Liela daļa jauno liepājnieku laimi dodas meklēt uz galvaspilsētu. Jo tur, pēc viņu teiktā, ir plašākas studiju un izaugsmes iespējas, tādējādi var izrauties no ierastās vides un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Gribējām zināt, kā tad Rīgā klājas mūsu pilsētas jauniešiem – studentiņiem.

Iepazīstoties ar liepājniekiem Rīgā, apstiprinājās tas, ka saknes jau vējš neizplēš. Liepājas jaunieši lielākoties turas kopā. Kā meitenes, tā puiši labprāt dzīvo tā saucamajos komunālajos dzīvokļos. Visbiežāk tas ir četristabu dzīvoklis, kur dzīvo pēc iespējas vairāk iemītnieku. Izklausās diezgan traki, vai ne? Bet. Kaut gan ikdienā ir savi strīdi un nesaskaņas, tomēr, ierodoties vēlā rudens vakarā savā miteklī, ir tik patīkami, ja tevi sagaida nedaudz satraucies istabas biedrs ar jautājumu: “Kur tu tik ilgi biji?”

Pārtiek no vecāku maciņa

Mārcis Čerņecovs, kurš septembrī uzsāka studijas Latvijas Kultūras koledžā, uz Rīgu devās studēt, jo uzskata, ka tur ir vairāk iespēju visās dzīves jomās un Liepāja viņam pa šiem gadiem jau esot nedaudz apnikusi. Tāpat kā lielākā daļa studentu, arī Mārcis dzīvo komunālajā dzīvoklī kopā ar vēl astoņiem liepājniekiem. Kopmītne, kas viņam piedāvāta, bijusi briesmīgā stāvoklī. Puisis dzīvoklī jūtas ļoti labi un mājīgi. Arī tas, ka ir laba interneta piekļuve, Mārcim nav mazsvarīgi.

Pašlaik jaunietis pārtiek no naudas, ko viņam sūta vecāki. Bet viņš aktīvi meklē darbu, lai varētu studēt un strādāt. Tikai laimīgā zvaigzne viņam vēl nav uzspīdējusi. Bet viņš par to īpaši neiespringst un uz finansiālajām lietām skatās diezgan filozofiski: “Es necenšos kaut ko īpaši ietaupīt, kad nauda beidzas, tad vienkārši vairāk neko nepērku.” Tā kā puisim ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši dzīvokļa biedri, badā viņš noteikti nenomirs.

Kad jautāju par nākotnes plāniem un atgriešanos Liepājā, Mārcis ir pieticīgs un saka, ka galvenais esot pabeigt skolu un tad jau domāšot tālāk.

Sanda Palapa Rīgā studē jau otro gadu: “Šeit ir daudz stiprāki mācībspēki, plašākas studiju un, protams, arī darba iespējas.” Tā kā jaunietei šis nav pirmais gads galvaspilsētā, tad viņa jau spējusi pielāgoties Rīgas kustīgajam dzīvesveidam un mūžīgajai steigai. Dzīvojot prom no vecākiem, viņa ir kļuvusi patstāvīgāka, atbildīgāka, un čīkstēšanai vairs nav ne laika, ne vietas. Tāpat kā Mārcis, arī Sanda dzīvo komunālajā dzīvoklī kopā ar vēl trim liepājniekiem, kuri arī studē.

Pastāvīgu finansiālo ienākumu Sandai pašlaik nav, jo skolā ir pārāk saspringts darba grafiks. Katru dienu lekcijas ir no rīta līdz vakaram un darbam gluži vienkārši neatliek laika. Vecāki ir viņas lielākais atbalsts. “Kaut gan ikmēneša izdevumi par īri nav lieli, tomēr cenšamies naudu ietaupīt uz komunālo maksājumu rēķina – par ūdeni un elektrību,” stāsta jauniete, kura priekšroku devusi dzīvoklim, jo sava istabiņa un klusums apkārt viņai ir ļoti svarīgi mācību procesā. Kopmītnē, kur ir trokšņains, esot daudz grūtāk koncentrēties, kaut gan savi plusi koju dzīvei noteikti esot – iespēja kopīgi mācīties ar vecāko kursu studentiem un iegūt vairāk informācijas par mācībām. Bet Sanda ir ļoti apzinīga un atzīst, ka Rīgā it viss viņu apmierina, tāpēc arī nākotnes plāni viņai ir diezgan skaidri: “Domāju, ka palikšu uz dzīvi Rīgā, jo pēc bakalaura un maģistra studijām, visticamāk, darbs galvaspilsētā būs.”

Pērk paši nepieciešamāko

Arī Agnesei Puiķei jau rit otrais mācību gads Rīgā. Viņa pavisam godīgi atzīst, ka gribējies izbaudīt galvaspilsētas labumus, turienes atpūtas iespējas, iegūt jaunus draugus, jaunu vidi, turklāt teoloģijas studijas Liepājā nav pieejamas. Kaut gan jauniete ir labi iedzīvojusies, viņa vēl joprojām skumst pēc draugiem un ģimenes, kurus nav iespējams satikt tik bieži, cik gribētos. Bet, lai arī kā, pārmaiņas, kuras viņā radījusi dzīve prom no ierastās vides, ir vērtējamas tikai pozitīvi. Agnese ir kļuvusi daudz pārliecinātāka par sevi un mācās izdzīvot un pastāvēt par sevi. Arī dzīve kojās to noteikti pieprasa, jo jaunietes finanses veido divas stipendijas, kuras viņa sāka saņemt ar šo mācību semestri. Pirms tam viņu atbalstīja ģimene. Ja viņa nesaņemtu stipendijas, tad noteikti meklētu darbu, tāpēc Agnese uzcītīgi mācās, lai noturētos. Par labām sekmēm viņa saņēmusi arī 50 procentu atlaidi kopmītnē.

Naudu jauniete lieki netērē, bet pērk tikai pirmās nepieciešamības lietas, bet no viena niķa gan viņai nav izdevies atsacīties – tie ir gardumi.

Dzīve kopmītnē Agnesi vairāk ietekmējusi pozitīvi, jo rosīgā, aktīvā vide apkārt mudina pašu darboties un neapstāties. “Redzu, ka jaunieši vēlas kaut ko sasniegt, un arī man tas ļoti palīdz,” viņa stāsta, piebilstot, ka viens mīnuss tomēr ir šādai ikdienai – vienmēr rit garas nakts sarunas. Līdz ar to viņa nespēj pilnvērtīgi koncentrēties mācībām.

Tā kā Rīga piedāvā daudzas un dažādas iespējas, jauniete īsti vēl nespēj izvērtēt, kam pievērst vislielāko uzmanību – studijām, darbībai draudzē vai ārpusskolas aktivitātēm, bet tas tuvākā laikā noteikti izkristalizēšoties.

Agnese ļoti pārliecināta apgalvo, ka Liepāju viņa mīl, bet vai atgriezīsies tajā uz dzīvi, to gan nevarot prognozēt. Viņa piekrīt tam, ka Rīgā ir daudz iespēju, bet vienlaikus uzsver, ka iespējas ir it visur, tikai jāprot tās saskatīt, novērtēt un īstenot.

Mārtiņš Ancāns, kuram Rīgā rit jau piektais gads, šogad uzsāka maģistra studijas. Interesanti, ka sākotnējais plāns nebūt nav bijis studēt Rīgā, jo galvaspilsētas ritms viņu nav saistījis. Tomēr profesijas izvēles dēļ viņam dzimto krastu nācās nomainīt pret steidzīgo lielpilsētas dzīvi. Protams, laika gaitā plašo piedāvājumu klāsts, kādu sniedz Rīga, viņu tur ir pieturējis. Par galveno ikdienas mīnusu lielpilsētā Mārtiņš min lielo laika patēriņu lietām, kuras dzīvē nebūt nav nozīmīgākās. Piemēram, lai nokļūtu no vienas vietas uz citu, laiks tiek “apēsts ar lielo karoti”.

Visu studiju laiku Mārtiņš mitinājies kopmītnēs un uzskata to par interesantu dzīves pieredzi. Skakidrs, ka tiek iegūti jauni draugi, ir iespējas aiziet pie turpat mītošajiem kursabiedriem, lai lūgtu pēc palīdzīgākas rokas, un kur nu bez koju tusiņiem. Bet puisis uzskata, ka tas arī noteikti ir jāizbauda, jo jaunība ir tikai viena.

Par ne tik tīkamajām detaļām kopmītnes dzīvē viņš daudz nerunā, bet piebilst: “Neizbēgami ir savstarpējie interešu konflikti, bet tos pat es vairāk ierindotu pie plusiem nekā mīnusiem, jo šādas situācijas māca sadzīvot ar apkārtējiem un pielāgoties ikvienai situācijai.” Mārtiņš min, ka ne vienmēr virtuves, dušas un tualetes ir tīras un kārtīgas, savu reizi nākas sastapties ar īpaši neikdienišķiem skatiem, bet tas viss piederoties pie lietas.

Lai vairotu savu finansiālo labklājību, puisis pagaidām iztiek ar gadījuma darbiem, kā arī labo zināšanu dēļ palīdz tiem kursabiedriem, kuriem nesokas tik labi, – raksta viņu darbus.

Par saviem nākotnes plāniem Mārtiņš runā izvairīgi, jo dzīve pati parādīšot pareizo ceļu. Tagad tuvākās nākotnes galvenais uzdevums ir pabeigt studijas.

Uzziņai
– Dzīvošana komunālajā dzīvoklī vienai personai mēnesī izmaksā 50 līdz 110 latu.
– Kopmītnes ikmēneša maksa svārstās no 1,80 līdz 37 latiem.
– Transporta izdevumi no Rīgas uz Liepāju un no Liepājas uz Rīgu – vidēji mēnesī 25 lati.
– Izdevumi par Rīgas sabiedrisko transportu – no 5 līdz 10 latiem mēnesī.
– Ikmēneša vidējie studenta izdevumi par pārtiku – 50 līdz 100 latu.

Ildze Boka,
“Kurzemes Vārds”