Šovasar Liepājas ielās oranžas krāsas velosipēdu un uz tā glītu gaišmatainu puisi, kas aicina iegādāties ziedus mīļotajai meitenei vai par godu kādam nozīmīgam notikumam, varējām manīt bieži. Taču tagad vairs ne.

Viņš – Oskars Kopštāls – ar visu braucamrīku pārcēlies uz galvaspilsētu, lai tur turpinātu iesākto. Liepājā viņš vēl manāms, jo šeit ir viņa ģimene.

Aizbrauc domstarpību dēļ

Ar Oskaru tiekamies agri no rīta, jo pēc stundas viņam jādodas uz Rīgu. Turp viņš pārcēlies jau mēneša sākumā, tāpēc vairs nav manāms Liepājas ielās. Kāpēc tā? “Personisku iemeslu dēļ,” Oskars īsi nosaka, taču jūtams, ka aiz šiem vārdiem slēpjas kas vairāk. “Kad kopā ar Kristapu (Čimbaru – aut.piez.) atvērām “Muzikālo ziedu veikalu”, sākumā viss bija kārtībā. Strādājām, darbojāmies kopā, taču jutu, ka daru daudz vairāk nekā viņš. Kad tā arī pateicu, saņēmu pārmetumus. Galu galā savācu no Ērika Vilsona iegādāto trīsriteni, jo uzskatu, ka ar savu darbu to biju nopelnījis, un aizbraucu uz Rīgu, kur turpinu iesākto – braukāju ar lielu grozu pa pilsētu, iegriežos klubos, bāros un citās vietās, piedāvājot iegādāties ziedus,” pastāsta Oskars.

Bizness pagaidām īsti nesokas, jo tirgu sabojājuši čigāni, un tāpēc attieksme no citu puses ir noraidoša. “Pašlaik investēju, piedāvāju, dāvinu ziedus,” saka Oskars. “Iepazīstinu ar sevi, radu tēlu, ka esmu puķu zēns.” Tāpēc veikts vēl viens reklāmas triks – viņš ticis pie jaunas frizūras, proti, galvas labajā pusē matos izveidots liels margrietiņas zieds. “Lai visi redz, ar ko nodarbojos,” viņš smaidot paskaidro, lai gan rezultātu bija iedomājies mazliet citādāku. Kad apstiprinu, ka nav nemaz tik slikti, viņš atkal smaida. “Vēl savam kopējam tēlam domāju iegādāties kādu kreklu ar ziedu motīvu,” piebilst jaunietis. Viņš grib panākt, lai tad, kad kādam džekam radīsies vēlēšanās draudzenei uzdāvināt ziedus, atcerētos viņu.

Oskars ir pozitīvs un labu emociju pilns. “Kā mamma saka, esmu klauns,” viņš smejas, lai gan saruna ik pa laikam izvēršas nopietna un ar skumju pieskaņu, ko pat ar aktiera meistarību nenoslēpsi. Un daudz ko no pateiktā viņš aicina no diktofona izdzēst un par to nerakstīt. Tas vairāk par attiecībām ar Kristapu…

Zina, ko nozīmē darbs

Lai gan Oskaram ir 25, portālā draugiem.lv viņš norādījis, ka ir 21 gadu vecs. “Jūtos jaunāks par saviem gadiem,” viņš paskaidro, un saka, ka daudzi viņam nedotu vairāk par astoņpadsmit.

Puķu zēns ir no Liepājas un jaunākais bērns ģimenē. Jau kopš 16 gadu vecuma Oskars zina, ko nozīmē strādāt un bīdīt lietas. Kopā ar ģimeni Medzes pagastā izveidojis atpūtas bāzi “Plienītes”. “Biju kasieris, administrators un sētnieks vienā personā,” sākumu atminas Oskars. “Mums bija lieli plāni: paplašināt teritoriju, ierīkot papildu atpūtas mājiņas, pirtis utt., taču ar pašvaldību radās nesaskaņas un pēc piecu gadu darba viss pajuka. Ar grūtībām atguvām ieguldītos tūkstošus.”

Brīdi, kad tēvs viņam pateica, ka laiks sākt pelnīt pašam, Oskars atceras joprojām: “Man palika 19 gadu, biju pabeidzis vidusskolu. Viņš pateica: viss. Un naudu es vairs nedabūju.” Gads pēc vidusskolas absolvēšanas vienkārši nobumbulēts. “Tolaik gaterī par 50 santīmiem stundā arī vēl pastrādāju. Iedomājies, 12 stundas nostrādāju un par to saņēmu sešus latus! Pēc mēneša mani atlaida, pamatojot, ka par lēnu strādāju,” atminas Oskars. Atrast darbu krogā “Lemo” palīdzējis drauga Mareka Alberta dvīņubrālis Mikus. Un dzīve iegrozījusies pozitīvākās sliedēs. “Strādāju par bārmeni, bet ne ilgu laiku. Vēl bija vismaz trīs darbavietas, kur arī pildīju bārmeņa pienākumus,” pastāsta jaunietis, paskaidrojot, ka darbavietas mainītas gan lielāka atalgojuma dēļ, gan tāpēc, ka bijusi vēlme pilnveidot sevi. “Man patīk nepārtraukti attīstīties,” viņš piebilst.

Tam visam pa vidu pabeigta arī vidusskola. “Teikšu godīgi, eksāmenos iegūtie vērtējuma līmeņi bija zemi. Bet ar to nelepojos, man vienkārši nepatika mācīties. Arī skolotāji mani neprata motivēt un ieinteresēt, kad jautāju, kāpēc man tas jādara. Saņemtā atbilde – tāda ir sistēma– mani nepārliecināja,” par savu skolas laiku stāsta Oskars. Un pašlaik viņš izglītības ceļu neturpina un arī nedomā to darīt. “Man visa dzīve ir viens piedzīvojums,” saka Oskars.

Tagad vai nekad!

Turpinot par darba pieredzi, noskaidrojas, ka Oskars deviņus mēnešus nostrādājis Anglijā. Darbs bijis dažādās fabrikās – kartupeļu, burkānu, sīpolu u.c. “Izbaudīju laiku, kad bija nauda,” viņš atminas, bet strādāts daudz – līdz 14 stundām dienā.

Kad atraucis atpakaļ un Liepājā darbu nav atradis, devies uz Rīgu. “Domāju, ka par bārmeni pēc tāda fiziska darba strādāt vairs nemāku, tāpēc pieteicos par palīgstrādnieku būvniecībā, kur gruzīju tačkas. Taču pēc divu mēnešu darba man apnika. Izprintēju savu CV piecos eksemplāros, staigāju pa Vecrīgu, bāros un kafejnīcās piedāvājot bārmeņa pakalpojumus, un ar trešo reizi man paveicās. Iegriezos tieši stundu pēc tam, kad viens bija uzteicis savu vietu,” par veiksmi atceras jaunietis. Taču iekšējais direktora instinkts, kas mantots no tēva un mammas, neļāvis labas attiecības ar kolēģiem saglabāt ilgi, tāpēc laikā, kad Liepājā M. Alberts sācis organizēt izklaides vietu “Bunker”, viņš atgriezies. “Mareks man ir kā brālis,” paskaidro Oskars, kad jautāju, kā viņiem izdevies saglabāt tik labas attiecības. “Abu mammas jau pirms mūsu dzimšanas iepazinās palātā, mums ir divu nedēļu starpība. Bērnībā arī dzimšanas dienas atzīmējām kopā.”

Nākamie pieci mēneši – kluba “Bunker” laikā – bijuši veiksmīgi. Lietas gājušas uz augšu, bijis arī liels ietirgojums. “Likās, ka tūlīt jau ar mersi braukāšu pa pilsētu, bet, sākoties krīzei, viss pajuka. Bankrotējām,” žēlojas Oskars. “Tā man dzīvē visu laiku notiek – te uz augšu, te uz leju. Kā jau visiem.” Un tad nācis sadarbības piedāvājums no Kristapa, kurš lūdzis noorganizēt minēto biznesu ar ziediem. “Viņam bija nauda, bet mums ar Mareku – idejas,” puķu zēns atklāti saka. “Kristapam vēl nav divdesmit, bet mums jau pāri, tāpēc visās lietās ir dzinulis – tagad vai nekad.” Šeit Oskars piesauc saukli, kas lielā mērā kļuvis par viņa šā brīža dzīves moto: “Vai nu nākamo piecu gadu laikā kļūšu par miljonāru, vai nekad!” Jaunietis zina, ka domām ir liels spēks, tāpēc nemitīgi sev par to atgādina un lūdz arī citus to darīt. “Gribu, lai man uzdod jautājumu: vai esi kļuvis par miljonāru? Tāpēc to arī stāstu citiem. Tas ir labs stimuls mana mērķa piepildīšanai,” uzskata Oskars.

Nobeiguma vietā

Kad notiek saruna, Oskaram kabatā ir 20 latu. “Lai izdzīvotu, ir jādomā,” viņš saka. “Esmu sapratis, ka vairums cilvēku, ja kaut ko nepieciešams iegādāties, uzreiz domā par kredītu, jo nesaredz citas iespējas. Nenoliegšu, arī pats esmu to ņēmis, bet sapratu, ka var arī savādāk.”

“Kāds es būšu miljonārs? Domāju, ka ar zelta ķēdēm nestaigāšu un neblatošu. Nekādu kruto netēlošu. Būšu parasts,” iedomājies Oskars. “Esmu izgājis cauri visām veiksmes līknēm – no paša apakšējā punkta līdz augstam kāpienam. Tāpēc ar jebkuru bomzi uz ielas varēšu parunāt, jo zinu, ko tas nozīmē.” Pēc dažādajiem dzīves pavērsieniem Oskaram ir cits skatījums uz dzīvi. Tā viņš vismaz saka. Un iespējas esot visapkārt, tās tikai jāsaredz. Ko Oskars iesāks ar lielo naudu? Viņam ir savs plāns, taču to jaunais cilvēks pagaidām patur pie sevis.

Ligita Kupčus 

Foto no Oskara Kopštāla personīgā arhīva

Šovasar Oskaru ļoti bieži varēja manīt ar ziediem rokās, un tagad viņš mēģina iekarot arī Rīgas tirgu. Jaunietim patīk satikt arvien jaunus cilvēkus, kā arī izmēģināt spēkus dažādās biznesa sfērās.