Ir neparasti silta un saulaina oktobra diena, nesēdēsim taču mājās! Nolemjam doties uz jūru ar cerībām tikt pie butēm. Ledusskapī stāv garneļu paciņa, kuru liksim lietā, lai sakārdinātu plekstes.

Rudens ir laiks, kad plāno bušu vietā var dabūt daudz pamatīgāku lomu. Arī noskaņojums, vilinot lielāku buti, ir daudz azartiskāks.

Butes ķeram ar gruntsmakšķerēm, mums uz trim ir seši makšķerkāti. Esam ieņēmuši jūrmalas teritoriju aptuveni trīssimt metru garumā. Dodoties pēc butēm, parasti uz āķa liek kādu zivs gabaliņu vai garneles. Daudzi, kuri ar makšķerēšanu ir uz jūs, izdzirduši, ka, copējot butes, uz āķa liek garneles, rauc pieri un prāto, vai tā nav pārāk dārga ēsma. Tā nav, paciņa saldētu netīrītu garneļu veikalā maksā aptuveni no 80 santīmiem līdz 1,20 latiem, bet šīs nopirkām ar atlaidi – par 69 santīmiem. Tie nebūt nav no lielākajiem izdevumiem, kurus makšķernieki ir gatavi izdot vai, precīzāk sakot, ieguldīt savā vaļaspriekā.

Saulīte ripo pa zemes virsu, ērti sasēdušies makšķernieku krēslos un gremdējoties atmiņās par vasaru, attopamies, ka divu gruntsmakšķeru kāti vēsta par copi. Un patiešām pie viena no kātiem – bute. Smuka, ar biezu pavēderi – lūk, tāda ir atšķirība starp vasaras un rudens plekstēm! Otrai makšķerei noēstas garneles – butes par mums tikai pasmējušās.

Pēc brīža atkal copē. Nedaudz ietinu makšķerkātu, piecērtu un velku uz krastu. Pie mana makšķerkāta nolēmušas baroties mazulītes, trīs tādas nonāk uz āķiem. Par laimi, tie nav ierīti pārāk dziļi, veiksmīgi atbrīvojam butes  un ielaižam atpakaļ jūrā, lai aug un kļūst par mūsu lomu citu gadu.

Kamēr copējam, zvana kaislīgs makšķernieks Ingars, viņš izosta gaisu un prāto, braukt uz jūras krastu vai Ziemeļu molu. No mola vīri makšķerē vai katru dienu. Ingars smejas, ka speciāli ņēmis atvaļinājumu, lai tiktu butēs, tomēr līdz mums neatbrauc.

Jau taisāmies tīt makšķeres, kad tālākā makšķerkāta gals signalizē – kaut kas pieķēries!!! Arī Ojārs, kurš pagaidām palicis sausā, tiks pie loma. Gruntsmakšķeres gals ir stipri ieliecies, pie krasta tiek pievilkta resna, pamatīga bute! Bijis vērts četras stundas gaidīt tādu lomu.

Šoreiz nevaram lepoties ar prāvu skaitu zivju, bet copesprieks ir gūts. Šī diena veiksmīga izvērtusies vīriem, kuri makšķerēja no Ziemeļu mola. Dažs makšķernieks šajā dienā copi uz butēm nosauca par dzīvniecisku, butes nākušas uz nebēdu.

Butes ar tik biezu fileju pašas par sevi jau šķiet kaut kas ekskluzīvs, tāpēc pagatavojam pavisam elementāri. Butes iztīra, sagriež gabalos, sasāla, sapiparo, mērcē mīklā un olā un uz sakarsētas pannas sviestā apcep. Gardas gan tās rudens plekstes!

P.S. Nesen Ingars pastāstīja, ka pagājušajā sestdienā gan makšķernieki smagi vīlušies. Bija prognozējuši lielisku copi, jo pūtis ziemeļu vējš, kas krastā sadzen planktonu. Ja jau barība krastā, arī butēm ir jābūt. Ziemeļu mols pārpildīts ar makšķerniekiem, tomēr plekstēm pašām savi barošanās plāni. Dažs gan izķēris pa kādai lapveida butītei, bet ar to arī lielais cerību burbulis pārsprādzis.

Jā, ar zivīm nekad neko nevar zināt, dažkārt intuīcija pārspēj pamatotas prognozes!

Laura Drēziņa