“Šoruden, kad ilgi turējās silts laiks, bet uz jūru galīgi negribējās iet, nodomāju: laikam ronis manī ir miris,” sestdienas rītā, gatavojoties kārtējai ziemas peldei, smejoties atcerējās ārste Monta Vasile.

Tomēr, kad novembrī uzsnidzis sniegs, viņa pēkšņi jutusies kā no jauna piedzimusi un priecājusies: “Mans ronis tomēr ir dzīvs!”  

Monta ir viena no tiem liepājniekiem, kuri ziemā pludmali izmanto nevis rimtām pastaigām siltās drēbēs, bet gan kaila skrien un metas jūrā. Viņa ir viena no Liepājas roņiem – ziemas peldētājiem. Lai gan te roņiem nav sava kluba kā Jūrmalā, tas nenozīmē, ka pie mums nav cilvēku, kuriem tieši ziema šķiet piemērotākais laiks, lai peldētos. Montai vasarā nepatīkot peldēt, jo tad ir silts ūdens, un jūrā viņa dažreiz ieskrienot tikai atsvaidzināties.

Citi roņi gan nesmādē jūru arī vasarā. Piemēram, intīmpreču veikala saimniece Irina Stavišinska ­vasarā peldoties pat divas reizes dienā. Tomēr vasarā neesot tā kaifa, kas ziemā, kad iznāc no ūdens un sajūti tādu kā karstumu. Neatkarīgais producents Verners Bokums ziemas peldes atklājis pirms 30 gadiem. “Toreiz mums kaimiņos sāka dzīvot kāds kapteinis,” viņš atcerējās. “Un mēs nolēmām iet peldēties, cik vien ilgi varēsim izturēt.” Kad jūra aizsala, abi turpinājuši savu izklaidi turpat pagalmā. “Paņēmām katrs divus spaiņus auksta ūdens un aplaistījāmies, bet, kad ledus jūrā pazuda, atkal gājām peldēt,” stāsta Verners. Tā tas sācies un turpinās joprojām. Lai gan Verners atzīstas, ka kopš Ziemassvētkiem jūrā neesot bijis. Kādu laiku līdz jūrai neesot aizjozusi arī aktrise Inese Kučinska, kas roņa priekus atklājusi pirms sešiem gadiem.

Tie, kas redz plikos ziemas peldētājus, vēl ciešāk satinas siltajās drēbēs: vai tad auksti nav? Irina atmet ar roku: kāds aukstums! Inese smejas: protams, ka ir! Viņa iegādājusi speciālu ekipējumu – zābaciņus un cimdiņus, lai nesagrieztos uz vižņiem. Tomēr visi liepājnieki, kas kļuvuši par pārliecinātiem roņiem, apgalvo: kopš ziemā ejot peldēties, vairs nezinot, kas ir saaukstēšanās vai gripa. Inese atceras, ka pirms tam gan šņaukājusies un slimojusi katru ziemu. Tagad vairs ne.

Katrs no mūspuses roņiem ziemas peldēšanas priekus ir ierādījis arī vairākiem citiem cilvēkiem, kuri vēlāk to turpina paši vai piebiedrojas kompānijai. Irina, Inese un Ritvars, kurš strādā Pašvaldības policijā, savulaik uz jūru gājuši kopā. Monta iet viena. Agrāk arī viņai bijusi kompānija, bet katram ir sava dzīve, un tā pajukusi. “Iesākumā ir labāk, ja cits citu atbalsta, uzmundrina un velk līdzi, kad šķiet, ka nu jau pietiks. Tādi brīži pienāk,” saka Inese.

Irina pat atceras kādu ekstrēmu gadījumu: “Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad jūra aizsala un ūdenī nevarēja tikt. Mēs bijām tā nocietušies pēc peldēšanās, ka kādu dienu sadomājām iet pa ledus bluķiem līdz ūdenim un nirt iekšā. Tā arī izdarījām – ienirām, izplunčājāmies, bet tur tik dziļš, ka ārā tikt nevar. Tad mēs vispirms izstūmām uz ledus Ritvaru, un viņš mūs ar Inesi izvilka ārā. Tas tik bija piedzīvojums!”

Visi roņi kā viens apgalvo: tas ir tā vērts! Pats labākais no visa esot tas, ka cilvēks, kas peldas aukstā ūdenī, ilgāk paliekot jauns. Taču par to, kā sākt, roņu domas dalās. Irina saka: kas tur daudz ko domāt – sākumā var ieskriet ūdenī, apslapināties un jozt ārā, ja nevar uzreiz mesties ūdenī. Tā var darīt kaut vai desmit reižu no vietas. Un pēc tam kārtīgi jānorīvējas ar dvieli. Inese ir pārliecināta, ka vislabākais variants ir peldēties visu gadu. Verners gan ir piesardzīgāks: viņaprāt, labāk sākt ar norūdīšanos dušā, vispirms ar karstu ūdeni, tad aukstu. Vēlāk jau var iziet un norīvēties ar sniegu. Bet pavasarī sākt ar jūru – vispirms pabradāt un tad palēnām brist iekšā. “Bez sagatavošanās nevajag riskēt,” viņš saka. Bet Irina dzīvespriecīgi sauc: “Es bez aukstā ūdens vairs nevaru dzīvot!”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Daktere Monta Vasile ziemas peldei atvēl laiku brīvdienu rītos.