Voldemārs Jēkabsons gatavo mēbeles no ragiem. Briežu, aļņu, stirnbuku ragiem. Viņš ir kaislīgs mednieks, un tur arī meklējami aizraušanās pirmsākumi. Aplūkot Voldemāra darbus ekskursanti bariem nebrauc. Taču tos, kuri interesējas un ir ar mieru klausīties, viņš labprāt aicina mājā un tiem izrāda savu veikumu.

Krēsls top divus gadus

Voldemāra darinātajām mēbelēm Gaviezes pagasta “Lejniekos” ierādīta īpaša istaba. Kad zvanu un aicinu uz interviju, vīrs atgaiņājas – vēl remonts, viss jāsakārto. Tomēr beigās piekrīt – nu, brauciet ar’!

Istaba tiešām nesen remontēta, bet no saimnieka solītās nekārtības nav ne vēsts. “Te tā istaba bija pēc velna, tikko tikai pabeidzām remontēt,” Voldemārs nober kā pupas. Blakus galdam novietoti divi krēsli. Pie griestiem karājas vairākas lampas, bet pie sienas piestiprināts pulkstenis. Tas viss – no ragiem. Tepat skatāmas arī daudzās Voldemāra trofejas.

“Man ir kādi desmit lieli ragi. Tos esmu atradis mežā nomestus. Stirnbuks met novembrī, alnis – decembrī, staltbrieži – janvārī, februārī,” steidz klāstīt Voldemārs. Un tad rāda vienu no krēsliem – taisījis divus gadus. “Ja amatnieks taisa krēslu, viņam ir zīmējums, pēc tā kaļ un zāģē. Te tā neiznāk. Ja viena raga pietrūkst, nekā. Jāgaida, kad gadīsies tāds, kas der,” pieredzējušais vīrs skaidro. Laika gaitā tapis vēl otrs krēsls. Un varbūt būs arī trešais, pieļauj Voldemārs.

Krēsli ir smagi, toties sēdēšana ļoti ērta. Viens sastāv no 11 ragiem. “Katrs simtreiz rokās ir paņemts, piepasēts, līdz dabon īstajā vietā,” atzīst meistars. Kopā ragi saskrūvēti ar skrūvēm. Cik mēģinājis, salīmēt nevar. “Salīmē, kādu laiku pastāv, un ir vaļā. Vai tai ragā vēl ir iekšā kāda sula vai kas. Varbūt var salīmēt tādu, kas mežā atrasts, ilgu laiku nogulējis, izkaltis balts, sauss,” spriež Voldemārs.

Pelnu trauku izgatavo, bet neizmanto

Voldemāra krēsli vienugad bijuši apskatāmi Lieldienu izstādē, kurā gavieznieki rādījuši savas prasmes un vaļaspriekus. Nākamajā gadā organizatori prasījuši – vajag vēl kaut ko. Uztaisījis galdu. Tā kājas tapušas no deviņiem ragiem.

No aļņa ragiem darinātas lustras, no žokļa – pelnu trauks. Jautāts, vai pats smēķē, Voldemārs atsmej: “Nevaru iemācīties. Mani jau rāj…” Sieva Ausma vien rāmi nosaka: “Jā, jā, nav kur naudu likt.”

Kādreiz apkārtnes mežos aļņu bijis daudz. Pagājuši daži gadi, kad šie dzīvnieki aktīvi medīti, un “pat ne pēdas vairs nevarēja atrast”. Tagad to atkal kļuvis vairāk.

Mēbeles no dzīvnieku ragiem Voldemārs sācis veidot pirms gadiem pieciem: “Uz laukiem jau nav laika. Tagad esmu palicis vecāks, tad tā. Bet dēls ar lauksaimniecību nodarbojas, meita un znots arī saimnieko, es viņiem nespēju virpot, kalt un metināt, cik vajag.” Voldemārs prot daudz, jo brieduma gados darījis dažādus darbus – strādājis par virpotāju, mehāniķi, zivkopi. Un ne tikai.

Piesola pat trīssimt latu

Pārdot paša rokām darinātās mēbeles Voldemārs gan negrib. Neesot nekāds bizness. Reiz par krēslu piesolījuši pat trīssimt latu, bet vīrs spītīgi turējies pie sava – nepārdos, un viss. “Tas nav tik milzīgs darbs, cik ilgs laiks paiet,” viņš skaidro. Tomēr sievai Ausmai pret vīra vaļasprieku iebildumu nav. “Lai strādā, ja patīk.” Paspējot visu. Nekas nepadarīts nepaliek, viņa teic.

Bet Voldemārs steidz pastāstīt, ka iecerējis no ragiem izgatavot klubkrēslu, puķu galdiņu un vēl vienu galdu. Pēc tam izrāda savu darbnīcu, kas arī atrodas mājā. Plītī sprakšķ malka. Noputējuši darba galdi un instrumenti. Kārtība tāda, ka nezinātājam būtu grūti ko atrast. Turpretī saimnieks visu pārzina labi. Rāda milzīgus staltbrieža ragus, ko iecerējis izmantot, taisot nākamo mēbeli, un mežacūku ilkņus, kas vēl jāizkārto uz dēlīša.

Viņš lepojas, ka Jēkabsoni ir mednieki trijās paaudzēs – pats Voldemārs, viņa dēls un nu arī mazdēls. Jaunākais mednieku rindas papildinājis tikai šoruden, toties nošāvis jau trīs kuiļus un stirnas buku. “Viss ir atkarīgs no veiksmes. Var izstaigāt nedēļu, un dzīvnieku nedabūt redzēt. Šosezon jau piecas medības bijušas, bet es nekā neesmu nošāvis,” neslēpj Voldemārs. Vai tad nemaz nav žēl meža dzīvniekus šaut? Nē, attrauc vīrs: “Meža dzīvnieku mežs ir saudzējis, mežs audzējis, tas ir citādāk. Taču mums, piemēram, ir ruksīši – kā ieeju, tā viņi klāt, jānoglauda, acītes jāpaberzē. Kad viņus vajag bendēt – lai puikas padara, es nevaru…”

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” pielikums “Mājoklis”

Miermīlīgais Reksis pie viena no “Lejnieku” saimnieka darinātajiem krēsliem. Tas sastāv no 11 ragiem.

Jautāts, vai uzskata sevi par mākslinieku, Voldemārs Jēkabsons samulst: “Nezinu, to no malas labāk pateikt. Daba jau ir tas īstais meistars, es tik’ tā.”

No ragiem tapušās mēbeles atrodas tikko izremontētā istabā un tiekot izmantotas svētku reizē. “Svētdien te drusku arī pasvinējām,” saimnieks atklāj.

“Tādi radziņi bija sakrājušies vesela čupa. Iedomājos – jāuztaisa pulkstenis,” stāsta Voldemārs.

Lustra tapusi no aļņa ragiem. Tie abi atrasti un neesot viena dzīvnieka īpašums.

“Tādus niekus biju atradis, izgatavoju sienas lampiņu. Nekas izcils jau nav,” iedegdams spuldzi, kautrīgi saka Voldemārs.

Šos radziņus paredzēts piestiprināt pie dēlīšiem.