Tuvojoties Pūtiņu estrādes žogam, dzirdami skaļi smiekli un pazīstamā jautrā dziesmiņa – la, la, la la la…skan teksts: ”Nu, pagaģi, zajec!”… un tad viss top skaidrs – kārtējais vasaras filmu vakars – ceturtdiena, pusdesmit vakarā… ”Dāvana vientuļai sievietei”, ”Mans draugs – nenopietns cilvēks”, ”Kaukāza gūstekne” un vēl daudzas, daudzas citas visiem pazīstamās un skaistās, no sākuma līdz beigām izcilās… Jau ceturto nedēļu ”Pūt, vējiņi” brīvdabas estrādē notiek filmu seansi zem klajas debess.

Cilvēki sapulcējušies pie paša ekrāna, uz soliņiem, kafejnīcā, visur, kur vien var piemesties. Bērni pirmajās rindās rosās, smej, sarunā­jas… Apeju apkārt no vienas puses, no otras – dzīvība, čaloņa, balsis, mūzika – galva griežas! Skatiem aizslīd ainas – viena pēc otras, simtiem reizes redzētas, dzirdētas, pārrunātas, notēlotas, bet vēl aizvien tik saistošas.

Maz to labo filmu…

Nu jau vairāk nekā padsmit gadu modes lieta ir dien­vidnieciskie seriāli, kur katru teikumu apmuļļā reizes piecas dažādās kombinācijās. Tas, lai skatītājs saprastu. Lai pavilktu dārgo ekrāna laiku. Esmeralda atkal raud un Hose Armando nepieciešamas vismaz sešpadsmit sērijas, lai atklātu, ka viņam ir brālis, dēls un sieva. Vai varbūt amerikāņu ko­mēdijas, lēti grāvēji – tik maz jēgas, un baudas nekādas. Iestāstam bērniem, ka pokemoni ir labākie draugi un ka banku apzadzēji īstenībā ir kruti un simpātiski, labi džeki, kas brauc skaistās mašīnās, ģērbjas vislabākajās drānās un viņu mīļotās meitenes izskatās ne sliktāk kā modeles.
Maz to labo filmu tagad. Nezinu, kāpēc tik ļoti saista tās vecās – varbūt vienkāršība, labestība, naivums… Skaties un aizmirsti ikdienu – problēmas, pārpratumus, strīdus – vienkārši pasmaidi kā mazs bērns. Izlec priekšā ekrānam un pilnā balsī dziedi līdz! Kas var būt labāks par spēju dzīvot līdzi, uzvesties kā bērnam – smieties, raudāt, kaut vai sajusties kā pēdējam idiotam… izbaudīt netēlojot. Filma ir mākslas darbs, un ideāli, ja skatītājs to ”paņem par visiem simts”!
Pašā pēdējā rindā galvenais filmu demonstrētājs Aivis Neimanis iesmejas ”nu, pagaģi” smiekliņus, un šaujam  nākamo sēriju tā vēl līdz vasaras beigām.

Ko publika par vecajām labajām?

”Patīk tās joku filmas, kā, piemēram, ”Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, ”Tās dullās Paulīnes dēļ”, ”Emīla nedarbi”, kaut gan ir daudz labu nopietnu filmu: ”Teātris”, ”Pūt, vējiņi!”, ”Četri bal­ti krekli”. Gan jau ir vēl daudzas citas, bet šīs uzreiz nāk prātā.
Uz jautājumu, kas viņās tāds īpašs, grūti atbildēt… varbūt latviskums. Visdrīzāk jau tas, kādēļ šīs filmas skatāmies, saistās ar nostaļģiskām izjūtām. No sērijas: tajos laikos zāle bija zaļāka un saule spožāka! Vēl vecās filmas ir lielisks tā laika sadzīves kārtības atspogu­ļojums.”(Asnāte)

”Vecās latviešu filmas ir jaukas, biki naivas, bet patīkami skatīties. Salīdzinot ar mūsdienu filmām, kur sižetā galvenais ir action-spriedze, pēc filmas noskatīšanās paliek jauka sajūta, kaut ko tu pārdomā, un kaut kas jauks rosās fantāzijā. Šodien pārsvarā redzamas ārzemju filmas. Tās it kā piebāž galvu ar kaut kādu pakaļdzīšanos nereālām lietām, pamazām iepotē apziņā nevajadzīgus, nesa­mērīgus, nepiepildāmus sapņus, tu vairs nezini, vai tas, kā tu dzīvo, ir jauki un labi, vai ar to pietiek, lai tu būtu jauks arī citu acīs… nu, jā, laikam jau tās forsētās filmas rada masu efektu, cilvēki laikam pamazām pieņem ekrānā redzēto par dzīves pamatu. Filmā skaistā sieva risina problēmas ar skaisto vīru, bet īsts, dzīvs latviešu vīrs sāk domāt, kāpēc mēs ar sievu nemākam tik skaisti strīdēties? It kā tas, ko redzu, tas, ko filmmeikeri ir uztaisījuši un rāda man, tas nevarētu būt ne pa īstam…”(Marika)

”Filmā pats svarīgākais ir noslēpums un beigas. Lai filma varētu noturēt skatītāja uzmanību līdz pašām beigām ir jābūt kaut kam neatklātam, intriģējošam. Man ir vajadzīgas arī filmas beigas.”(Agnese)

Daina Gintere,
K.kultūra