Eiropas lielāko mūzikas festivālu apmeklēšanai ir viens velnišķīgi elegants bacilis – ja tajos reiz gadījies pabūt, tad citugad jau ziemā gribas darbus sakombinēt tā, lai vasarā uz vairākām dienām nonāktu mūžīgā rokenrola paradīzē, pie viena neilgā laikā noklausoties, kāds tad ir šās vasaras aktuālākais mūzikas piedāvājums. Šoreiz vairākas domubiedru grupas Liepājā un Rīgā bija vienisprātis, ka vilinošākais šās vasaras mūzikas sarīkojums meklējams Nirnbergas virzienā, kur ciemiņus gaida Vācijas lielākā dvīņu festivāla jaunākais brālis Rock-im-Park.

Parka vērtības, ērtības un priekšrocības

Nirnbergas pilsētas parkā notiekošais festivāls ir analogs otrā Vācijas galā – Koblenzas pievārtē esošajam Rock-am-Ring. Būtībā abos festivālos triju dienu laikā rotē tās pašas grupas, lai gan gadās izņēmumi, kad Ringā parādās pa zvaigznei vairāk – piemēram, pirms diviem gadiem tikai autotrasē notiekošo festivālu apciemoja leģendārais Guns’N’Roses. Šogad programmas bija vienādas, un šajā gadījumā zinātāji mēdza nosaukt vairākas Parka priekšrocības.

Pirmā – Nirnbergā, kā jau dienvidos, ir siltāks klimats, un to izbaudījām arī šoreiz, kad gaisa temperatūra bija vairākus grādus virs +20 un pērkona lietus ik dienas stundas garumā kalpoja kā putekļu slaucītājs un papildu jautrības radītājs, bet naktis bija vasarīgi siltas.

Otrā – civilizācijas tuvums, jo no festivāla telšu pilsētiņas līdz Senās Romas laikā dibinātās Nirnbergas vēsturiskajam centram bija pārdesmit minūšu brauciens ar tramvaju vai desmit minūšu skrējiens ar taksometru.

Trešā – festivāla pārskatāmība, jo vairāk nekā 60 tūkstoši Parkā pret 100 tūkstošiem Ringā tomēr ir visnotaļ solīda atšķirība, un, ja Parkā visas zvaigznes varēja gan redzēt, gan dzirdēt, tad Ringa apmeklētāji sūrojās, ka spožākās grupas jālūko no pārsimt metru attāluma.

Mazāks cilvēku skaits radīja arī vieglu pārvietošanos starp trijām skatuvēm, un katrā ziņā trīs dienu laikā gadījās piedzīvot tikai vienu vērā ņemamu drūzmēšanos. Zinātāji, kas Parkā jau pabijuši iepriekšējos gados, gan teica, ka vācieši krietni ņēmuši vērā iepriekšējo gadu kļūdas un pārvietošanās festivāla teritorijā ir krietni ērtāka, jo mainīts eju izvietojums un skatuvju novietojums. Lai kā tur būtu, šoreiz Parka šaurās ejas netraucēja.

Rokenrola vilinājums

Vācijas lielākajos festivālos tradicionāli spēlē ap simt tobrīd Eiropā un pasaulē aktuālu vienību, un arī šis gads nebija izņēmums – programmā savu dalību bija apstiprinājušas 93 komandas. Protams, gadu pēc gada piedāvājums atšķiras, un zvaigžņu skaits un kvalitāte visbiežāk atkarīga no grupu vēlmes izmantot uzstāšanos festivālos, lai veicinātu jaunāko albumu pirkšanu vai spožāk atgādinātu par sevi pirms jauna diska iznākšanas. Jāņem arī vērā, ka virkne A kategorijas mākslinieku dodas koncertturnejās, bet festivālos nespēlē, un šogad šādu ceļu izvēlējušies, piemēram, “Bon Jovi”, “Coldplay”, “Def Lepard”, Madonna. Tomēr Vācijas lielākajos festivālos grupu skaits jebkurā gadījumā ir kvalitatīvi tik grandiozs, ka ar to vismaz Baltijas valstīs nespēj mēroties neviens sarīkojums.

Pirmā vakara lielākais pārsteiguma autors bija Roberts Džeims Ričijs, kas plašākai publikai pazīstams kā “Kid Rock”, bet vēl dižākai auditorijai zināms kā “Pludmales patruļas” seksbumbas Pamelas Andersones dzīvesbiedrs. “Kid Rock” vizuāli izteiksmīgais uznāciens acumirklī ļāva saprast, kāpēc viņa ikdienas gaitām tik kāri seko dzeltenā prese, tomēr pat šā tēla apvīpsnātājiem nācās atzīt, ka amerikāņu rokeris vispirms ir savas pamatnodarbošanās –muzicēšanas – īstens profiņš, liekot publikai spiegt gan par vizuālām, gan muzikālām kvalitātēm.

Tieši “Kid Rock” lika pamatu vērojumam, ka amerikāņu grupas, ja reiz braukušas pāri okeānam Eiropas lielākajos festivālos gozēties, tad arī vairumā gadījumu nospēlē savu spēju maksimālajā līmenī, ko ne vienmēr var teikt par visiem eiropiešiem. Tiesa, kritika neattiecas uz vācu “Die Toten Hosen” –  savās mājās šie vīri plosās tā, ka vismaz vietējā publika ir tikpat lielā sajūsmā, cik liepājnieki par “Tumsu” pludmales festivālā. Tikmēr daudzu gaidītais “Filter” un somu “HIM” nepārliecināja. Pirmo vokālistam pietrūka jaudas, otro gadījumā šķita – ziemeļnieki jau samierinājušies, ka viņu slavas gadi tuvojas rietam. Arī “Queen of the Stone Age” sāka vareni, taču turpināja bez pārsteigumiem (vai varbūt vainojams nogurums un iespaidu daudzums).

Otrajā dienā galvenās skatuves spožākās zvaigznes solās būt Incubus, kas savu varēšanu apliecina spēcīgi un iespaidīgi, kamēr izslavētā “Rage Against the Machine” atgriešanās ir skaļa, taču PR par šo faktu laikam ir skanējis vēl skaļāk. Katrā ziņā vienubrīd šķita, ka otrai dienai pietrūkst sāta, taču to pārpārēm kompensēja alternatīvās skatuves monstru iespētais. “Motorhead” roka mamuts, 1945.gadā dzimušais Lemijs Kilmisters rādīja, ka pulveris sauss gan viņam, gan šai 1975.gadā dibinātajai rokenrola apvienībai, un lika pat latviešiem somas un liekās drēbes mest kaudzē, lai ļautos trakulīgām dejām. Tikmēr “The Prodigy” nevienam nekas nav jāpierāda – viņi nāk, lai piekliegtu šo nakti un liktu punktu šai traki garajai dienai.

Lai gan bieži tieši otrās dienas ir vispiesātinātākās, dvīņu festivālu kārtība paredz, ka Nirnbergai muzikāli dāsnākā ir svētdiena. “Nightwish” un “The Offspring” uz galvenās skatuves, “Stereophonics” un “Manic Street Preachers”  – uz alternatīvās dod piepildījumu priekšspēlei un iemeslam, kāpēc izslavēto “The Verve” pēc tam gribas nosaukt tikai par festivāla izskaņas fonu. Šis iemesls ir saucams vienā vārdā – “Metallica”.

Gan jau otro reizi triju gadu laikā spriežot pēc Vācijas festivālu publikas reakcijas, gan vērojot, kā pusotras stundas laikā izpirktas biļetes uz vienīgo šās grupas koncertu Baltijas valstīs 20.jūlijā Rīgā, domāju, ka ne Vāczemē, ne Latvijā nav jāvairās no apzīmējuma – kulta grupa. Kā tāda “Metallica” tika sagaidīta arī Nirnbergā, kur sirsnīgi, pārliecinoši un iespaidīgi nospēlēja savu labāko dziesmu izlasi. Varbūt mazliet banāli, bet, kad Kērka Hammeta ģitāra ieraudas balāžu balādes “Nothing Else Matters” pirmajos akordos un tu redzi, kā virs Nirnbergas uzlēcis Mēness un tam blakus naksnīgajās debesīs nezināmā virzienā dodas kāda klusa lidmašīna, bet līdzās meitenes nekautrējoties raud aiz līdzpārdzīvojuma prieka, tad saproti – dzīve nudien vismaz dažreiz ir skaista.

Kāds “Metallica” fans, kurš dzīvajā grupu klausījās piekto reizi, apgalvoja, ka tik iespaidīgu sniegumu neesot dzirdējis, un, kāpēc tas bija tieši tāds, pastāstīšu brīdi vēlāk. Tomēr, lai kāds būtu jūsu dzīves ritējums šā gada 20.jūlijā, ja vien jums nav vienaldzīga A kategorijas rokmūzika tās spožākajās izpausmēs, tad pavisam noteikti – aizbrauciet līdz Rīgai.

Futbola garša festivāla mērcei

Festivāla norise laikā, kad bavāriešiem uz ātru roku sasniedzamajās kaimiņvalstīs Austrijā un Šveicē notiek Eiropas čempionāts futbolā, ļauj bez grūtībām uzminēt, kas ir festivāla galvenā tēma ārpus festivāla. Katrā ziņā tā cieši pārņēmusi telšu pilsētiņas iemītnieku prātus. “Kurzemes Vārda” apskatnieks, Nirnbergas silto nakšu vilinājuma pavedināts, riskēja pārbaudīt festivāla ikdienas skarbāko pusi, ieriktējoties vienā no telšu pilsētiņas stūriem, un jāteic, ka realitāte izrādījās krietni saulaināka par ārmalnieka vērojumiem. Pirmkārt, perfekta apsardze ļāva bohēmistiem līksmot un baudīt dzīvi pēc sirds patikas, taču tajā pašā laikā lūkojās, lai bezvažu demokrātija nepārvērstos anarhijā. Otrkārt, par divarpus eiro ikvienam pieejamas kvalitatīvas labierīcības un dušas gaisināja mītu par higiēnisko postažu. Un, treškārt, vācieši kaut kā mistiskā kārtā pamanījušies tikt galā ar odiem un pat ezera malā tos tā arī neizdevās sastapt. Jā, un, ceturtkārt, nevienam ne viegli, ne stipri iereibušam nelikās, ka jāatvēsinās Nirnbergas parka ezerā, un tas šķita tik pašsaprotami, ka pie ūdenstilpes nebija vajadzīgi ne nožogojumi, ne papildu brīdinājumi.

Nu jā – bet vienīgais, kas neļāva telšu pilsētiņai iemigt, tomēr bija futbols. Viennakt gatavojoties vācu mačam ar poļiem, kāds zem izdobta arbūza maskējies vācu fans par katru cenu gribēja, lai pār teltīm plīvojošais latviešu karogs šurpu būtu atvedis, viņaprāt, ne pārāk cienāmos austriešus. Lai arī nācās secināt, ka ģeogrāfija nav arbūza un futbola pielūdzēja stiprā puse, viņam izdevās konstatēt, ka latviešu valoda nav līdzīga tai, kādā runā austrieši. Savukārt pēc pirmās vācu uzvaras ap trijiem naktī pa nometnes taciņām sākas iespaidīgs vairāku desmitu fanu zosu gājiens, kas drošības labad tomēr notika policijas uzraudzībā, jo naskie zosulēni ar koordināciju vairs nevarēja lepoties, tomēr kārtības sargi parūpējās, lai gulošajiem pāri netiktu nodarīs.

Taču ko nu par faniem. Tikko bija izskanējusi festivāla kulminācija, kas fiksēja “Metallica” jau trešo atgriešanos uz skatuves, bet bija skaidrs, ka muzikāla turpinājuma vairs nebūs. Bundzinieks Lars Ulrihs it kā nevērīgi nolika ūdensglāzi uz zemes, un tad ar bijušā profesionālā sportista precīzi mērķētu spērienu raidīja to publikā. 60 tūkstoši labsajūtā ieņurrājās. “Es gribu pateikt, ka mēs ļoti novērtējam jūsu atnākšanu uz šo koncertu, jo šovakar bija futbols.” 60 tūkstoši saspringa gaidās. “Vācija – Polija divi pret nulli!!!!!!!!” gandarīti iebļāvās Ulrihs, un 60 tūkstoši atbildēja ar gavilēm. Atliek vienīgi piebilst, ka spēles lūkošanai, kas sākās īsi pirms “Metallica” koncerta, bija vesela kluba skatuve festivāla teritorijā un halle pie festivāla ieejas, kur no koncerta ārā nākošie vēlreiz varēja pārliecināties, kā pans Podoļskis Vācijas sastāvā izrēķinājās ar saviem tautiešiem.

Nirnbergas šarms

Pat tad, ja ar rokmūziku un bohēmas rapsodiju esat uz jūs un jums pat prātā neienāk doties uz kādu no aptuveni desmit vasarā notiekošajiem Viduseiropas lielajiem rokfestivāliem, ietrāpoties Bavārijas galā, no sirds iesaku apciemot Nirnbergu. Subjektīvā versijā atļaušos to nodēvēt par vienu no skaistākajām un vienlīdz arī viesmīlīgākajām Vācijas pilsētām. Eleganti dzīvespriecīgā vecpilsēta ar atvērtajiem dievnamiem kopā ar nirnbergiešu laipnību, iespaidīgi kuplu zaļo tirgu centrā un sātīgi garšīgo virtuvi dod prieku gan dvēseli, gan vēderam. Turklāt jāatzīmē, ka, lai arī Bavārija tiek uzskatīta par visvairāk pārtikušo un līdz ar to arī dārgāko Vācijas galu, tomēr inflācijas lēciens Latvijā ir tik iespaidīgs, ka arī Nirnbergā vidējais latvietis var justies ja ne gluži balto cilvēku kategorijā, tad stipri vienlīdzīgs gan, jo tēriņu ziņā kafejnīcas turas Rīgas cenu līmenī, bet pārtika veikalos un apģērbs vāciešiem jau labu laiku ir lētāki.

Šoreiz gan vairāk vērsu uzmanību uz to, kā pilsētas sadzīvo ar festivālu un festivāls ar pilsētu. Lai arī salīdzinājums ar Liepāju un tās pludmales festivālu nebūtu īsti korekts, jo Nirnberga iedzīvotāju skaita ziņā ir piecas vai sešas reizes lielāka, tomēr vācu servisa priekšā droši var noņemt cepuri. Apkalpošanas kvalitātē tiklab kafejnīcās, kā taksometros saglabājas laipnības pakāpe, par kuru austrumeiropieši var tikai sapņot. Tāpat Nirnberga nekrīt ģībonī no tā, ka festivāla teritorija apvijas ap monumentāli lepno Dokumentu centru, kas vēsturiski pazīstams kā Nacistu kongresu nams, kura pakājē uz trim dienām slienas teltis un novietotas pārvietojamas labierīcības.

Toties nekas nemainās vācu noteiktajā kārtībā. Ja reiz stipro alkoholu pēc pulksten 20 nepārdod, tad tas patiešām netiek darīts, lai gan festivāla pievārtē esošajai tankštellei šāds triks, iespējams, dotu gada peļņu. Un, ja reiz lētie vilcieni kursē īpašos reisos, tad nevar, brīvi improvizējot, vazāties pa citiem reisiem, lai arī laika un ērtību ziņā tie neatšķiras no lētajiem. Un tieši šī savstarpējā noteikumu respektēšana starp bohēmiskajiem festivāla apmeklētājiem un pārējo ura veido galveno un būtiskāko atšķirību starp festivāliem Vācijā un Latvijā. Un šajā ziņā, mūžu dzīvojot, atliek novēlēt arī mūžu mācīties.

Edgars Lūsēns,
“Kurzemes Vārds”

Maijas Kalniņas, Astras Mekleres foto

Triju dienu garumā Vācijas dvīņu festivālu jaunākais brālis – Rock-im-Park Nirnbergā piedāvā noklausīties Eiropas un pasaules rokmūzikas aktuālāko šās vasaras piedāvājumu vairāk nekā deviņdesmit grupu izpildījumā.

Monumentālais Dokumentu centrs, kas vispirms bijis Nacistu kongresu nams, trīs dienas gadā neceļ iebildumus, ja tā pakājē teltis būvē rokmūzikas cienītāji.

Sarkanbaltsarkanais karogs triju dienu laikā palīdzēja aizpildīt robus ģeogrāfijā ne vienam vien sastaptam vācietim, zviedram vai čeham.

Zaļais tirgus sešas dienas nedēļā ir mūsdienu Nirnbergas lepnums un vilinātājs.