XXIV Vispārējie latviešu dziesmu un XIV Deju svētki jau beigušies, bet vēl nerimst runas par tiem gan presē, gan pašu dalībnieku vidū. Un nav jau arī nekāds brīnums, jo, kā, atzīst vairums virsdiriģentu un apmeklētāju, šie ir bijuši vieni no visgrandiozākajiem Dziesmu un deju svētkiem, kādus Latvija ir pieredzējusi. Arī es, kā visi dalībnieki, svētdienas rītā atgriezos mājās, tiesa, ar lielu nogurumu, bet pilnu galvu jaunu, satraucošu iespaidu. Šie bija mani pirmie Dziesmu svētki gan kā dziedātājai, gan arī kā skatītājai, līdz ar to saviļņojums ir divkāršs.

Atskatoties uz aizvadīto laiku, ko pavadīju Rīgā, jāatzīst, ka tiem Liepājas koriem, kas dzīvojām Puškina licejā, par dzīves apstākļiem būtu grēks sūdzēties. Pēc grūtas darba dienas varēja noskaloties dušā, labi un garšīgi paēst, kā arī mierīgi baudīt naktsmieru, cik nu ātri vai vēlu tas katram sākās. Nenoliedzami, būt par Dziesmu svētku dalībnieku nemaz nav viegli. Regulārie mēģinājumi Mežaparka estrādē rītos, kad saule karsti cepina un pēcpusdienās, kad vislabprātāk pēc pusdienām vēlamies doties nosnausties, bija ļoti nogurdinoši, bet tā īpašā kopības sajūta dalībniekus pārņēma jau tad. Tas tāpēc, ka visi saprata, ka viņi ir šajā vietā, kāda augsta, vienota mērķa labad. Un, kad Dziesmu svētku atklāšanas ceremonijā, dziedot Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” tu paveries apkārt un redzi dziedātāju acīs saviļņojuma asaras, tad saproti, ka grūtie mēģinājumi ir bijuši tā vērti, lai tagad dziedātāji varētu būt kā viens savai valstij – Latvijai.

Jāpiemin, ka šis skaņdarbs izpelnījās arī lielas skatītāju ovācijas un noslēguma koncertā tika atskaņots pat divreiz. Nevar nepieminēt arī no sirds aizkustinošo Jāzepa Vītola “Gaismas pili”, kas bija noslēguma pasākuma skaistākais skaņdarbs gan vizuālā, gan arī muzikālā ziņā un aizkustināja kā dalībniekus, tā arī diriģentus un skatītājus. Iespējams, ne viens vien Latvijas iedzīvotājas tajā brīdī aizdomājās, lai arī kāda ir mūsu šībrīža dzīve, tomēr, cik labi, ka dzīvoja brīvā, neatkarīgā valstī.

Kā Dziesmu svētku dalībnieks varu minēt arī dažas ne īpaši pozitīvas iezīmes, kuras izteica arī citi dziedātāji. Vairums bija neapmierināti, ka Koru kari norisinājās tik ilgi (no pulksten 12 līdz 23.30) un līdz rezultātu paziņošanai arī bija jāgaida vairākas stundās, tādēļ dalībniekus apgrūtināja nokļūšana savās apmešanās vietās. Ar līdzīgu problēmu sastapās arī Puškina licejā dzīvojošie liepājnieki, kuri 11.jūlija vēlējās nokļūt Daugavas stadionā uz Dziesmu un deju svētku dalībnieku balli. Neskatoties uz to, ka bija īpaši papildreisi trolejbusiem, tramvajiem un autobusiem, vienalga šajā dienā radās lielas problēmas no Sarkandaugavas tikt līdz Daugavas stadionam. Galu galā, viss tomēr beidzās laimīgi un tur ieradāmies pulksten trijos un ballējamies kopā ar grupu “Labvēlīgais tips”, kā arī izdejojāmies pie latviešu deju mūzikas, kā jau tas latviešu Dziesmu un deju svētkiem piederas. Un tad tiešām vairs nevarēja atšķirt, kurš ir dejotājs, kurš dziedātājs, jo dziedāja un dejoja visi! Tāpat, kā tautas sadziedāšanās, pēc noslēguma koncerta, kad deja un dziesma vienoja kā tautu, tā Latvijas prezidentu un diriģentus.

Lai nu kā, neviens pasākums nevar iztikt bez pozitīvām un negatīvā iezīmēm, īpaši, ja runājam par tik grandiozu sarīkojumu kā Dziesmu un deju svētki. Tomēr, galvenais, jau ir tautas vienotība un mīlestība uz dziesmu un deju, kas nezūd cauri laikiem un gadsimtiem un ko mēs, manuprāt, saglabāsim arī turpmāk! Jo latvieši taču ir dziedātāju un dejotāju tauta, un tā nezudīs nekad!  

Anita Urkauska

Foto – www.easyget.lv