Sarunā dzejniece un arhitekte GUNTA ŠNIPKE saka, ka “par visu jau neviens nekad visu nestāsta, pat dzejas valodā ne”. Bet īsumā tomēr viņa ļauj ielūkoties savās pašreizējās domās un darbos, kas saistīti ar viņas literāro darbību.

– Cik liela vieta pašlaik jūsu dienas ritējumā ierādīta radošam darbam – dzejai, esejām, prozai?
– Gandrīz nekāda. Bet tas nenozīmē, ka neatsākšu, jo manā literārajā dzīvē jau bijuši vairāki pārtraukumi piecu līdz desmit gadu garumā. Acīmredzot man pa laikam vajag uzkrāt iespaidus un sajūtas, ko tērēt rakstu darbiem.

– Kas top pašlaik, kādiem mērķiem – krājumam, sev pašai, lasījumiem?
– Pārcilāju uzrakstīto. Kad netop nekas no jauna, var esošo pārvērtēt, tā sacīt, no malas. Un tad skatos, ka krājumam materiālu ir pietiekoši, varbūt pat vairākiem, jo dzejas mantas man lērums.

– Cik labprāt ar saviem literāriem darbiem uzstājaties publiski, kur un kādos gadījumos?
– Daru to ar prieku un patikšanu, ja ir ieinteresēta publika. Bet grūti iepriekš paredzēt, kas atnāks uz literāru pasākumu, visādi var gadīties.

– Kāda nepieciešamība ir būt kopā ar saviem spalvas brāļiem un māsām?
– Šobrīd neliela, bet tomēr aizvien lielāka – tas joprojām liecina, ka rakstīšanas laiks atgriežas. Gandrīz vai jāteic – traki!

– Kuras diennakts stundas paliek rakstīšanai, sapņošanai?
– Tas jau tas trakums, ka nekuras nepaliek – naktij un saviem mīļajiem jāzog. Ja dzeju pielaiž par tuvu, tā apēd dzīvi.

– Kāpēc, ar kādu mērķi bijāt Vācijā, Darmštatē?
– Pagājušajā rudenī Darmštatē, Vāles namā, notika latviešu literatūras dienas, kurās piedalījās Inga Ābele, Nora Ikstena, Pēteris Bankovskis, latviešu literatūras tulkotājs Matiass Knolls, kā arī es un Liepājas pašvaldības Kultūras pārvaldes pārstāve Dace Bluķe. Mēs abas bijām aicinātas iepazīstināt ar Liepājas literārajiem procesiem, par ko izsmeļošu ziņojumu bija sagatavojusi Dace. Es vienkārši lasīju savus dzejoļus, ko īpaši šim gadījumam tulkoja Valdis Bisenieks. Publikas nebija daudz, bet tā bija ļoti vērtīga un patiesi ieinteresēta, par ko liecināja īpašais klusums telpā. Tas ir liels gandarījums uzstāties pilnīgi svešai  auditorijai, citā valstī, citā valodā, ar citu dzīves un dzejas pieredzi. Man pat lūdza autogrāfu un dzejoļu izdrukas līdzi ņemšanai, ko pavisam nebiju gaidījusi,

– Ko tas dos pašai, Liepājas literātiem?
– Ieguvumi Liepājai? Ceru, ka uz Dzejas dienām vai uz citiem sarīkojumiem varēsim uzaicināt pie mums kādu Darmštates dzejnieku. Šādai sadarbībai gatavi gan darmštatieši, gan mūsu pilsētas Kultūras pārvaldes un Centrālās zinātniskās bibliotēkas vadība.

– Cik jums ir svarīgi, ka uzrakstīto novērtē citi – kad to publicē vai kad tas iznāk grāmatā?
– Man ir svarīgi, ko saka patiesi literatūras lietpratēji, jo viņi pazīst drēbi. Ir svarīgi, ko saka tuvi cilvēki, jo viņi pazīst mani. Protams, ir prieks, ja tavs dzejolis iepatīkas kādam no pirmā lasījuma. Vispār jocīgs jautājums. Ja reiz publicēju un piedalos lasījumos, tad tas man ir svarīgi. Mānās tie, kas izdod grāmatas, apgalvojot, ka citu viedoklis viņiem vienaldzīgs.

– Ja arhitektūru mēdz dēvēt par sastingušu mūziku, tad kāda ir arhitektūras un dzejas kopsakarība?
– Nuu… arhitekte Ausma Skujiņa nesen televīzijas raidījumā “Vakara intervija” ģeniāli definēja mūsdienu Latvijas arhitektūru – sastingusi nauda. Kāds tam var būt sakars ar dzeju? Ne par to naudu var dabūt, ne to no naudas var izspiest… Katra lieta savā smadzeņu puslodē, un miers mājās! Vai jūs man ticat?

– Vai tam, ka arī meita raksta dzeju, klāt ir mammas pirksts?
– Pirksta noteikti nav klāt. Varbūt kāda cita ietekme. Droši vien, ja mājās ir rakstītājs, vieglāk iedomāties, ka varētu pamēģināt. Jā, domāju, ka pilni plaukti visādu grāmatu arī ko dod. Iespaidi. Netieši.

– Gadi skrien kā stirnas, un kas līdz ar to ritējumu ir mainījies Guntas dzejā – galvenais varonis, izjūtas, noskaņa utt.?
– To varbūt derētu vaicāt citiem. Pašai šķiet, ka esmu nobriedusi kā personība. Tas uzlabo dzejas formu. Man arī šķiet, ka pagaidām spēju ļauties jūtām, sajūtām, zemapziņas maigajām  svārstībām un citām neprātībām. Tas dara pantus dzīvus, jo pārprātīga dzeja ir pilnīga nedzeja.

Dzejniekam

Mans kungs ar saplēsto balsi
vai dejojat valsi
vai tango
ar smaidu kā mango
ziemeļnieciski rūgto un saldo
vienlaikus lūpās un zobos
vai deja ko nodos
vai nolaupīs
kam vārdi kā sviedri no pļāvēja līst
trīsceturtdaļtaktī buņģieris vālē
šai zālē
ļauts viļņoties vienīgi štrausiem
aiz kurvīšu piemiņas kurgāniem augstiem
te neglabā zaķa miegu
mans kungs kam mūzika pieguļ
kā mātes dots krekls bez vienas vīles
no ūdensgabalu dzīles
jel paceļat plakstu slūžas
ne saules mūžam
ne mēness sērgai
laiks piemērīs
tagadiņ
teitan
jums tūdaliņ nokaltīs pastaliņas
un aizkritīs rīkle burvības fleitai
2004

 * * *

Nožņaugti čuksti upurē
nenoslēpjamo sajūtu drānas
atplēš vārdus no viņu nākotnes miesīgās un
ieskrāpē papīra pierē
nemiesīgo nepieredzējušo ne piedzimušo
čukstu noplūktie kautķermeņi
ir himēru kotlešu gaļa
un spalvas ir lirikas
dienišķi brienamā zeme

2004

* * *

Man stāstīts
pēc akmeņu lasīšanas
nākoties mētāties pa labikreisi
nest uz baznīcu būvlaukumiem
turēt pār bēdām
grūst apakš čūskām
sūri grūti
ai sūri grūti
šķūrēt drūpošā kalnā
 

Par akmeņiem
netrūkst ziņu
beletristiskos avotiņos
un svētajos avotos
skaidrajiem ūdeņiem cauri
spīd slidenie akmeņu pauri

2003

* * *

Zem teksta
nekas zem teksta
ne sekas ne iegansts ne kas
starp abiem zem teksta
ne virtuālā klātiene attālumā zem teksta
ne – kas
zem teksta
tavas pirkstgalu līnijas
sagraizītas
uz stīgām

1999

* * *

Dzejolis tuvojas avīžrakstam kas
attālinās no dzīves kas
tuvojas izmisumam kas
attālinās no mīlestības kas
tuvojas dzejolim kas
attālinātu laiku kas
tuvu

1998

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”