Kādu rītu netālu no mežmalas esošo māju saimniece pamanīja ābeļu dārza tālākajā galā neparastu ciemiņu – alni. Tas uzvedās dīvaini – te nolieca galvu pie zemes, te pacēla gaisā. Un ik pa brīdim palēcās un izdvesa dīvainas skaņas, kas vairāk līdzinājās mežacūkas rukšķieniem nekā meža karaļa balsij. Nākamajā vakarā ciemiņš atkal bija klāt un uzvedās tikpat dīvaini. Nu mājās bija arī saimnieks, un mājinieki devās lūkot, vai tik lopiņš nav traks, ka tik jokaini uzvedas.

Kad cilvēki tuvojās, ragainis pārtrauca savdabīgo rituālu un grīļodamies devās uz meža pusi. Bet saimnieki, nonākuši vietā, kur ārdījās alnis, saprata, ka lopam bijušas dzīres – zemē sabirušie un salu dabūjušie āboli bija labi ierūguši. Tas arī bija izskaidrojums ragaiņa dīvainajai uzvedībai – alnis vienkārši bija iereibis.