz drukāju tipogrāfijā Rīgā,
taču, meklējot demokrātiskākas iespējas, atradu internetā
izdevniecību “Iespēju grāmata”. Ar tās starpniecību
tad arī nodrukāju meitas pirmo grāmatu.” Eksemplāru bijis
daži desmiti, un lielais vairums aizgājis, dāvinot tās citiem.
“Taisījām jau vairāk sev,” smaidot teic Kristīne,
uzsverot, ka nav bijis mērķa to izvērst par lielo biznesu. “Man
nav tādas īstas mārketinga domāšanas,” viņa atzīstas.
Turklāt uzskata, ka “bērns nav ražotājs”. “Viņam
ir skola, pulciņi, citas intereses un idejas. Ja gribētu ko
lielāku, tad man būtu vajadzīgs apjoms, ar ko strādāt. Viens
bērns to nevar nodrošināt.” Un kaut ko uzspiest Terēzei
mamma nevēlas. “Viss, ko viņa dara, ir pašas vēlme.”
Ideja – bērns bērnam – patīk gan pašai Kristīnei, gan arī
apkārtējiem, kam izdotās grāmatiņas parādītas.

Viena
grāmatiņa nu bija, gribējies arī otru. Kristīne stāsta, kā
radies turpinājums. Pēdējā krāsojamā grāmatiņa dienasgaismu
ieraudzījusi tikai pirms mēneša – decembra nogalē. Sataisīti
vien 20 eksemplāri. “Tie šobrīd ir unikāli, īsta
manufaktūra,” par izdevumu teic Kristīne. Atšķirībā no
pirmās reizes, Kristīne otras grāmatiņas lappuses izdrukājusi
mājās uz speciāli tam iegādāta printera, un Liepājas
Universitātes izdevniecība “Liepa” piepalīdzējusi ar
malu apcirpšanu. “Tā ir lieta, ko nevaru pati izdarīt,”
paskaidro uzņēmīgā māmiņa. Ziemassvētkos daļa no grāmatiņām
jau nonākušas pie zīmētājiem – uzdāvinātas radu bērniem.
Kristīne plāno uztaisīt vēl kādas 100, mazliet gan pilnveidojot
sākotnējo variantu.

Liepājniece
secinājusi, ka Latvijā nav nemaz tik plašs krāsojamo grāmatiņu
klāsts. “Brīva niša,” uzskata sieviete, taču pati
startēt tajā ar savu piedāvājumu pagaidām neplāno. Lai sekmīgi
darbotos, metienam jābūt lielos apjomos, turklāt tas neesot tik
vienkārši. “Sarežģīta sistēma,” viņa izpētījusi,
to sakot par ceļu no grāmatiņas izdošanas līdz tās nokļūšanai
pie pircēja. “Priecātos, ja kāds vēlētos iesaistīties un
palīdzēt.”

Pirmo
krāsojamo grāmatiņu Terēze radīja, zīmējot ar parasto zīmuli
uz papīra, bet otrā tapa jau ar grafiskās planšetes palīdzību
zīmējot datorā. “Zīmēšanas skolotājai gan nepatīk,”
– saka Terēze. Kristīne piekrīt, ka šādai digitālai zīmēšanai
ir gan savi plusi, gan mīnusi. Lai gan tas nemazinot domu lidojumu
un mākslinieka ieguldītā darba apjomu. Taču pirmā grāmatiņa no
otras atšķiras ne tikai ar to. Arī izkrāsojamie objekti – tēli
ir pavisam savādāki. Tos pat varētu nosaukt par teiksmainiem.
Terēze atzīst, ka ir izveidojies savs stils: “Man nepatīk
dzīvniekus zīmēt anatomiski pareizi. Tāpēc zīmēju lietas no
fantastikas tēmas, par neparastām radībām – pūķiem, putniem
ar daudziem spārniem. Man ļoti patīk putni un kaķi. Varbūt tāpēc
esmu tik ļoti iemīlējusi grifinus. Radījumus ar putna priekšu,
spārniem un kaķa aizmuguri. Tikai žēl, ka Latvijā par tiem
gandrīz neviens nezina, kaut arī viens grifins jeb grifs ir
Latvijas ģerbonī.”

Ko
citi par to saka? “Klasesbiedriem sākumā tas likās jocīgi,”
atminas Liepājas Centra sākumskolas 6.b klases skolniece, bet tad –
pieņēmuši. Viens izdotās grāmatiņas zīmējums top minimums
pusstundas laikā. “Galvenais ir izdomāt, ko zīmēt,”
Terēze saka, ka citreiz palīdzot fonā uzlikta mūzika vai
lūkošanās citu radītajos darbos. Kādu atdarināt gan viņa
necenšas. Terēzei vairāk patīk zīmēt konkrētus tēlus, nekā,
piemēram, ainavas. Vaicāta, kādas bija sajūtas, turot savus
darbus jau iespiestā formā, Terēze samulst un klusi nočukst:
“Nezinu.” Un piebilst: “It kā smuki, bet man tas nav
galvenais. Svarīgāks ir process.”

Iespējams,
izvēlētajā zīmēšanas stilā sava ietekme ir literatūrai, ko
Terēze labprātāk lasa. Viņai ļoti patīk tādas grāmatas, kā
“Eragons”, “Pēdējais elfs”, “Nārnijas
hronikas”, “Gredzenu pavēlnieks”. Par pēdējo
nosaukto Kristīne atceras, ka reiz 70 lappuses kā nieku
pievārējusi, skaļi lasot bērniem priekšā pirms gulētiešanas.
“Bija tik interesanti, ka nevarēju apstāties,” viņa
smejas, piekrītot, ka grāmatu izvēle ar bērniem sakrītot. “Tagad
gaidām, kad “Eragonam” iznāks trešā daļa latviski.”
Kristīne uzskata, ka bērniem pasakas ir jālasa. Audzinošā
rakstura dēļ. Kā arī tāpēc, ka stāsts ir par labo un ļauno.

Terēze
ne tikai zīmē, bet arī mūzikas skolā spēlē vijoli, daudz lasa
– arī angļu valodā – un raksta stāstiņus. Izrādās, ka
talantīgā māksliniece šobrīd strādā pie savas grāmatas. Laika
trūkuma dēļ pagaidām ir tapušas vien pirmās nodaļas, bet
plānots, ka būs ne tikai viena, bet pat vairākas grāmatas.
Galvenie varoņi – grifini. “Ilustrēšu pati,” Terēze
apstiprina, ka grāmatu papildinās zīmējumi.

Ne
tikai Terēze ir ar mākslas ievirzi. Arī Kristīnes pārējiem
pieciem bērniem no tā ir kas dots. “Sēžu baznīcā pie
ērģelēm, un jaunākā meita Katrīna blakus dīdās un saka –
man šausmīgi
vajag pazīmēt. Ļoti, ļoti!” Kristīne pasmaida par šo
nepārvaramo vilkmi. Terēze piebilst, ka dažreiz ceļoties augšā
nakts vidū, lai tikai piefiksētu pēkšņi radušos ideju. “Katrs
ir īpašs, un viens ar otru nekonkurē,” Kristīnei liekas
muļķīgs jautājums, ko dažkārt nākas dzirdēt – kurš no
visiem bērniem ir vismīļākais. “Katrs ir unikāls un
skaists. Neviens netiek īpaši lutināts – pareizāk, visus cenšos
samīļot un iepriecināt un atbalstīt, cik nu mani spēki, vecāku
iespējas un viņu lielums
ļauj.”

Kristīnes
vīrs Gunārs ir zīmēšanas skolotājs, tālab viņi droši devuši
saviem bērniem vēl maziem esot rokās zīmuļus, nebaidoties, ka
mājās tiktu apzīmētas tapetes, sienas vai mēbeles. Gunāram ir
skumji par faktu, ka skolā ir sastopami bērni, kuri līdz tam nav
zīmējuši, cik nu iepriekš kaut ko bērnudārzā. Kristīne un
Gunārs aicina vecākus ļaut savām atvasēm radoši izpausties un
veicināt domu lidojumu. “Vienu brīdi meitas no papīra taisīja
dažādus teiksmainus dzīvnieciņus. Izstādi no tiem varēja
taisīt, cik skaisti tie manā uztverē bija. Bet Terēze teica –
viņa netaisot tos izstādei, bet, lai spēlētos. Kad tas periods
pārgāja, saliku visus papīra “lopiņus” kastē,
noglabāju.” Kristīnei ir mazliet žēl, ka laiks tik ātri
skrien un bērni tik ātri izaug. “Bet tas nekas – viņi
varbūt vairs nav tik mazi un mīļi, kā bija, bet top lielāki un
skaistāki, un pavisam noteikti – gudrāki. Par mums, vecākiem,
gudrāki noteikti! Bet joprojām tikpat mīļi –, ja ne vēl
mīļāki!”